Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2021. gada 23. aprīlī Londonas policija aizturēja 71 gadu veco protestantu mācītāju Džonu Šērvudu (John Sherwood), uzlika viņam roku dzelžus un aizveda uz policijas iecirkni. Kādu bīstamu noziegumu bija izdarījis šis vecais vīrs? Viņš, uz saliekamām kāpnītēm stāvēdams, bija sludinājis garāmgājējiem, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti un citējis Bībeli, konkrēti atsaucoties uz Radīšanas grāmatas pirmās nodaļas vārdiem: “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Policisti ar brutālu spēku norāva Šērvudu no kāpnītēm, saslēdza viņa rokas aiz muguras roku dzelžos, aizvilka viņu uz policijas mašīnu un aizgādāja uz iecirkņa telpām.

Policijas iecirknī mācītājs tika noturēts visu nakti līdz nākamajam rītam un ilgi pratināts. Pratināšanas gaitā policisti tirdīja un tincināja veco vīru par viņa personīgo attieksmi pret homoseksuālismu, uzdodot tādus jautājumus kā, piemēram: “Ko jūs darītu, ja jūsu bērni izrādītos geji?” Šērvuds uzstāja, ka nebija kurinājis naidu vai kādu aizskāris, bet tikai darījis savu tiešo darbu: sludinājis kristīgo ticību un Bībeles patiesības. Galu galā mācītājs tika atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču lietas materiāli tika nosūtīti kroņa prokuratūrai (Crown Prosecution Service), kas vēl var izlemt aizvilkt viņu tiesas priekšā.

Izvērtējot notikušo, policijas priekšniecība paziņoja, ka policisti esot rīkojušies profesionāli un ka nekādas dienesta izmeklēšanas nebūšot. Jāpiezīmē, ka Šērvuda aizturēšanas brīdī netālu stāvēja viens cits mācītājs, un viņam policisti paziņoja: ir temati, par kuriem sabiedriskās vietās runāt nedrīkst, un paust citiem cilvēkiem aizskarošus viedokļus vispār ir aizliegts.

Vēlreiz uzsveru un pasvītroju: tas viss nav noticis ne bijušajā Padomju Savienībā, ne mūsdienu Krievijā vai Baltkrievijā, ne Tadžikistānā, ne Kubā. Tas nav noticis arī Džordža Orvela romāna 1984 lappusēs. Tas pirms nepilna mēneša ir noticis Lielbritānijā – Lielās brīvību hartas dzimtenē, kas gadsimtiem ilgi ir dižojusies citu nāciju starpā kā priekšzīmīga tiesiska valsts, personisko brīvību citadele un civilizācijas gaismeklis.

Kad cilvēki par mierīgu savas pārliecības paušanu tiek vajāti Maskavā, Minskā vai kādā no “trešās pasaules” valstīm, tad tas pilnīgi pamatoti izraisa starptautisku sašutumu un nosodījumu. Vienlaikus Lielbritānijā ielu sludinātāju aresti un vispār kriminālvajāšana par “nepareizu” viedokļu paušanu ir kļuvuši jau par ierastu parādību, citās Rietumeiropas valstīs arī ir vērojami līdzīgi notikumi, – taču par tiem sabiedriskajā telpā gandrīz neviens nerunā. Jāatzīst, ka šajā ziņā Eiropā un Latvijā valda šokējošs dubultstandarts.

Varbūt jums šķiet, ka Londona no Latvijas ir pārāk tālu? Tad paraudzīsimies uz mums tuvāk esošu valsti – Somiju. 2021. gada aprīļa beigās Somijas ģenerālprokurore uzrādīja apsūdzību par “naida runu” Somijas parlamenta deputātei no Kristīgo demokrātu partijas, bijušajai iekšlietu ministrei Peivi Resenenai (Päivi Räsänen). Šī konservatīvā luterāne ir izdarījusi trīs “šausmīgus noziegumus”: 2004. gadā publicējusi brošūru, kas izklāsta kristīgo skatījumu uz laulību un cilvēka seksualitāti, 2019. gadā atkārtojusi šo skatījumu radiointervijā un platformā Twitter nokritizējusi savas baznīcas pausto atbalstu “LGBT praida” gājienam, pievienojot citātus no Bībeles.

Par katru no šiem “noziegumiem” Resenenai draud cietumsods līdz diviem gadiem. Izmeklēšana šajā lietā bija īpaši ilga. Somijas tiesībsargājošās iestādes ar perversu, VDK cienīgu uzcītību okšķerēja Resenenas publiski paustos viedokļus un pievienoja apsūdzību sarakstam arvien jaunus faktus; pēc tam Resenena tika saukta uz policiju un pakļauta stundām ilgām nopratināšanām par saviem “nepareizajiem” uzskatiem. Viņai tiek inkriminēta “etniskā naida kurināšana”, – tas skan absurdi, taču Somijas tiesu praksē šis jēdziens tiek iztulkots tik plaši, ka arī Resenenas gadījumu var zem tā pavilkt.

Diemžēl līdzīgi incidenti kaut kad drīz var notikt arī pie mums Latvijā, jo daži cilvēki ļoti cenšas, lai tā būtu. 2021. gada 26. aprīlī – divas dienas pēc mācītāja Džona Šērvuda atbrīvošanas no policijas aresta telpām Londonā – septiņi Saeimas deputāti iesniedza Saeimas prezidijam izskatīšanai likumprojektu par grozījumiem Latvijas Republikas Krimināllikumā (ar 6. maija balsojumu tas tika nodots komisijām). Šis projekts ievērojami paplašina iespēju saukt cilvēkus pie kriminālatbildības un sodīt viņus par publiskajā telpā paustajiem viedokļiem, ja šie viedokļi iziet ārpus valdošās “elites” izpratnes par to, kas ir pareizs un pieļaujams.

Ļoti īsi rezumējot, likumprojekts paplašina tā dīvainā un ideoloģiski iekrāsotā tiesību institūta robežas, kas mūsdienu tiesībpolitiskajā diskursā tiek apzīmēts ar vārdkopu “naida runa” (aizguvums no angļu “hate speech”). Pašā piedāvāto grozījumu tekstā izteiciens “naida runa” netiek lietots, taču tas vairākkārt parādās projekta anotācijā. Kā drīzumā redzēsim, aiz šķietami nevainīgiem likumprojekta formulējumiem slēpjas reāli draudi Latvijas iedzīvotāju vārda brīvībai.

Likuma pieņemšanas gadījumā ilgtermiņa sekas ir ļoti labi paredzamas: cilvēki arvien vairāk baidīsies izteikties par atsevišķiem sabiedriski nozīmīgiem tematiem, praktizēs pašcenzūru un tas mūsu sabiedrības jau tā ne īpaši veselīgajā gaisotnē tikai vairos vispārējo spriedzi. Īpaši apdraudēta būs reliģiskās izteiksmes brīvība, un būs pavisam reālistiski arī mūsu zemē drīzumā sagaidīt pirmās prāvas pret garīdzniekiem un citiem ticīgiem cilvēkiem – līdzīgas Šērvuda un Resenenas lietām.

Īpaši pievēršu uzmanību tam, ka visā šā raksta tekstā vārdkopa “naida runa” ir konsekventi lietota pēdiņās. Tā nav nejaušība. Ar to vēlos parādīt, ka es principiāli neatzīstu šā ideoloģiskā konstrukta leģitimitāti un, ja esmu spiesta diskusijā lietot šo terminoloģiju, tad no tās norobežojos. Tas pats attiecas uz tādiem ideoloģiskiem konstruktiem, kā “emocionālā vardarbība”, “seksuālā orientācija” u. tml.

Lai ikviens saprastu, kādēļ gan minētais likumprojekts, gan jebkura līdzīga veida likumdošanas iniciatīva ir bīstami un nesavienojami ar patiesi brīvas un demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, šo rakstu esmu veidojusi kā atbilžu sēriju uz jautājumiem un iespējamajiem iebildumiem – gan par iesniegto likumprojektu, gan par “naida runas” jēdzienu vispār. Skaidrs, ka, pat ja šis konkrētais projekts Saeimā netiks pieņemts, t. s. “progresīvie” spēki nerimsies savos mēģinājumos vēl vairāk ierobežot Latvijā vārda brīvību un turpinās iesniegt līdzīgus priekšlikumus. Tādēļ ir jārunā nevis vienkārši par viena vai otra likumprojekta trūkumiem, bet par “naida runas” jēdzienu kā tādu.

Pirms sāku atbildēt uz jautājumiem, izdarīšu mazu piezīmi. Mani kā latvieti ārkārtīgi pārsteidz un sarūgtina Latvijā joprojām sastopamā – es pat teiktu “valdošā” –  “atkritumu kastes mentalitāte”, kas ir raksturīga mazattīstītām kolonizētām ciltīm attiecībās ar kolonizatoriem un “kultūras nesējiem”. Par “atkritumu kastes mentalitāti” es saucu vēlmi nekritiski pārņemt “metropoles” dzīves modeļus un aksesuārus, lai ciltsbrāļu acīs izskatītos kā “īsts civilizēts cilvēks”. Piemēram, izvilkt no atkritumu kastes “lielā baltā kunga” izmesto, saplēsto un nosmērēto cilindru un lepni uzstīvēt to sev galvā.

“Naida runas” apkarošanas jautājumā es redzu tieši šo pašu parādību. “Naida runas” likumi ir tikuši pieņemti un nu jau labu laiku darbojas daudzās citās Rietumu pasaules valstīs, un to praktiskais rezultāts ir kristālskaidrs. Tie gandrīz vienmēr un visur tiek piemēroti tikai t. s. “ekstrēmi labējo un naidpilno” viedokļu apkarošanai, – un “ekstrēmi labējo un naidpilno” viedokļu klāsts pastāvīgi paplašinās, ietverot sevī praktiski visus konservatīvai un/vai judeokristīgai pasaules ainai atbilstošos viedokļus par laulību, ģimeni, cilvēka seksualitāti, imigrāciju, islāmu un citiem “karstiem” tematiem. 2016. gadā britu jurists un pētnieks Pols Koulmens (Paul Coleman) publicēja grāmatu Cenzēts (Censored), kurā ietvertā konkrēto lietu analīze parāda šokējošu ainu: praktiski visās Eiropas valstīs, kurās ir noteikta kriminālatbildība par “naida runu”, attiecīgās normas tiek izmantotas gandrīz tikai tādēļ, lai apklusinātu “nepolitkorektu” viedokļu paudējus – tātad lielākoties kristiešus un konservatīvi noskaņotus cilvēkus.

Zīmīgs ir vidusmēra “naida runas noziedznieka” profils pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Tas nebūt nav ar kāškrustiem notetovēts skūtgalvis neonacists vai cits margināls personāžs, bet gan parasts vidusmēra sabiedrības loceklis: ģimenes māte, pensionārs, kristiešu mācītājs… Pat daudzi kopumā “progresīvi” noskaņoti cilvēki sāk pamazām celt trauksmi, jo atskārš, ka kaut kas nav kārtībā un ka sabiedrība virzās kaut kāda orveliska totalitārisma virzienā. Un tieši tagad, kad pašās attiecīgajās Rietumu valstīs “naida runas” likumus un to piemērošanu sāk arvien vairāk kritizēt un apšaubīt to lietderīgumu (vismaz to pašreizējā formā un redakcijā), mums pēkšņi ir jākāpj uz tā paša grābekļa un jāievieš šāds pats regulējums Latvijā! Manuprāt, analoģija ar kolonijas iezemiešiem un “baltā kunga” atkritumos izsviesto cilindru šeit ir pilnīgi precīza.

Tagad pāriešu pie konkrētiem jautājumiem un atbildēm.

1. jautājums: Ko tieši piedāvā grozīt likumprojekta iesniedzēji un kā tas mainīs pašreiz spēkā esošo regulējumu? No pirmā acu uzmetiena šie grozījumi nemaz neizskatās tik dramatiski, un Krimināllikums jau tagad paredz kriminālsodus par naida kurināšanu…

Atbilde: Likumprojektā piedāvātie grozījumi galvenokārt skar Krimināllikuma 150. pantu, kura virsraksts ir “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”. Ir jāpaskaidro, ka naida celšana Krimināllikumā pašlaik ir sadalīta divos pantos: 78. pants nosaka kriminālatbildību par “nacionālāetniskārasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu” (atkarībā no kvalificējošo apstākļu esamības vainīgajam draud brīvības atņemšana uz laiku līdz trim, pieciem vai desmit gadiem), savukārt 150. pants attiecas uz “darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ” – un šeit likumdevējs jau ir paredzējis daudz maigākus sodus (brīvības atņemšana līdz vienam, trim vai četriem gadiem). Turklāt 150. panta pirmā daļa paredz svarīgu nosacījumu: atšķirībā no nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida kurinātājiem, 150. panta piemērošanas gadījumā personu var saukt pie atbildības tikai tad, “ja ar to radīts būtisks kaitējums”.

Ko piedāvā likumprojekta iesniedzēji? Pirmkārt, papildināt 150. panta pirmajā daļā uzskaitīto pazīmju sarakstu ar vārdiem “sociālā piederība” un “seksuālā orientācija”. Tātad Krimināllikumā pirmo reizi tiks ievazāti divi ne īpaši skaidri jēdzieni. Šeit būtu īpaši jājautā, kur ir “seksuālās orientācijas” jēdziena semantiskās robežas. Vai ar to ir potenciāli domāts jebkurš dzimumtieksmes veids un/vai seksuālās uzvedības modelis? Satversmes tiesa taču pavisam nesen ir skaidros vārdos pasludinājusi: “Personas dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija”. Gribas jautātu: vai tas nozīmē, ka jauno 150. panta redakciju varēs piemērot, lai sodītu par “naida un nesaticības izraisīšanu”, piemēram, pret pedofilijas piekopējiem?

Otrkārt, likumprojektā ir paredzēts izslēgt pašlaik pastāvošo nosacījumu “ja ar to radīts būtisks kaitējums”. Ja šobrīd, lai varētu notiesāt cilvēku pēc Krimināllikuma 150. panta, apsūdzībai, ir jāpierāda, ka inkriminētie vārdi vai raksti ir nodarījuši būtisku kaitējumu (protams, vai tas ir “būtisks”, ir jāizvērtē tiesai), tad pēc grozījumu spēkā stāšanās šādas prasības vairs nebūs. Tātad notiesāt cilvēku par “nepareiza” viedokļa paušanu būs daudz vieglāk.

Trešais grozījums, kas ir piedāvāts likumprojektā, ir visbīstamākais. Tas attiecas uz 150. panta trešo daļu, kas nosaka attiecīgā noziedzīgā nodarījuma “kvalificētu sastāvu”, – tas ir, tas pats nodarījums tiek veikts kaut kādos īpašos apstākļos, kas pastiprina nodarījuma bīstamību un līdz ar to arī sodu. No tā, kura 150. panta daļa tiks piemērota, ir atkarīgs tiesājamā liktenis: vai viņam draud cietums uz laiku līdz vienam gadam (pirmā daļa) vai līdz četriem gadiem (trešā daļa).

Pašlaik trešā daļa nosaka sodu par “sociālā naida un nesaticības izraisīšanu”, “ja tā saistīta ar vardarbību vai draudiem”. Likumprojekts paredz šo formulējumu aizstāt ar šādu -  “ja tā izdarīta, pielietojot visu veidu fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību, vai draudus”.

Kas vispār ir “emocionālā vardarbība”, turklāt vēl “visu veidu”? Vārdkopa “emocionālā vardarbība”, manuprāt, pati par sevi ir absurda. “Vardarbība” šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē var būt tikai fiziska. Kliegšana, lamāšanās un apsaukāšanās, lai cik nepatīkamas un nosodāmas tās nebūtu, nav “vardarbība”. Jebkurā gadījumā, “emocionālā vardarbība” nekur nav definēta, un to var attiecināt uz ļoti plašu situāciju klāstu. Piemēram, ja garīdznieks sprediķī vai intervijā asi iestājas pret homoseksuālo dzīvesveidu un aicina tā piekopējus nožēlot grēkus un mainīties, tad dažs labs adresāts var uztvert šos vārdus kā pret sevi vērstu “emocionālo vardarbību” – un garīdzniekam notiesāšanas gadījumā draudēs līdz četriem gadiem cietumā.

Pašlaik Krimināllikumā esošais regulējums nebūt nav optimāls. Manuprāt, tas jau tagad pieļauj pārāk plašas iespējas nesamērīgi ierobežot vārda brīvību (šo jautājumu sīkāk aplūkošu tuvāk raksta beigām). Tomēr piedāvātie grozījumi paredz šo iespēju klāstu paplašināt vēl vairāk – tātad vēl vairāk potenciāli sašaurinot cilvēku iespēju brīvi izteikties.

2. jautājums: Vai tad katra sevi cienoša demokrātiska Rietumu valsts neapkaro “naida runu”,  pieņemot un piemērojot attiecīgus likumus? Vai tas neietilpst Rietumu vērtību kopumā?

Atbilde: Šeit man jūs droši vien jāizbrīna un jāapbēdina: vēsturiski “naida runas” jēdziens ir Padomju Savienības un tai pakļauto totalitāro komunistisko režīmu “garabērns”. Divi pirmie starptautiskie dokumenti, kuros pēc būtības tika iestrādāta “naida runas” ideja (nenosaucot to šajā vārdā) un no kuriem vēlāk savā likumdošanā iespaidojās dažādas valstis, ir 1965. gada ANO Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu un 1966. gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

1966. gada pakta 20. panta otrā daļa nosaka: “Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālo, rasu vai reliģisko naidu un kūda uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu.

Savukārt 1965. gada konvencijas 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu aizliegt ar likumu un sodīt jebkādu rasistisku ideju izplatīšanu un kūdīšanu uz rasu vai etnisko diskrimināciju, aizliegt šādas idejas propagandējošas organizācijas u. tml.

Jau minētais Pols Koulmens ir ļoti detalizēti izpētījis šo normu izstrādāšanas un pieņemšanas vēsturi un izklāstījis to savā grāmatā Cenzēts. Vēsturiskie fakti ir skaudri un nepielūdzami: abi šie panti to pašreizējā redakcijā tika iebalsoti abos starptautiskajos dokumentos ar klaji nedemokrātisku režīmu vairākumu. Toreiz – pagājušā gadsimta 60. gados – demokrātiskās Rietumu valstis vēl sargāja un turēja godā vārda brīvību un iestājās pret šāda veida normām. Visas šīs valstis atzina, ka rasisms ir sociāla problēma un amorāla parādība, taču neuzskatīja par pieļaujamu izmantot valsts sodošo spēku ideju apkarošanai; tās piekrita kriminalizēt tikai rasu naidā sakņotu kūdīšanu uz vardarbību. Taču komunistiskā “fronte” neatlaidīgi darbojās un galu galā panāca savu, gūstot skaitlisku pārsvaru pār demokrātiskajām valstīm.

Ja raugāmies tikai uz Eiropas reģionu, balsojuma rezultāti par Starptautiskā pakta 20. panta otro daļu runā paši par sevi un nekādus papildu komentārus neprasa. “Pret” balsoja Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Islande, Īrija, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. “Par” – Albānija, Bulgārija, Baltkrievijas PSR, Čehoslovākija, Ungārija, Polija, Rumānija, Ukrainas PSR, PSRS, Dienvidslāvija un… Spānija, kur tolaik valdīja Franko režīms.

Vēlāk Kremlis triumfējoši raksturoja šo balsojumu kā lielu padomju diplomātijas panākumu. Līdz ar to, ja kāds sāks jums stāstīt, cik “naida runas” apkarošana esot “demokrātiska un rietumnieciska”, atgādiniet viņam par šīs idejas neglīto izcelsmi un paskaidrojiet, ka to ir dzemdinājusi Padomju Savienība ar saviem rokaspuišiem.

Dzelzs priekškars jau sen ir kritis, un neviens no politiskajiem režīmiem, kas toreiz balsoja par “naida runas” kriminalizēšanu, vairs nepastāv. Diemžēl nekāda attiecīgo konvenciju revīzija pēc 1991. gada nav notikusi, un abi iepriekšminētie panti – šie skandalozie Aukstā kara relikti – joprojām ir spēkā un ir saistoši ANO dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai.

Tomēr šajā sakarā ir jāatceras divas lietas. Pirmkārt, šīs normas attiecas tikai uz rasuetnisko vai reliģisko naidu vai diskrimināciju; tādām kategorijām kā vecums, invaliditāte, sociālā piederība, “seksuālā orientācija” utt. tās nemaz nav piemērojamas. Otrkārt, būsim reālisti: ja Latvija vai jebkura cita valsts savā tiesību sistēmā dos priekšroku konstitucionāli garantētai vārda brīvībai un aprobežos attiecīgo Krimināllikuma pantu darbību ar reālas naida kurināšanas gadījumiem un kūdīšanu uz vardarbību, tad šai valstij no tā nekādas sekas neiestāsies – izņemot tipveida kritiku no attiecīgo ANO birokrātu puses, kādu saņem faktiski visas valstis. Domāju, ka šādu “nelaimi” var viegli pārdzīvot.

3. jautājums: Vai “naida runas” apkarošana ilgtermiņā nepadara mūsu sabiedrību mierīgāku, iecietīgāku un tātad veselīgāku?

Atbilde: Nē, nekādā gadījumā – gluži otrādi. Pirmkārt, “naida runas” kriminalizēšana sašaurina brīvas un atklātas diskusijas iespēju sabiedrībā. Viena no galvenajām civilizētas sabiedrības iezīmēm ir tas, ka problēmas un konflikti tajā tiek risināti vispirms sarunu un dialoga, nevis fiziskas sadursmes (kautiņa, slaktiņa u.tml.) veidā.

Ņemot vērā “naida runas” likumu neskaidros formulējumus, cilvēki cenšas klusēt un atturēties no “jūtīgu” tematu apspriešanas vai potenciāli aizskarošu viedokļu paušanas, jo gluži vienkārši baidās nonākt uz tiesājamo sola vai vismaz policijas iecirknī. Tādējādi veidojas skaidra atturoša ietekme (“chilling effect” – angļu val.) uz vārda brīvību, un cilvēku apziņā rūgstošās neizrunātās problēmas rada vispārēju aizvainojuma, aizdomu un neuzticības gaisotni. Galu galā nav saprotams, kā šādu sabiedrību var nopietni saukt par “demokrātisku”.

Otrkārt, “naida runas” kriminalizācija padara sabiedrību “prāvnieciskāku”, jo pakļauj cilvēkus pastiprinātiem izmeklēšanas un tiesvedības riskiem uz iedomātiem un bieži vien ļaunprātīgiem pamatiem. Tipisks piemērs: 2010. gada decembrī 63 gadus vecajam austriešu pensionāram Helmutam Grīzem (Helmut Griese) tika uzrādīta apsūdzība krimināllietā… par ko? Par to, ka, savu mauriņu cirpdams, viņš bija jautri jodelējis Alpu gaumē – bet kur lai cilvēks jodelē, ja ne Austrijas vai Šveices Alpos? Austrijas tiesībsargājošās iestādes kvalificēja viņa vokālo izklaidi kā… “musulmaņu lūgšanas kariķēšanu”, lai aizskartu viņa islāmticīgos kaimiņus. Lai izvairītos no dārgas un ilgas tiesāšanās, Grīze piekrita samaksāt 700 eiro naudassodu.

Un, pat ja “naida runātāju” neizdodas formāli notiesāt un viņš beigās tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Protams, ka šādu juridisku problēmu draudi uztur un veicina sabiedrībā neuzticēšanās gaisotni.

Visbeidzot, “naida runas” likumu neskaidrie formulējumi galu galā nozīmē vienu: “naida runa” katrā konkrētā gadījumā būs tas, ko par tādu uzskatīs tiesībsargājošās iestādes: policija, prokuratūra, tiesas. Tas savukārt nozīmē, ka valstij tiek piešķirtas ļoti plašas pilnvaras noteikt savu pilsoņu pieļaujamās runas robežas. Bet, ja tas tā ir, tad sabiedrība noteikti vairs nav ne brīva, ne demokrātiska.

4. jautājums: Vai tad “naida runa” neizraisa konkrētus vardarbīgus noziegumus pret mazāk aizsargāto mazākumgrupu locekļiem? Vai “naida runas” apkarošana nepalīdz nosargāt šo cilvēku fizisko drošību?

Atbilde: Gan Latvijas un citu Rietumu valstu sabiedriskajā telpā, gan no starptautisko organizāciju tribīnēm pastāvīgi skan apgalvojums, ka “naida runa” novedot pie reālas vardarbības pret attiecīgo grupu locekļiem; līdz ar to “naida runas” kriminalizācija esot nepieciešama viņu drošības nosargāšanai. Daudzi uztver šo apgalvojumu kā acīmredzamu un pat necenšas to apšaubīt. Taču īstenībā tas ir aplams. Nav absolūti neviena ar empīriskiem datiem pamatota pētījuma, kas šo tēzi apstiprinātu. Lai to pierādītu, būtu jāpierāda divas lietas: pirmkārt, ka valstīs ar liberālāku pieeju vārda brīvībai ir vērojams lielāks vardarbības un cita veida noziegumu skaits pret minoritātēm, nekā valstīs ar bargiem “naida runas” likumiem; otrkārt, ka pēc “naida runas” likumu pieņemšanas (vai piemērojamo sodu pastiprināšanas) šādu noziegumu statistiskā līkne regulāri pavēršas lejup. Protams, ka nekādu šāda veida korelāciju esamība nav pieradīta.

Jāatgādina arī tas plaši zināmais vēsturiskais fakts, ka etniskā un cita veida naida celšana bija sodāma Veimāras perioda Vācijā (laikposmā no 1918. līdz 1933. gadam). Vācijas Sodu likuma (Strafgesetzbuch) 130. pants noteica par to kriminālatbildību, un šī norma tika reāli un aktīvi piemērota. Tomēr tas nekādā ziņā netraucēja nacionālsociālistu partijai ar Hitleru priekšgalā nākt pie varas 1933. gadā, un pēc tam jau nacistu režīms sāka ierobežot Vācijas pilsoņu vārda brīvību – vēl bargāk un aktīvāk.

5. jautājums: Vai konservatīvi domājošam cilvēkam tomēr nebūtu jāatbalsta likumi par “naida runas” apkarošanu? Tos taču var izmantot arī labam mērķim – piemēram, lai sodītu pret kristiešiem un konservatīvajiem vērstu vārdisku uzbrukumu autorus.

Atbilde: Šādu attieksmi nevaru raksturot citādi, kā “naivumu, kas robežojas ar neprātu”. Ja paraudzīsimies uz dažādu Eiropas valstu tiesu spriedumiem, tad redzēsim, ka par “naida runu” pret kristiešiem un konservatīvajiem nesoda praktiski nekad. Tas ir likumsakarīgi, jo sabiedrībai tiek pastāvīgi skaidrots, ka “naida runa” ir iespējama tikai pret “apspiestajām mazākumgrupām”, bet kristieši un labēju uzskatu cilvēki pie tādiem nepieder.

Ja lasītāji man netic, aicinu viņus pašus izlasīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas mājas lapā pieejamos tiesu prakses apkopojumus un starptautisko nevalstisko organizāciju sagatavotos analītiskos pārskatus. Ja vienā vai otrā valstī izdodas atrast tiesas spiedumu, ar kuru kāds ir ticis notiesāts par “naida runu” pret kristiešiem un konservatīvajiem, tad tas visas Eiropas mērogā ir ārkārtīgi rets izņēmums. Latvijas tiesu praksē šādu spriedumu nav, un es neredzu nevienu racionālu apsvērumu, kādēļ mūsu tiesībsargājošās iestādes šo savu attieksmi pēkšņi mainītu.

6. jautājums: Jūs kritizējat “naida runas” likumus, bet kādu konkrētu risinājumu jūs pati piedāvājat? Vai iestājaties par absolūtu un neierobežotu vārda brīvību?

Atbilde: Uz šo jautājumu varu sniegt divas atbildes: “ideālistisku” un “reālistisku”. Ja raugāmies no “ideālistiskā” jeb teorētiskā viedokļa – t. i., kā es lemtu, ja man vienīgajai piederētu lemšanas tiesības un galavārds, – tad mana atbilde ir šāda. Tā kā vārda jeb izteiksmes brīvība ir viena no patiesi brīvas un veselīgas sabiedrības iezīmēm, personīgi man vistuvākā ir Amerikas Savienoto Valstu pieeja. ASV Konstitūcijas Pirmais labojums (pieņemts 1791. gadā) nosaka: “Kongress nedrīkst pieņemt likumus, kas iedibina kādu reliģiju vai aizliedz tās brīvu piekopšanu, vai ierobežo vārda vai preses brīvību, vai cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un vērsties pie valdības ar petīcijām par ļaunprātību novēršanu.

ASV Augstākā tiesa savos spriedumos ir interpretējusi šo normu ļoti liberāli, proti: valsts nedrīkst vajāt vai sodīt nevienu cilvēku vai organizāciju par publisku viedokļa paušanu jebkurā sabiedriski vai politiski nozīmīgā jautājumā, lai cik šis viedoklis būtu aizskarošs vai pat naidpilns. No ASV konstitucionālo tiesību teorijas viedokļa tas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu brīvas sabiedriskas diskusijas iespēju, – jo bez tās īsta demokrātija nevar pastāvēt.

Lietā Snyder v. Phelps (2011) Augstākā tiesa noformulēja to šādi: “Vārdiem ir spēks. Tie var pamudināt cilvēkus uz rīcību, novest viņus līdz prieka vai bēdu asarām vai […] sagādāt lielas sāpes. [Taču] mēs nevaram reaģēt uz šīm sāpēm, sodot runātāju. Mēs kā nācija esam izvēlējušies citu ceļu: aizsargāt pat aizskarošu runu par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, nodrošinot to, ka publiskās debates netiek apslāpētas.

Līdz ar to “naida runas” likumi Eiropā pieņemtajā izpratnē ASV vienkārši nav iespējami, jo tie būtu pretrunā ar Pirmā labojuma burtu un garu. Tomēr nav patiess arī dažkārt dzirdamais apgalvojums, ka “Amerikā vārda brīvība ir neierobežota”. Vārda brīvība pēc savas būtības nevar būt neierobežota. Piemēram, nevar atsaukties uz vārda brīvību, lai nesodīti izplatītu viltus ziņu par lidostā noslēptu bumbu ar laika degli vai lai nozagtu kādam rakstniekam viņa manuskriptu un izdotu to kā savējo. Tāpat ASV Augstākā tiesa jau labu laiku iepriekš ir nospriedusi, ka Pirmais labojums neaizsargā tiesības uz tukšu un bezsaturīgu lamāšanos, kas traucē sabiedrisko kārtību.

Attiecībā uz rasistiskiem, naidīgiem un tamlīdzīgiem “karstiem” izteikumiem ASV Augstākās tiesas judikatūra pagājušā gadsimta laikā ir nogājusi trīs stadiju ceļu, katrreiz atzīstot cilvēkiem arvien plašāku brīvību izteikties. Vispirms, 20. gadsimta pašā sākumā, Augstākā tiesa atzina valstij tiesības apkarot runas un publikācijas, kas izraisa sabiedrībā “sliktas tendences” (“bad tendency”) (lieta U.S. ex rel. Turner v. Williams, 1904). Nedaudz vēlāk izteiksmes brīvības standarts tika ievērojami paaugstināts: lai valsts varētu ierobežot vārda brīvību, attiecīgajiem vārdiem bija jārada “skaidras un klātesošas briesmas” (“clear and present danger”) – piemēram, ja kāds kliedz “Ugunsgrēks!” pārpildītā teātrī (lieta Schenck v. United States, 1919).

Visbeidzot, 1969. gadā Augstākā tiesa deklarēja: valsts nedrīkst sodīt runātāju pat tad, ja viņš atklāti aicina uz vardarbību vai likumpārkāpumiem – izņemot gadījumus, kad šādi aicinājumi ir vērsti uz “nenovēršamu prettiesisku darbību” (“imminent lawless action”) un kad šāda prettiesiska darbība reāli draud notikt (lieta Brandenburg v. Ohio, 1969). Šis pēdējais kritērijs – saukts par “Brandenburga testu” – joprojām ir spēkā un nosaka ASV tiesu attieksmi pret dažāda veida “ekstrēmiem” izteikumiem un manifestācijām. Pielietojot “Brandenburga testu”, ASV tiesas ir atzinušas par antikonstitucionālu, piemēram, kāškrustus vicinošu neonacistu gājiena aizliegumu un pusaudža notiesāšanu par Kukluksklanam raksturīgo simbolisko darbību – krusta sadedzināšanu.

Vēlreiz jāuzsver šī fundamentālā atšķirība starp Eiropu un Ameriku. ASV tiesiskā regulējuma evolūcija ir notikusi liberalizācijas virzienā, aprobežojot valsts iestāžu tiesības vajāt un sodīt cilvēkus par “nepareizu” viedokļu paušanu un tādējādi atzīstot cilvēkiem arvien plašāku izteiksmes brīvību. Savukārt Eiropā – un Latvijā, kā mēs to diemžēl redzam, – attīstība iet diametrāli pretējā virzienā: arvien vairāk ierobežojot iedzīvotāju vārda brīvību. Pat ja šī brīvība konstitucionālā līmenī joprojām tiek formāli atzīta, izņēmumu klāsts kļūst arvien plašāks, un tiesībsargājošās iestādes arvien vairāk tirda un vajā cilvēkus par viņu paustajiem viedokļiem.

Tagad sniegšu otro atbildi – “reālistisko”. Jā, ASV konstitucionālās garantijas vārda brīvībai visas pasaules mērogā ir unikālas, amerikāņi ar tām pamatoti lepojas un brīvības mīlētāji visā pasaulē viņus par to pamatoti apskauž. Taču mēs dzīvojam Eiropā, un Eiropas valstu konstitucionālās tradīcijās tik plaša vārda brīvība nekad nav bijusi paredzēta. Eiropieši (ieskaitot latviešus) vienmēr ir pieļāvuši plašākas valsts iespējas tiesiski ierobežot naidīgu un sabiedrisko mieru un kārtību traucējošas runas un rakstus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir daudzreiz atzinusi, ka valstīm ir tiesības sodīt vai aizliegt šāda veida izteiksmi – ar nosacījumu, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts likumā, ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un ir samērīgs ar šo mērķi.

Tātad, ja esam reālisti, tad mums ir jāatzīst, ka ASV Konstitūcijas Pirmā labojuma ekvivalentu šaipus Atlantijas okeānam pārskatāmā nākotnē diez vai izdosies ieviest. Taču tas nenozīmē, ka mums nav jācīnās par izteiksmes brīvību Eiropā un Latvijā. Mūsu mērķim ir jābūt brīvu un atbildīgu pilsoņu sabiedrībai, kas augstu vērtē diskusiju kultūru un nebaidās atklāti un drosmīgi apspriest dažādus svarīgus jautājumus. Līdz ar to mani konkrētie priekšlikumi ir rezumējami sešos punktos. Tos jau pirms manis ir noformulējusi starptautiskā nevalstiskā organizācija “Alliance Defending Freedom” (ADF); es tos esmu tikai pārfrazējusi un pievienojusi vienu papildu punktu. Tātad:

(1) Pamatprincipam un atskaites punktam ir jābūt izteiksmes brīvībai. Likuma normām, kas ievieš tiesisko atbildību par naida kurināšanu, pēc savas formas un satura skaidri jāatspoguļo ideja, ka šī atbildība ir tikai izņēmums no pamatprincipa. Līdz ar to šīm normām ir jābūt ļoti skaidri definētām, lai izslēgtu jebkādu iespēju iztulkot tās paplašināti. Likumā noteiktajām sankcijām ir jābūt samērīgām un saprātīgām.

(2) Ja vēlamies apkarot naida kurināšanu, tai ir jābūt sodāmai attiecībā uz jebkuru identificējamu personu grupu. Nav pieļaujams izdalīt kaut kādas privileģētas grupas, turklāt vēl ieviešot to starpā “aizsargātības” hierarhiju – piemēram, kad par vārdisku uzbrukumu krieviem vai ebrejiem soda bargi, par vārdisku uzbrukumu pensionāriem – maigāk, bet par vārdisku uzbrukumu izpletņlēcējiem nesoda nemaz.

(3) Sodāmai ir jābūt nevis “naida runai”, bet gan “naida kurināšanai” jeb “naida celšanai”. Tātad jāsoda ir tikai tādas runas un raksti, kas vai nu sludina vardarbību, vai arī var paredzami radīt fiziskas vardarbības draudus attiecīgās grupas pārstāvjiem vai viņu mantai. Likumā nedrīkstētu būt tādi neskaidri definēti un izplūduši jēdzieni kā, piemēram, “aicinājums uz diskrimināciju”, “nesaticības izraisīšana”, “aizskaršana” u. tml.

(4) Katrs naida kurināšanas gadījums ir izvērtējams objektīvi, raugoties uz lietas objektīvajiem apstākļiem un kontekstu, – nevis balstoties klausītāju subjektīvajās izjūtās un attieksmē.

(5) Nedrīkst sodīt par tādām runām vai rakstiem, kas nekurina naidu, bet ir vienkārši kādai iedzīvotāju grupai aizskaroši un nepatīkami. Šādi izteicieni un viedokļi ir apspriežami un neitralizējami brīvā, demokrātiskā un atklātā diskusijā. Neuztraucieties: pieaugušu un nobriedušu cilvēku sabiedrība ir spējīga tos paciest un “sagremot”.  

(6) Visas likuma normas, kas neievēro piecos iepriekšminētajos punktos noteikto augsto vārda brīvības standartu, ir grozāmas vai atceļamas.

7. jautājums: Vai ir kādi vispārīgi novērojumi vai piezīmes?

Atbilde: Ir jāsaprot, ka nupat piedāvātais likumprojekts par grozījumiem Krimināllikumā ir tikai simptoms kādai ļoti bīstamai slimībai, proti, valsts centieniem aprobežot cilvēku personīgo brīvību arvien vairāk un vairāk. Īpaši aicinu tos cilvēkus, kuriem pašlaik ir četrdesmit un vairāk gadu, atcerēties un salīdzināt: kad Latvijas iedzīvotāju ikdienas dzīve bija brīvāka no dažādiem ierobežojumiem – pirms 25 gadiem vai tagad? Un tad godīgi uzdot sev jautājumu: kad šis process apstāsies un vai tas vispār apstāsies? Jo, ja tas neapstāsies, tad ir godīgi jāatzīst, ka mēs virzāmies taisnā ceļā uz Orvela cienīgu totalitārismu. Manuprāt, ir pienācis laiks celt par to trauksmi un rosināt plašu sabiedrības diskusiju par šo ārkārtīgi bīstamo mūsu tautas attīstības vektoru.

Pašās beigās nocitēšu amerikāņu valstsvīra, trešā ASV prezidenta Tomasa Džefersona vārdus: “Malo periculosam libertatem quam quietam servitutem” (“Es labāk vēlos bīstamu brīvību, nekā mierīgu verdzību”).

Pārpublicēts no telos.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Omega vēlētāja vilšanās

FotoAizritējušajās Saeimas vēlēšanās balsoju par KPV LV, pieliekot plusiņu Aldim Gobzemam. Diemžēl, nokļūstot Saeimā, partija neattaisnoja lolotās cerības. Tās suņu būdas cerbers kļuva par Šveices blēža vaukšķi, bet pati KPV LV iekļāvās Kariņa valdībā un stāvēja pie esošo nejēdzību šūpuļa.
Lasīt visu...

12

Ja jums ir tikai gurķis, tad nevar uztaisīt gurķu un tomātu salātus

FotoDārgā Latvijas tiesu vara! Vai arī man jūs tagad jāsauc par likumdevēja varu? Rakstu, lai vaicātu, vai tiesa, ka tagad divi vīrieši varēs juridiski nostiprināt savas “ģimenes” attiecības un tikt valsts atzīti par “ģimeni”?
Lasīt visu...

15

Joku diena Evri Dej, teicēnieši gardi smej

FotoTeikas likumdošanai ir jāsoļo soli solī ar Dievzemītē notiekošajām nejēdzībām. Kad savulaik izdevu dekrētus, man prātā nevarēja ienākt, ka par uzpurņu nenēsāšanu ļaudis varēs sodīt, veseliem cilvēkiem aizliegs pulcēties un diennakts tumšajā laikā nedrīkstēs atrasties ārpus telpām, piemēram, lai izietu uzpīpēt vai ieelpot svaigu gaisu (šī absurdā norma pašreiz gan nav spēkā, taču no tās atgriešanās neesam pasargāti), tālab pilnveidoju un papildināju savus ukazus. Knariņu valdība ir laidusi pasaulē arī vairākus groteskus noteikumus auto un citu riteņratu stūrētājiem, taču kā kājāmgājējs es šajā jomā atturos izteikties.
Lasīt visu...

18

Kariņš un Pavļuts ir diskreditējuši vakcinācijas procesu un tagad grasās vakcināciju diskreditēt vēl vairāk

FotoVispirms valdība politiskas konjunktūras dēļ neiepirka vakcīnas un vakcinācija Latvijā tika novilcināta par četriem mēnešiem.
Lasīt visu...

6

Izejiet ielās, Levita kungs, sajutīsiet, ko tauta par jums domā

FotoLevits šodien runāja Saeimā. Runa bija tukša. Jautājums ir par redzējumu, Levita kungs. Par adekvātu redzējumu. Par to būs šis raksts. Mēs 30 gadus salīdzinām sevi ar sliktākajiem piemēriem. Priecājamies, ka mums iet labāk. Kā Levits šodien - ka mums IKP kritis mazāk. Es saku, ka es redzu citādāk. Un tagad par visu pēc kārtas.
Lasīt visu...

12

Tāda cilvēka viedoklis, kuram neskaidras cilmes preparāts, ko sauc par vakcīnu, nav pieņemams

FotoŠeit izteikts vienkārša cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš šobrīd ir pensionārs, sejas masku nenēsā un kuram neskaidras cilmes preparāts, ko sauc par vakcīnu, nav pieņemams. Protams, daudziem ir cits viedoklis un ceru, ka tam ir loģisks pamatojums.
Lasīt visu...

15

Es visu ko pieprasu un norādu, un lūdzu iedot man varu

FotoLevit, Kariņ, Pavļut, Raivi Dzintar ar saviem prievīšu varavīksnes draugiem un pārējie pie varas esošie ar Rinkēviču ložā. Nākamnedēļ ir jābūt atceltām maskām, 2 metriem, groziņiem un visam pārējam sviestam! Es to nelūdzu, es to pieprasu un norādu Jums, ka tas ir jāizdara nekavējoties. Ja pašiem bail pieņemt lēmumu, piezvaniet uz Briseli vai vēstniecību. Jums dos atļauju. Nākamnedēļ lai būtu lēmums.
Lasīt visu...

21

Ventspils paradokss: vēlētāji nomaina nevis Lembergu, bet gan... domes opozīciju

FotoPašvaldību vēlēšanas Ventspilī beigušās ar zināmu pārsteigumu: ne tajā, ka uzvaru svinēja “Latvijai un Ventspilij”, iegūstot vairāk balsu nekā visi pārējie saraksti kopā, — interesantais šoreiz redzams opozīcijas kampaņošanā un rezultātos.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Drošības līdzeklis nedrīkst tikt izvēlēts kā iebiedēšanas vai iepriekšējas sodīšanas paņēmiens

Atbilstīgi Kriminālprocesa likumam tiesībsargājošām instancēm ir pienākums vērtēt drošības līdzekļa piemērošanu saistībā ar cilvēktiesību normām....

Foto

Man vislabāk spēs palīdzēt Selma Levrence, jo viņa ir jauna, gudra, pieredzējusi un zina daudzas valodas

Pēc ilgām pārdomām par to, kas varētu kļūt par manu...

Foto

„Sargsuns” pazemīgi lūdz atlikt nodokļu reformu

Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) aicina valdošo koalīciju atlikt nodokļu reformas uzsākšanu no 2021. gada 1. jūnija. LPIA uzskata, ka...

Foto

Viss sākās ar Šleseru!

Tvnet var lasīt Re:Baltica sagatavotu propagandas rakstu, kurā skaidri tiek pateikts, ka Latvijā baznīcas nedrīkst aizstāvēt kristīgās vērtības! Esmu pārsteigts, ar kādu naidu pret Baznīcām,...

Foto

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Aivars Ozoliņš grauj Latvijas informācijas telpas kvalitāti

Pašlaik – Lielās dezinformācijas laikmetā – viens no svarīgiem uzdevumiem visiem, kuri darbojas informatīvajā telpā,...

Foto

Nākotnes vīzija par neiespējamo... (Turpinājums rakstam „Cilvēks nav saprātīga būtne”)

Nesen par to runāju un pat rakstīju. Šo var uzskatīt gan par turpinājumu jau teiktajam, gan...

Foto

Ceļā uz ļaužu ganāmpulku

Sākotnēji biju iecerējis rakstu ar konkrētām personālijām un pierādījumu bāzi zem katras tēzes, taču tad uzaustu milzu palagu. Turklāt  patiesība ir acu...

Foto

Vīlands piedāvā neētisku lobismu?

Ralfs Vīlands neapšaubāmi ir viens no sabiedrisko attiecību jeb tā dēvētās PR nozares dinozauriem, pamatlicējiem Latvijā. Neapšaubāmi ļoti ietekmīgs....

Foto

Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne

Taisnība ir apgalvojumam, ka cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē, bet par saprātu zinātnieki vēl strīdas. Es neesmu nedz...

Foto

Īpatnais pasažieru pārvadājumu iepirkums KNAB neinteresē

Labdien, vērsos KNAB ar iesniegumu sakarā ar NRA publikāciju, no kuras izriet, ka oligarhi dabūjuši valsts dotācijas pasažieru pārvadājumiem 500...

Foto

Dažas piezīmes uz vēlēšanu biļetena malām

1. Grand Prix par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad...

Foto

Pirms bijušā kolaboranta, tagadējā politologa Skudras intervēšanas pārliecinieties, vai viņš nav paspējis piedzerties

Šajos laikos par politologu sauktā, okupācijas laikos par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas...

Foto

Absolūta saskarsmes impotence

Te mazs secinājums, izrietošs no vērojumiem. Pirms nedēļas ievietoju savā sejasgrāmatas profilā "pašiņu" ar atkailinātu plecu, kam pielipināta izdruka, kas apliecina "Teātra Vēstneša"...

Foto

Mīļā miera labad

Bieži no patriotiskām aprindām, īpaši tiem patriotiem, kuri dzīvo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmēr un...

Foto

Jaunā iekšlietu ministre – sodīta par korupciju, prioritātes nav saistītas ar iekšlietu nozares problemātiku

Valdība ir pārskatījusi ministru portfeļu sadalījumu, mainot par nozari atbildīgos ministrus. Iekšlietu...

Foto

Interesantas lietas Ventspilī gaidāmo pašvaldības vēlēšanu sakarā

Manās rokās patrāpījās laikraksta “Latvijas Avīze” šā gada 25. maija numurs, kur Māras Libekas rakstā “Gatavojas Ventspils “atbrīvošanai”” lasu,...

Foto

Kā nav kauna kandidēt uz domi un turklāt vēl Ventspilī: kandidāta atbildes uz jautājumiem

Katram, kurš sadomā kandidēt uz Ventspils domi, jānonāk starp Skillu un Haribdu:...

Foto

Demokrātijas caurais jumts

Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību...

Foto

Ar ko Garkalnes novada domes deputāts Mārtiņš Bērziņš atšķiras no bijušā domes priekšsēdētāja Mārtiņa Gunāra Bauzes-Krastiņa

Ja Garkalnes kritušais „karalis” Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš kampj un...

Foto

Kāpēc jūs man neticat, ka vakcinācija nav obligāta, tā ir brīvprātīga un neierobežo mūsu tiesības un brīvības

Covid-19 cilvēkus nešķiro - slimo visdažādākie cilvēki neatkarīgi no vecuma,...

Foto

Paldies, ka esam gatavi iestāties par tiesībām domāt arī ar savu galvu

Paldies Matīsam Kaļānam par iniciatīvu un visiem pārējiem par to, ka esam gatavi iestāties...

Foto

Uz vēlēšanām jāiet!

Mazais vēlētāju skaits iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās liecina par nepatiku pret esošo varu un sabiedrības neprasmi reizi četros gados lietderīgāk izlietot savu instrumentu –...

Foto

Jāmaina nevis citas valsts karogi, bet kas cits

Visi ir pieauguši cilvēki. Gribi - vakcinējies, gribi - nē. Svarīgāk ir - vajag atcelt ierobežojumus, un katrs...

Foto

Jānis Reirs ir sliktāks par izbijušu čekistu

Ja jūs jautātu - kāpēc esmu sācis tik ļoti neuzticēties "Vienotības" kartelim? Tāpēc, ka viņi ar Krišjāni Kariņu priekšgalā,...