Iesaki rakstu: 
Kopš 11. Saeimas vēlēšanām par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, šķiet, ir uzrakstītas visas politiskas ievirzes nejaucības, kādas vien Visumā pastāv, - balsu zaglis, krāpnieks, melis, nācijas nodevējs, noziedznieks un tā tālāk, un tā tālāk. Lai cik zemās domās es būtu par šo bezrakstura lempi, atļaušos lielākajai daļai šo apzīmējumu nepiekrist, - un paskaidrošu, kāpēc.
Kā zināms, no mīlestības līdz naidam ir viens solis, no iemīlēšanās līdz brīdim, kad rozā brilles aizripo un izrādās, ka uzliesmojušās kaismes objekts patiesībā ir parasts cilvēks ar nedaudz iesmakušām zeķītēm un melnumiem zem nagiem, - vēl mazāk.
Tieši tas arī ir noticis arī ar Valdi Zatleru. Kad mēs lasām viedokļus par zagli, krāpnieku un Kremļa vai vēl nezin kā nopirkto eksprezidentu, tie pilnīgi viennozīmīgi ir vīlušos un sarūgtinātu ļaužu viedokļi – cilvēks, lūk, nav tāds, kādu viņi kaismīgi vēlējušies viņu redzēt un kādu brīdi pat saskatījuši.
Nekāda racionāla pamatojuma šiem viedokļiem nav un nav arī bijis, jo patiesībā Zatlers nekad nav bijis tāds, kādu viņu gribēja redzēt iejūsminājušos ļaužu desmittūkstoši, - ne drosmīgs, ne apņēmīgs, ne tālredzīgs, ne spējīgs uz aktīvu un produktīvu darbību politiskajos procesos tādos, kādi nu tie ir.
Viņš ir bijis labs dakteris, diezgan viduvējs traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vadītājs un vājš prezidents – un ne tāpēc, ka viņam būtu trūcis labās gribas labi tikt galā ar visu, kas nu nāk viņa priekšā, vai tāpēc, ka kādi ļaunie spēji būtu viņu pirkuši, pārdevuši vai iznomājuši.
Zatlera kunga lielā nelaime ir tāda, ka viņš gluži vienkārši ir tāds diezgan lādzīgs, drusku uz ārišķībām tendēts (pats vai dzīvesbiedres ietekmē), tuvākās apkārtnes ietekmējams lempis – lempis ar labiem nodomiem, kuri atkal un atkal pārvēršas farsā tieši tāpēc, ka viņš ir nelabojams lempis.
Viss tas, ko šis cilvēks ir mēģinājis darīt pēc sava rīkojuma Nr. 2 (un patiesībā arī pats šis rīkojums), manuprāt, skaidri apliecina – tas viss ir mēģināts tāpēc, lai izdarītu kaut ko viņa skatījumā labu, pareizu un paliekošu.
Jā, gan Saeimas atlaišana, gan partijas savākšana no olšteinveidīgām pabirām, gan pat mētāšanās starp Saskaņas centru un nacionāliem, - es tiešām te saskatu nevis kādus ļaunprātīgus aprēķinus, bet vēlēšanos paveikt kaut ko labu un pareizu, kura atkal un atkal atduras pret skarbo realitāti un sašķīst kā „jaunā sākuma” ieceres. Nu taisni žēl paliek...
Bet kāpēc sašķīst? Tāpēc, ka Zatlera kungs diemžēl ir neglābjams lempis, kurš, šķiet, pats būs pēdējais, kas to apjautīs, - varbūt tad, kad, pārfrazējot veco anekdoti, pat lempju konkursā ieņems tikai otro vietu. Nelaime tik tā, ka šim lempim arī pēc partijas sašķelšanās vēl ir pietiekami daudz iespēju politisko haosu valstī kādu brīdi vēl paildzināt – un tas gan vairs nekādu žēlumu neizraisa.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.