Nākamajam pedagogu piketam ir jābūt pilnīgi visu nekrietni izmantoto cilvēku vienprātīgam streikam

Iesaki rakstu:

Protams, 5 000 pedagogu, kas ar plakātiem rokās pieprasa cienīgākus dzīves apstākļus, ne tuvu nav 50 000, kas, ielenkuši Sūdupūzni, pieprasītu tajā mītošajiem liekēžiem nekavējošu situācijas risinājumu: „Ja nē, tad...” Un tomēr labāk nekā nekas!

Tiktāl viss ir brīnišķīgi – noteikta sabiedrības daļa beidzot uzstājīgāk pieprasa savas tiesības būt morāli un finansiāli novērtētiem un pareizi saprastiem. Taču mani saskumdināja tas, ka uz krāšņajiem plakātiem varēja vērot visu ko, izņemot kādu ļoti svarīgu prasību. Un proti - lai nekavējoties tiktu pārtraukta izglītības sistēmas apzināta un mērķtiecīga profanizēšana un bērnu maitāšana ar visādām absurdām seksualizācijām un genderismiem.

Tā vietā dzirdēju, ka, ja reiz mums vajagot Eiropas izglītības kvalitāti, tad mums vajagot arī tādas pašas algas. Par tām Eiropas pedagogu algām es noteikti piekrītu, taču par to Eiropas izglītības kvalitāti, uz kuru mums būtu jātiecas, gan man ir lērums iebildumu, jo kā nekā man četrus gadus nācās pavadīt Lielbritānijā, kur, vērojot un komunicējot ar britu jauniešiem un mana vecuma cilvēkiem, nācās secināt, ka, visticamākais, viņi skolā ir gājuši tikai uzspēlēt datorspēles un kārtīgi izpļāpāties par iepriekšējā vakarā televizorā vērojamajiem šoviem un seriāliem.

Tāpēc nez vai būtu prātīgi sekot viņu „augstās” kvalitātes izglītības standartiem, jo kam mums vēl vairāk neandertāliešu un bārbiju, nekā to tāpat jau ir!

Kad, mītiņam ejot uz noslēgumu, pie mikrofona tika mūsu pagalam izvarotās un iztirgotās valsts galvenā priekdota, tad stosteklīgās un galīgi ne pa tēmu runas kādā mirklī no viņas izskanēja visai interesants jautājums, ko viņa pati laikam bija domājusi kā humoru: „Kur ir mana vieta?”

Jāatzīst, ka man tā vien niezēja mēle atbildēt: „Kā, kur? Aiz restēm, kur tad citur! Tur, kur jāatrodas valsts suverenitātes nodevējiem, vērtību iztirgotājiem un genocīda uzturētājiem! Starp citu, Latvijai ir nepieciešami arī sētnieki un apkopēji, kam Jūs esat taisni kā radīta!”

Gandrīz vai apraudājos no laimes, uzzinot, ka Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar nozares speciālistiem beidzot esot aptvēruši, ka esošā sistēma „nauda seko bērnam” tomēr neesot īsti korekta, kādēļ tagad meklējot (es uzsveru – MEKLĒJOT!) ko jēdzīgāku.

Varu derēt, ka viņi to sasodīto risinājumu meklēs vēl vismaz trīs vai četrus gadus, līdz paziņos, ka diemžēl ir svarīgākas prioritātes, vai ko tamlīdzīgu. It kā nevarētu pajautāt, kā poļiem izdevies uztaisīt sistēmu, kurā maksāt adekvātu un pilnīgi vienādu algu saviem visu līmeņu pedagogiem!

Pašās beigās visi klātesošie tika nomierināti ar ziņu, ka tiks panākts visai būtisks kompromiss – pat veseli 10% pie algas! Wow! Gandarījums par panākto bija visai jaušams, jo nekādi protesta kliedzieni nesekoja, un visi, apmierināti murdot, pagriezās mierīgai promiešanai.

Blakus gan dzirdēju, ka vajagot vismaz 100%, un tad vēl tā tik būtu... Bet jāatzīst arī tas, ka mums – letiņiem, tautai, kas apveltīta ar savu īpašo, sarkanajā grāmatā vai kultūras pieminekļu sarakstā ierakstāmo mentalitāti – ir izcila īpašība, ar ko pamatoti varam lepoties un ko varētu raksturot ar tādu kā pateicību par zīli rokā, nevis kaut kādu tur sasodītu medni kokā.

Jebkurā gadījumā mans risinājums situācijai ir šāds: vispārējs streiks kādā konkrētā datumā, kurā piedalās pilnīgi visi tie, kuriem nākas iztikt ar grašiem, pieprasot nekavējošu minimālās algas likmi tādu, lai pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliktu vismaz 600 eiro! Pretējā gadījumā – streiks, streiks un vēlreiz streiks, līdz beidzot tie nolāpītie dienaszagļi būs spiesti adekvāti rīkoties!

Neapšaubāmi, ka viņi oponēs, ka tāda minimālās algas likme izraisīs ekonomisko kolapsu un vēl nez ko. Taču, ja godīgi, tā nav mūsu darīšana! Galu galā mēs tiem muļļām maksājam par to, lai viņi risinātu jautājumus, nevis vienā laidā mūs čakarētu, baidot ar valsts ekonomikas sabrukumu.

Skaidri apzinos, ka pastāv lērums lielisku risinājumu, sākot no nodokļu samazināšanas politikas uzņēmējiem un beidzot ar tirgus aizvēršanu ārzemju dempingotājiem, ko viņi, protams, pat dzirdēt nevēlas, jo vienīgais, ko viņi vēlas, - kaut kā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām novilkt savu birokrāta laiku, lai netraucēti varētu saņemt par mūsu nodokļiem maksāto algu, kurai, manuprāt, ir jābūt minimālai tik ilgi, līdz tie šmurguļi beidzot atrisinās sasāpējušos jautājumus, un ne sekundes ātrāk!

Galvenais, nepadosimies! Un būsim vienreiz par visām reizēm pilnīgi visi solidāri, kā saliedētai sabiedrībai patiesībā ir jābūt! Nevis kā Maximas boikota precedentā vai Ilmāra Poikāna (Neo) atbalstīšanas lietā! Ja mēs neiesim viens otram palīgā – pārdevēji, fabriku strādnieki, pensionāri u.c. pedagogiem un otrādi, tad varat man ticēt uz vārda, ka tie dienaszagļi turpinās mūs vazāt aiz deguna gadu no gada, gadu no gada! Vai nav jau apnicis, ko!? Cik tad var!?

Foto no delfi.lv

Seko mums