Iesaki rakstu: 
Tas ir lieliski, ka ir savākta nauda slimā Dāvja ārstēšanai - tāpat kā droši vien visi Latvijas iedzīvotāji es ceru, ka viss izdosies. Taču atšķirībā no, pieļauju, lielas daļas šo pašu Latvijas iedzīvotāju manī pēdējo dienu notikumi saistībā ar šo lietu nebūt nerada simtprocentīgu sajūsmu.
It kā jau viss ir tik skaisti - pirmkārt, lielā nauda savākta, otrkārt, savākta ārkārtīgi ātri, treškārt, cilvēki izrādījušies ļoti atsaucīgi, ceturtkārt, valsts piemetusi savu artavu, kaut varēja nepiemest, piektkārt, jaunais veselības ministrs demonstrējis spēju rīkoties izlēmīgi un ātri (mūsu bijušais premjers, piemēram, šajā laikā labākajā gadījumā būtu pieņēmis lēmumu par ekspertu aptaujāšanu viedokļa izstrādāšanai par risinājumu meklēšanu). Ko vēl vairāk var vēlēties?
No pirmā acu uzmetiena tas tā patiešām ir. Bet tikai no pirmā. Patiesībā šis gadījums uzskatāmi parāda, cik reāli dziļā krīzē ir Latvijas iedzīvotāju un Latvijas valsts attiecības un cik patiesi biedējošā putiniskā noskaņā dzīvo Latvijas valsts pārvalde.
Viena lieta ir, teiksim, DNB barometrs, kas uz SKDS datu pamata ik mēnesi mums cita starpā stāsta, cik lielākos vai mazākos mīnusos ir Latvijas iedzīvotāju domas par valsts un savu personisko ekonomisko nākotni, un faktiski arī parāda, cik liela (maza) ir iedzīvotāju uzticēšanās "mūsu valstij".
Šie regulāri mīnusos esošie rādītāji ir gana satraucoši, taču kā jau ar ikvienu regulāru lietu to radītais efekts pamazām notrulinās. Dāvja gadījums savukārt uzskatāmi parāda, ka šie dati ir nevis kaut kāds tur neuzticamo sociologu izdomājums, bet skarba, biedējoša realitāte.
Teikšu godīgi: tad, kad pēc pirmās ziedošanas dienas un vairāk nekā simt tūkstošu eiro savākšanas valdība sāka kaut ko tā kā solīt, tā kā tomēr nesolīt, man iekšējā baža bija - ka tik nu nesanāk tā, ka cilvēki šiem pussolījumiem noticēs, pārstās ziedot, savukārt valdība rīkosies tā, kā nu tā parasti rīkojas - ķersies pie risinājumu meklēšanas, kas ievilksies nedēļās un mēnešos. Un viss būs pagalam.
Tā par laimi nenotika - cilvēki turpināja ziedot vēl apjomīgāk. Šķiet, nekļūdīšos, uzskatot, ka vēl, augstākais, divās dienās būtu saziedoti arī atlikušie simt tūkstoši. Varbūt vienā dienā. Es pats, piemēram, varu atzīties, ka vienkārši nepaspēju - tik zibenīgi tas sākās un beidzās. Vēl pāris dienu laikā būtu izknosījies.
Jā, jauki, nauda Dāvim tika savākta. Taču vienlaikus cilvēki nevis vispārīgās, neko no viņiem neprasošās aptaujās, bet ar savu maku saturu (kas ir viens no nopietnākajiem balsojumiem, kādi vien vispār dzīvē iespējami) apliecināja, ka tam, ko sola "mūsu valsts", netic nu ne par gramu.
Šī totālā neuzticēšanās un nepaļaušanās uz "savu valsti" ir viena svarīgā lieta, ko parādījis šis gadījums.
Šoreiz rezultāts ir jauks un viegli var aizēnot realitāti, kas savukārt ir - itin viegli var pienākt diena, kad cilvēki tieši tāpat var ņemt savās rokās arī, piemēram, taisnas tiesas spriešanu, ko, kā zināms, no valsts jau nu nesagaidīt. Par to, ko šādi noskaņoti cilvēki aizstāvēs un par ko neliksies ne zinis kāda svešzemju iebrukuma gadījumā, labāk pat nedomāt.
Un tad vēl par otru svarīgo lietu - kā sevi šajā gadījumā apliecināja "mūsu valsts" un tās vara.
Var, protams, veselības ministra un valdības rīcībā, aši "izshēmojot" līdzekļus no "Latvijas valsts mežu" līdzekļiem, saskatīt izcilu valsts varas operatīvas, cilvēkmīlošas, ieinteresētas rīcības paraugu. Taču patiesībā, ja noņemt rožainās brilles (urā, urā, atradās naudiņa slimajam puisēnam!!!), valsts vara parādīja dažas citas lietas.
Pirmo - "mūsu valsts" vara operatīvi spēj veikt tikai sīkas blēdības (jo naudas atrašanas veids kvalificējams tieši tā). Otro - "mūsu valsts" vara pati šādas blēdības uzskata par izcilu veikumu un par sevi ir sajūsmā. Trešo - liela daļa demokrātiskās un eiropeiskās Latvijas cilvēku tieši tāpat kā Krievijas iedzīvotāji, kuri sajūsmā aplaudē, kad Putins aizbrauc uz kādu bankrotējušu vienrūpnīcas pilsētu un tur "ieved kārtību", neko vairāk no valsts varas arī neprasa.
Dāvja gadījums attiecībā uz "mūsu valsts" varu parādīja, ka tā operatīvi spēj pieņemt tiesiskus lēmumus par tieši valsts (un nevis kaut kā samuhļītas) naudas piešķiršanu gadījumos, kad ir jāglābj viena īpašiem cilvēkiem piederoša privātbanka vai vienas tikpat īpaša cilvēka un valdošās partijas ziedotāja ātro palīdzību privātfirmas peļņa, bet ne tad, kad ir jāglābj viena visnotaļ parasta puisēna dzīvība.
Ja banka - o, tad valsts naudu var atrast pāris dienu laikā. Ja puisēns - tad savukārt tiek atrasts bezgala daudz normatīvo aktu, kuri "nepieļauj", ir "sarežģīti maināmi" un "neapejami". Ja banka - tad bez problēmām tiek tukšota Valsts kase; ja "savējā" ātro palīdzību privātfirma - tiek sameklēta neparedzēto gadījumu budžeta nauda; ja puisēns - nu, labi, izmantojot no padomju laika aizgūtās obligātās brīvprātības principu, kaut ko izshēmosim no kāda valsts uzņēmuma.
Atkal atmetot rožainās brilles, patiesībā "mūsu valsts" vara ar šo gadījumu ir skaidri un gaiši pateikusi - to apmierina tāda sistēma, kurā nevis tiek izstrādāti pārdomāti likumi un noteikumi, bet kurā vajadzības gadījumā, ja pašai valsts varai (un pavisam konkrētiem tās pārstāvjiem) tā gribas, vienmēr ir iespējams kaut kā apiet likumu ar līkumu.
Bail pat iedomāties, cik "Dāvji" pēdējos, teiksim, piecos gados ir nomiruši tikai tāpēc, ka viņu gadījumā Nacionālā veselības dienesta ierēdņiem neviens nav devis komandu veikt šādu manevru. Bet, protams, ja vēlreiz noņemt rožainās brilles, tas visnotaļ piederas tādai "mūsu valstij", kur valdības vadītāja skolotājiem visā nopietnībā iesaka piepelnīties meža darbos.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
