Nav taisnība, ka valsts palīdz uzņēmējiem. Valsts viņus mēdz reketēt

Kirovs Lipmans, AS „Grindeks” padomes priekšsēdētājs
30.03.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Esmu akciju sabiedrības “Grindeks” ilggadējs līdzīpašnieks un padomes priekšsēdētājs. Manā vadībā akciju sabiedrība “Grindeks” ir kļuvusi par vienu no Latvijas ražošanas un eksporta līderiem. Pašlaik uzņēmums nodrošina vairāk nekā 1700 darba vietu, veic preču realizāciju vairāk nekā 100 pasaules valstīs. Uzņēmumam pieder arī ražojošas rūpnīcas Slovākijā un Igaunijā.

Uzsākot 2003. gadā akciju sabiedrības “Grindeks” attīstību, uzņēmuma apgrozījums bija vien ap 14 miljonien latu, kamēr pašlaik uzņēmuma auditētais apgrozījums sastāda gandrīz 350 miljonus eiro, un saskaņā ar apstiprinātiem biznesa plāniem līdz 2025. gadam tas sasniegs 500 miljonus eiro.

Man kopā ar sievu 2009. gadā piederēja 49.98% akciju sabiedrības “Grindeks” akciju. Arī mans dēls Filips Lipmans vēlējās iegādāties akcijas. Tāpēc viņš 2009. gadā lūdza Finanšu kapitāla un tirgus komisiju izsniegt uzziņu, ka viņš to var darīt, būdams pastāvīgs, no ģimenes finansiāli neatkarīgs.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija tās priekšsēdētājas Irēnas Krūmanes personā arī 2009. gada 8. maijā izdeva uzziņu, kura ir likumīgā spēkā no tās izdošanas dienas, arī šobrīd, tā ir beztermiņa, tā nav apstrīdama un nav pārsūdzama tiesā. Pamatojoties uz šo uzziņu, Filips Lipmans iegādājās biržā 0.04% no akciju sabiedrības “Grindeks” akcijām.

Taču pretēji uzziņai Finanšu un kapitāla tirgus komisija 2014. gada 19. novembrī nepamatoti un neargumentēti pieņēma administratīvu lēmumu neņemt vērā šo uzziņu. Mums abiem uzlika naudas sodu, taču nekāds akciju sabiedrības “Grindeks” akciju obligātais atpirkums mums toreiz nebija jāizsaka.

Saistībā ar šo netaisnīgo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumu pret mums tika tiesā ierosinātas divas civillietas no diviem dažādiem akciju sabiedrības “Grindeks” mazākumakcionāriem, kuri lūdza tiesu piedzīt no mums it kā radītos zaudējumus, kas esot radušies, man ar Filipu Lipmanu it kā neizsakot citiem mazākumakcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu.

Tas mums arī nebija jāizsaka, un Finanšu un kapitāla tirgus komisija to pati arī apliecināja publiskā paziņojumā sabiedrībai savā mājas lapā. Turklāt, kas īpaši būtiski, visās tiesu instancēs abās civillietās mazākumakcionāru prasības tika noraidītas kā pilnīgi nepamatotas. Tiesu spriedumi šajās abās civillietās ir stājušies likumīgā spēkā un nav pārsūdzami.

Taču, neskatoties uz minēto un politiski motivēta spiediena dēļ, Ministru kabinets 2017. gadā nolēma uzdot valsts akciju sabiedrībai “Privatizācijas aģentūra” celt tiesā prasību pret mani un manu dēlu Filipu Lipmanu par it kā nodarīto zaudējumu piedziņu. Šie zaudējumi it kā esot radušies tādēļ, ka Latvijas valsts 2016. gada 8. novembrī pati bija pārdevusi publiskā izsolē tai piederošos 2.29% akciju sabiedrības “Grindeks” akciju par mazāku cenu, nekā it kā varētu saņemt, ja es un mans dēls būtu izteikuši akciju obligāto atpirkumu.

Šeit jānorāda uz vairākām klaji prettiesiskām darbībām.

Pirmkārt, Finanšu un kapitāla tirgus komisija šajā izsolē bez tiesiska pamata aizliedza ņemt dalību manam dēlam Filipam Lipmanam.

Mums nebija jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums, un Latvijas valsts pārdeva tai piederošās akcijas nesaistītu iemeslu dēļ par brīvi izvēlētu zemu cenu. Taču Latvijas valsts un valdība kā krietns un rūpīgs saimnieks varēja vērsties pie manis ar piedāvājumu atpirkt Latvijas valstij piederējušās akcijas. Es uzskatu, ka tai arī bija pienākums to darīt, lai neradītu valstij zaudējumus. Tomēr man nezināmu, domājams, koruptīvu iemeslu dēļ Latvijas valsts un valdība to neizdarīja, bet savu neizdarību mēģināja kompensēt, iesniedzot bez nepieciešamības prasību tiesā. Neviens no Latvijas valsts un valdības puses pat nemēģināja ar mani pirms izsoles sazināties, lai apspriestu Latvijas valstij piederošo akciju atpirkšanu.

Manā rīcībā nav informācijas, kuras bija tās personas, kuras nopirka izsolē Latvijas valstij piederējušās akciju sabiedrības “Grindeks” akcijas, jo šī informācija tika slēpta. Taču, ņemot vērā to, cik ātri tās tika nopirktas, pieļauju, ka, iespējams, tās varēja būt personas, kuru rīcībā bija informācija par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas plāniem uzstāt uz obligātā akciju atpirkšanas piedāvājuma izteikšanu, kurā vienas akcijas cena būtu vairākkārtīgi lielāka. Proti, 2016. gada 8. novembra izsolē viena akcija tika pārdota par apmēram EUR 3.85 gabalā, bet 2019. gada jūnijā notikušajā akciju sabiedrības “Grindeks” obligātajā akciju atpirkšanā vienas akcijas cena bija Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteikta un bija EUR 12.59 gabalā.

Neskatoties uz to, ka tiesas pilnīgi noraidīja pret mani un manu dēlu Filipu Lipmanu celtās citu mazākumakcionāru prasības, kā arī pirmās divu instanču tiesas arī noraidīja Latvijas valsts prasību pret mani un manu dēlu, kasācijas instancē man nesaprotamu apstākļu dēļ lietu tika nolemts izskatīt atkārtoti.

Savukārt atkārtotā apelācijas instance nolēma man un manam dēlam par sliktu, bet atkārtotā kasācijas instance bez saprotama izskaidrojuma nolēma vienkārši atteikties skatīt mūsu kasācijas sūdzību. Tā rezultātā 2022. gada maijā lielā steigā, pat neskatoties uz ierosinātu tiesvedību par tiesu izpildītāja darbību apturēšanu un sprieduma izpildes atlikšanu, no mana bankas privātā konta un arī no mana dēla privātā bankas konta tika noņemta nauda.

Tā tika aizskaitīta uz Latvijas valsti tiesvedībā pārstāvošo Valsts akciju sabiedrību “Privatizācijas aģentūra”, kuras nosaukums tagad ir SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor". Šī rīcība bija klaji prettiesiska un nelikumīga. Bija pieļaujams noteikto summu kontā iesaldēt, bet ne to vienkārši prettiesiski nolaupīt. Man nav zināms, kur šī steigā man atņemtā nauda, kas bija paredzēta akciju sabiedrības “Grindeks” inovāciju un attīstības centra būvniecībai, palika un kādiem mērķiem tā ir iztērēta.

Nedz Finanšu un kapitāla tirgus komisija, nedz cita valsts institūcija vai tiesa tā arī nav devusi skaidru atbildi, kāpēc neapstrīdama un nepārsūdzama uzziņa, uz kuru tiesiskā valstī var paļauties privātpersona, nebija ņemama vērā un piemērojama. Taču tas, ka var no privātpersonas konta noņemt miljonos mērāmas naudas summas bez klienta informēšanas, zinot, ka tiesvedība vēl nav galīga un tiek turpināta, ir viennozīmīgi nelikumīgi.

Visa minētā rezultātā esmu samaksājis Latvijas valstij lielu naudu par tai piederējušām akciju sabiedrības “Grindeks” akcijām tā, it kā es tās būtu nopircis 2014. gadā, kaut arī pati Finanšu un kapitāla tirgus komisija skaidroja, ka nekāds akciju obligātais atpirkums man nav jāizsaka. Bet nedz pašas akcijas, nedz to vērtību naudā es no Latvijas valsts saņēmis neesmu līdz pat šai dienai, lai arī pēc likuma regulējuma man par samaksāto naudu man ir jāsaņem vai nu akcijas, vai to vērtība naudā.

Šādas situācijas nebūtu iespējamas, ja likumi būtu sakārtoti un konkrētām valsts iestāžu un kapitālsabiedrību amatpersonām nebūtu iespēju likumos dotās pilnvaras realizēt pretēji to mērķim un jēgai. Par manis norādītajiem faktiem esmu informējis Latvijas Republikas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas izmeklē finanšu sektora “kapitālā remonta” sekas. Uzskatu, ka ir nepieciešams saukt pie likumā noteiktās atbildības tās personas, kuras ar savu darbību vai bezdarbību ir veicinājušas uzticības mazināšanos Latvijas valsts finanšu nozarei un to kontrolējošai iestādei.

Daudzu gadu laikā par šo lietu esmu runājis ar atbildīgajiem ministriem un ierēdņiem. Esmu norādijis, ka šāda valsts attieksme pret vienu no vadošajiem rūpniecības uzņēmumiem, kad viena amatpersona oficiāli atļauj veikt darbības, bet cita par to soda un piedzen ievērojamu naudas summu, tā cenšoties slēpt savu neizdarību, ir ne tikai vēršanās pret lielu ražotāju un nodokļu maksātāju vien. Šī rīcība ir radījusi vēl daudz lielāku kaitējumu Latvijas valstij. Šāda rīcība aizkavēja ieplānoto nākamo "Grindeks" modernizācijas soli un nodarīja nozīmīgus zaudējumus tautsaimniecībai un valsts nodokļu ieņēmumiem.

Man nav saprotams, kā šāda darbošanās atbilst politiķu pasludinātajam kursam uz tautsaimniecības modernizāciju un kā vispār šādā patvaļas situācijā iespējams kaut ko modernizēt. Tāda rīcība dod sliktu signālu potenciālajiem investoriem, tajā skaitā ārvalstu investoriem. Taču no, piemēram, kādreizējā ekonomikas ministra, tagadējā finanšu ministra Arvila Ašeradena un kādreizējā finanšu ministra Jāņa Reira es esmu sagaidījis tikai plecu paraustišanu un neieinteresētus apgalvojumus, ka viņi jau te neko nevar darīt. Nemaz nerunāšu par bijušās Privatizācijas aģentūras, tagad “Possessor” vadītāju Vladimiru Loginovu, kura ieguldījums Latvijas kā uzņēmējdarbībai nepievilcīgas valsts tēla veidošanā droši vien prasa īpašu izvērtējumu.

Es uzskatu, ka šī gadījuma izvērtējums, kura rezultātā viens no nozīmīgākajiem Latvijas eksportējošaiem uzņēmumiem “Grindeks” zaudēja uzņēmuma attīstībai paredzētos līdzekļus, ļaus arī plašāk izvērtēt uzņēmējdarbības vidi un dažu valsts iestāžu, kuru uzdevums ir palīdzēt uzņēmējiem, ieguldījumu attīstības sabotēšanā.

Seko mums