Iesaki rakstu: 
Pirms pāris nedēļām kāds jokupēteris publiski pieteicās, ka vēloties kopā ar mani nez kur doties un tur, nezin kur, kopā ar mani dibināt politisko partiju, kas tad beidzot varētu iecelt saulītē, apgaismībā un labklājībā vismaz lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju.
Pieteicās gan šis jokupēteris diezgan savdabīgā veidā - apmēram kā tie īpatnie Maskavas krievi, kas par savām simpātijām kādai daiļā dzimuma pārstāvei paziņo, par nejēdzīgu naudu nopērkot milzīgu reklāmas plakātu un izkarot šo plakātu, piemēram, pāri visam Tveras bulvārim. Un uz plakāta, protams, viņš pats, lieliskais un vienreizējais.
Bet ne jau bildinājuma forma ir tā, kas no svara. Un arī ne tas, ka entuziasma pārpilnais partijas dibinātājs pirms tam jau izmēģinājis (un aizrautīgi eksponējies) gan kādu citu partiju, kas solīja visai sabiedrībai atnest sazin kādu "citu" politiku, taču tā arī nespēja paskaidrot, kas tā tāda īsti varētu būt, gan arī atbildīgu valsts darbu, no kura nabagam nācies atvadīties ar tradicionālu nospiedumu uz pēcpuses. Kam negadās.
Tas, kas ir no svara: pavasarīgā ekshibicionista piesmērēšanās kārē izteiktās vēlmes lieliski ilustrē to profānu - tautas aplaimotāju domu gājienu, kāds visdažādākajās jomās pašlaik novērojams Latvijā un aizsācies jau pasen, taču īstā uzvaras gājienā devies tieši pēdējos gados.
Īsi to varētu formulēt tā - ja cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ lāga neiet vai galīgi, galīgi, galīgi neiet tajā jomā, kurā viņš darbojas, viņam vienmēr ir izeja - 1) uzdoties par kādas citas jomas ekspertu, tajā pat neko nejēdzot, 2) pieteikties šajā jomā kaut ko organizēt un nokārtot, protams, pašam ne ar ko neriskējot, 3) doties politikā un pieteikties visu sakārtot jau valsts un sabiedrības mērogā.
Šo profānisma standartu pirms gadiem desmit uzstādīja neviens cits Einars Repše ar savu "Jauno laiku" - līdz tam nevienam nebija pieticis nekaunības, piemēram, ielikt valsts galvenā privatizācijas kantora padomē faktiski parastu dārznieku. Kamēr citi, augstākā mērā godājami dārznieki turpināja darīt to, ko labi māk, šis te TV ekrānā paziņoja - jā, viņš neko nejēdzot privatizācijas uzraudzīšanas jomā, bet gan jau iemācīšoties.
Kopš tā laika šis domu gājiens ir plaucis un zēlis. Rezultātā mūsu veiksmesstāsta dienās, atklājoties, ka valsts ceļu uzraudzītāja lomā ielikts cilvēks ar sociālā pedagoga izglītību, visiem jau gana labs attaisnojums šķiet tas, ka šis jaunskungs nupat ir dabūjis vēl kaut kādu grādu nedaudz praktiskākā jomā. Ak viņš vienalga neko nejēdz ceļu jomā? Nekas, iemācīsies - dārznieks tak iemācījās un kļuva pat par Arta Kampara padomnieku (nesmejieties, lūdzu!), pēc izlidošanas uzņēmējdarbībā neko neiespēja, toties tagad kārtējās vēlēšanās, cik zināms, plāno ar jaunu sparu aplaimot Jelgavas novada iedzīvotājus.
Tā tas šeit notiek. Ja es esmu izlasījis piecas grāmatas par enerģētikas jautājumiem, es taču varu būt enerģētikas eksperts! Ja man ir fizkultūras institūta izglītība, tad es taču varu būt lielisks kultūras ministrs, bet pēc tam - droši vien arī fizikas profesors! Ja es kādreiz esmu vadījis tagad jau izputējušu sieviešu žurnālīti, es taču tagad esmu mediju eksperts un varu mācīt citus! Ja es katastrofāli nemāku pat savā dzimtajā valodā izteikties bez pareizrakstības un gramatikas kļūdām, tāds nieks tak netraucēs man izsūtīt pa visiem medijiem manas publicistiskās pārdomas par ģimenes pabalstu, kāju vārīšanas un jebkuru citu tēmu!
Un tā tālāk, un tā tālāk - visās jomās redzama šī noteiktas sugas indivīdu nepārvaramā kāre nevis godīgi darīt savu darbu, apgūt to aizvien labāk un gūt sasniegumus tajā, bet gan tikt līdz savas kompetences robežai un tad milzīgiem soļiem doties tālāk - turp, kur ir iespēja nevis strādāt pašam, bet organizēt laimi citiem. Jā, es neko nezinu, bet galvenais tak ir tas, ka man ļoti, ļoti, ļoti gribas, - gan jau procesā visu iemācīšos! Un, protams, lai valsts un tās iedzīvotāji samaksā gan par manu mācīšanos, gan par tās laikā sastrādātajām glupībām!
Man tomēr šķiet citādi. Ja, piemēram, kādam puskaktu advokātam visi klienti aizmukuši, varbūt tomēr labāk būtu mēģināt cītīgāk strādāt savā jomā, audzēt zināšanas un kvalifikāciju, lai tie ar laiku atgrieztos vai parādītos jauni, nevis mesties visiem caurumiem par universālo spundi un izmisīgi funktierēt - kur un kam pamēģināt piesmērēties, kur un kā atrast, piemēram, kādu jaunu partiju, jaunu valsts amatu vai valsts kantori, kur varētu iztikt bez šī pretīgā, nepatīkamā, nejaukā darrrrrrrrrba, bet runāt - nu, runāt var arī vairāk, tur problēmu nav. Un tas pats attiecas uz dārzniekiem, uzņēmējiem, traumatologiem, (fiz)kultūriešiem, mediju ekspertiem un visiem pārējiem.
Es tiešām domāju, ka katram vajadzētu darīt to, ko viņš māk, - vai arī pašam uz sava rēķina apgūt to, ko viņš nemāk, un tad jau ķerties pie citu aplaimošanas mēģinājumiem. Katrs, protams, pats savas laimes kalējs, bet vismaz man līdz ar to partiju dibināšanu lūgums nepiedāvāt - tāpat kā dziesmu svētku skaitīšanu, zobu labošanu, pasaules aplaimošanu un, pasargi, Dievs, integrāļu rēķināšanu. Es tiešām labāk mēģināšu turpināt darīt to, ko es kaut cik māku, turklāt darīt to ar katru dienu kaut nedaudz labāk. Ko iesaku arī citiem.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
