Nepieteiktā kara sākums

Iesaki rakstu:

"Cilvēktiesību imperiālisms” jeb “jaunā laikmeta totalitārisms”

“Karš ir sliktas politikas turpinājums," - tā teicis klasiķis Von Clausewitz. Neapšaubāmi, Rietumiem ir bijusi slikta politika, kas, vispārināti runājot, ir rezultējusies daudzu un traģisku kļūdu pieļaušanā. Visvairāk tas attiecas uz ārpolitiku (piem., Tuvajos Austrumos, Afganistānā, Irākā, Āfrikā u.c.), bet tas konsekventi radīja aizvien vairāk problēmu iekšpolitiski (kā to šobrīd redzam LV un Eiropas Savienības valstīs). Pagrieziena punkts notika pēc “dzelzs priekškara” krišanas.

Pirms aukstā kara beigām pasaule bija bipolāra, un militāro un ģeopolitisko līdzsvaru pasaulē uzturēja divas lielvaras; no vienas puses – PSRS un tās sabiedrotie un vasaļi kā Ķīna un Varšavas pakta valstis. No otras puses - ASV un NATO valstis, Rietumeiropa. Pēc aukstā kara beigām, izjūkot PSRS un krītot “dzelzs priekškaram” un neatkarību atgūstot daudzām valstīm Austrumeiropā un Baltijā, kā arī daudzām Āfrikas valstīm “atbrīvojoties no koloniālisma jūga”, pasaule kļuva multipolāra.

Uz jaunās ģeopolitiskās realitātes skatuves bez ASV un Krievijas parādījās Ķīna, Indija, Centrālāzija, Latīņamerika. Zuda aukstā kara relatīvais militārais līdzsvars, un uz pasaules kartes parādījās vesela virkne jauno-veco valstu un to karogi - Čehija, Slovēnija, Slovākija, Serbija u.c. Daudz kur šo valstu neatkarības centienus pavadīja asiņaini pilsoņu kari un militārie konflikti (Bosnija, Kosova, Serbija, Kalnu Karabaha, u.c.). Šoreiz visu karu pamatā nebija vis cīņa starp ideoloģijām un teritorijām, kā tas bija I un II Pasaules karu laikā, bet gan civilizāciju/kultūru sadursmes. Civilizāciju loma pieauga un aktīvi izpaudās globālos procesos.

Visstraujāk augošā izplatības ziņā bija un ir islāma civilizācija. No viduslaiku reliģijas modernizējoties ar mūsdienu komunikācijām, islāma izplatība un ekspansija strauji eskalējās Eiropā. S. P. Huntington savā slavenajā grāmatā “Civilizāciju sadursme” (The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order) izsaka kādu svarīgu domu, kas lielākoties tiek ignorēta un, proti, ka šajā civilizāciju sadursmē ne jau islāms ir ienaidnieks, bet gan pašu t.s. kristīgo Rietumu vai t.s. brīvās pasaules vājums un tizlums. Pārāk ilgi arogantā un pašapmierinātā attieksme ir bijusi “Rietumi un pārējie” (“The West and the rest”), kas novedusi pie šī Rietumu degradācijas un identitātes vājuma.

Ienaidnieks nenāk no ārpuses, bet veidojas iekšienē. Nekādas sienas un mūri nepalīdzēs nosargāt, savu kultūru, identitāti, ja ienaidnieks mierīgi ienāk pa vārtiem. Rietumiem pašiem ir jāatjauno sava valstiskā, nacionālā un reliģiskā identitāte. To nevar panākt tikai ar politiskām deklarācijām.

Pēc aukstā kara beigām Rietumi sveica totalitārisma norietu. Tai pat laikā strauji sāka notikt Rietumu kristīgās ētikas kā morālo standartu definētājas noriets. Par šādu standartu surogātaizstājēju kļuvis “cilvēktiesību totalitārais politkorektums”. Sabiedrības morālā auduma izdilšana, visatļautība, cilvēka patikšanas un visatļautības dominance par reliģijas standartiem “cilvēktiesības” liek visaugstākā vērtē. “Beznosacījumu tolerance” pret visu un visiem iegūst kvazireliģiskas aprises. Tā pamazām sociālas un morālas patoloģijas ar “klusējošā vairākuma” atbalstu kļūst par “normalitāti”, kas iegūst politisko vairākumu un varu, kas šobrīd valda Eiropas Savienībā. Šī “normalitāte” ir kļuvusi par ““Normālo” Tirāniju”. Ja kāds tai nepiekrīt, pat zinātniski un filozofiski vai reliģiski argumentējot savu pārliecību, viņš dedzīgi tiek saukts par cilvēku, kuram “trūkst zināšanu, izglītības vai informācijas”, “tumsoņu”, “homofobu”, “bezsirdi”, “rasistu”, “nacistu” utt.

Normālo tirānija: “cilvēktiesību imperiālisms”

Rafinētākā un “civilizētākā” veidā šis “jaunais totalitārisms” pēc gara un infantili utopiskas domāšanas un pasaules uzskata atgādina pagājušā gadsimta monstrus - boļševistisko ļeņinismu/staļinismu un hitlerisko nacismu. Abi pēdējie ar savām “uzspiedošajām (piespiedu) utopijām” un politiskajām halucinācijām 20 gs. “par taisnību un vienlīdzību”, “brīvību”, “pret bagātajiem” utt. iznīcināja simtiem miljonu cilvēku!

20 gs. dzima lielās cerības zīmē - ticība zinātnes revolūcijai radīja optimismu par “gaišo cilvēces nākotni”. Daudzi to dēvēja par “saprāta laikmeta sākumu”. Patiesi, progress bija milzīgs attiecībā uz medicīnu, modernām tehnoloģijām, komunikācijām u.t.t. Taču diemžēl šis progress nenotika vienlaicīgi ar morālo un vērtību attīstību. Tas bija galvenais klupšanas akmens tam, kas sekoja. “Saprāta un progresa” vietā 20.gs kļuva par visasiņaināko un monstrozāko masu slepkavību gadsimtu ar saviem diviem Pasaules kariem. (Zbigniew Brzezinski). Pēdējais no kuriem radīja PSRS - bezdievības un organizētā neprāta “ļaunuma impēriju”, kas turēja savā gūstā Latviju vairāk kā pusgadsimtu.

Tāpat kā PSRS laikos Latvijā bija konformisti un kolaboracionisti ar “strādnieku paradīzes utopisko” režīmu, tāpat tagad Latvijā ir gan politiķi, gan citi “viedokļu veidotāji”, kas pieņem un samierinās ar šo “eirokomisāru” diktātu un šantāžu mums kā neatkarīgai Latvijas valstij un brīvai tautai.

Šobrīd mēs jau varam runāt par konfliktu starp Latviju un ES vadību. (Labi, ka tāds ir, tas nozīmē, ka esam dzīvi kā nācija)

Konflikts - uz konfrontāciju vai konformismu ?

Konflikts/konfrontācija, ja tam ir objektīvi iemesli (un tādi šobrīd ir), ir lieliska iespēja rast risinājumu (conflict resolution), lai risinājuma rezultāts nāktu par labu Latvijas valsts interesēm, nevis Eiropas “cilvēktiesību imperiālismam”, kas uz “kopējā labuma altāra” upurē Latvijas valsts drošību, suverenitāti un tautas identitāti.

Latvijas valdība, daļa inteliģences un sabiedrības notiekošo uzskata par kaut ko līdzīgu nenovēršamai dabas katastrofai vai pasaules klimata izmaiņām, tuvojošamies cunami vilnim, kam nav jēgas pretoties. Ja turpināsies kā “līdz šim” (business as usual), ļoti iespējams, ka puse Āfrikas un arābu valstu iedzīvotāji “pārcelsies” uz Eiropu. (liekas neiespējami, taču tas, kas tagad notiek Eiropā, vēl pāris gadus atpakaļ likās neiespējams) Nevienā vien “prominentā liberāļu” forumā tiek runāts, ka Skandināvija un Baltijas valstis ir pārāk baltas; līdzīgi viedokļi izskanēja arī agrāk, protams, neviens tad tam nepievērsa uzmanību, jo Eiropas politika bija “kā līdz šim”.

Latvieši ir labestīga un pacietīga un iecietīga tauta, taču es ceru, ka ar Latviju nenotiks kā ar liberālo Zviedriju, kad, rādot TV sirdi plosošās bildes par bada cietējiem Āfrikā, to atbalstam novārtā tika atstāti būtiski savas nācijas/tautas problēmjautājumi. Visdrīzāk, ka ES vadība nezina par nabadzību Latvijas laukos un mazpilsētās, par to, kas tiek atņemts grūtniecēm, daudzbērnu ģimenēm. Uz kā rēķina? Bet mūsu valdība, cerams, to zina, vismaz braukājot priekšvēlēšanu kampaņās, noteikti ir pamanījuši. Un samazināt finansējumu bērnudārziem, - lai kam turpmāk tiktu novirzīti līdzekļi?

Pirms lāpīt pasauli, ir savs pagalms jāsaved kārtībā. PSRS “pasaules lāpīšana” - kā sociālistisko revolūciju eksports, “palīdzība” Āfrikas, Latīņamerikas valstīm, Kubai, “bruņošanās sociālistisko iekarojumu nosargāšanai” - noveda līdz Padomju Savienības sabrukumam. Tagad mums ir Eiropas Savienība ar savu “cilvēktiesību imperiālismu”, kura ideoloģijai iebilst sāk palikt bīstami un neizdevīgi. Latvijā šodien dzird: mums jāpakļaujas, jāpieņem, citādāk mums nepalīdzēs vai pat sodīs (!).

Līdzīga situācija bija vēl neilgi pirms PSRS sabrukšanas, kad sabiedrībā dominēja viedokļi kā “atgūt neatkarību neiespējami”, “mēs esam maza valsts”, “mēs paši neko nevaram”, “mums nav spēcīgas armijas”, “ciet klusi!”, u.t.t. Iekšlietu ministrs Kozlovskis “pragmatiskās skumjās” pat pieļauj iespēju nebraukt uz Briseli un neaizstāvēt Latvijas intereses, jo viss jau esot izlemts. Otrs skumjais ir ārlietu ministrs Rinkēvičs, kas uzskata, ka esam “starptautiski izolēti un palikuši vieni”.

Bāreņu sindroms un “upura mentalitāte” pārāk stipri ir ieaudusies daudzu apziņā un zemapziņā. Lūk, kad Latvijai ir pievērsta tāda uzmanība, tad ir jābrauc uz Briseli un jāstājas Junkera kā Pilāta priekšā un ir jāsniedz gadsimta runa, aizstāvot ne tikai Latviju, bet arī kristīgās Eiropas vērtības, un arī jāmaina Eiropas virzība no haosa un bezdibeņa uz savas identitātes saknēm. Un to mēs varam! To spēja izdarīt savā laikā “mazas valsts” prezidents Vaclavs Havels (Václav Havel - Nobela prēmijas laureāts), kurā ieklausījās ASV Prezidents un Romas Pāvests, kā arī lielo Rietumvalstu līderi. Lehs Valensa (Lech Wałęsa - vienkāršs dokeris, elektriķis, vēlāk arī Nobela prēmijas laureāts).

Latviešu brīvības cīņas! Kalpaks un citu latviešu varoņi uz vispārēja neticības un baiļu fona paveica neiedomājamo! Lai atceramies 18. novembra Latvijas Valsts dibināšanu, ko paveica mūsu Satversmes tēvi un valstiskuma pamatlicēji!

Latviešiem ir bijusi heroiska vēsture. Šis ir vēsturisks laiks, kas prasa drosmi un stipru ticību Patiesībai. Jāatbrīvojas no “mazās valsts” domāšanas sindroma. Esot starptautiskā apritē, esmu ievērojis, ka pat cilvēki, kas pārstāv Latvijas intereses visdažādākos forumos, visumā godam prezentējot Latviju, vienmēr iesākumā piebilst “mēs esam maza valsts, neliela valsts bet…”, it kā atvainojoties vai taisnojoties... Nekad neesmu dzirdējis pieminam Beļģiju (kas ir divreiz mazāka kā Latvija) vai Izraēlu (kas ir trīs reizes mazāka par Latviju), vai Slovēniju, Lihtenšteinu (visnotaļ ietekmīgā valsts Eiropā), Dāniju un citas valstis, kas vispār pieminētu vai redzētu kā problēmu savas valsts teritoriālo lielumu. Galvenais ir tautas gars un pašapziņa. Tā ir katras nācijas pamatu pamats.

Eiropā šodien dominē iracionāla izvairīšanās no konsekventas realitātes aptveršanas un analīzes. Tie, kas “cilvēka saprātu” un “labo gribu ” liek Dieva vietā, kā likums, pēc utopiskās “vienlīdzības un taisnības paradīzes zemes virsū” beidz ar krīzēm, revolūcijām, haosu. Tā visa saknes meklējamas gan individuālā, gan kolektīvā utilitārismā, alkatībā, materiālismā, komfortā. “Komforts korumpē, bet absolūts komforts korumpē absolūti.” Tieši šis komforts iemidzinājis Rietumus, ievedot viņus sapņainā pseidoilūzijas stāvoklī, domājot, ka viņi kaut kā kontrolē procesus, bet īstenībā cilvēces zemākās dziņas ir tās, kas kontrolē viņus. “Cilvēks grib, lai brīvība viņam pieder, bet viņš pats negrib būt brīvs”, - saka Eriks Fromms savā grāmatā "Izvairīšanās no brīvības" (Erich Fromm “Escape from Freedom”).

Ir laiks latviešiem atgriezties pie Brīvības saknēm. “Jūs atzīsiet Patiesību, un Patiesība jūs darīs Brīvus” (Jan.ev 8: 32). Ir jāsaka patiesība, un ir jādara patiesība, tikai tā cilvēks var būt brīvs un nosargāt savu brīvību. Tas attiecas kā uz indivīdu, tā arī uz tautu.

Tuvākajās dienās Briselē tiks pieņemti nozīmīgi lēmumi, kas ietekmēs ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas likteni. Nekavējoši un neatliekami ne tikai Saeimai un valdībai, bet visai sabiedrībai ir jāmobilizējas. Valdība nedrīkst “atrakstīties” par saviem lēmumiem, bet gan kopā ar Latvijas tautu jābūt dialogā par īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiju.

Protams, ka notiekošie procesi nav tikai emocionālas diskusijas par to, cik migrantus Latvijā uzņemt vai neuzņemt. Runa nav par ādas krāsu vai etniskajām un kultūru atšķirībām. Runa ir par kompleksiem sociālpolitiskiem procesiem, kas izraisīs vai nu “ģeopolitisku atmodu”, atgriežoties pie kristīgo Rietumu paradigmas, vai ES sabrukšanu. Ir pietiekami daudz pazīmju, kas par to liecina.

Edvards Lūkass (Edward Lucas “The Economist”) runā par Šengenas zonas sabrukuma sākumu un “Neša līdzsvaru” - “situācijā, kur ikviens rīkojas racionāli, pilnībā zinot citu spēlētāju stratēģijas, un kurā ikviens beigās nokļūst sliktākā stāvoklī”. Racionālais “kā līdz šim” nedarbojas. “Eiropa slīkst,” saka E.Lūkass. Jāsaprot (un tas ir visgrūtāk), ka korekcijas Rietumu vājumam nenāks no tehniskiem risinājumiem vai “labo nodomu katalogiem” (diemžēl tieši uz to cer Latvijas valdība). Tas var nākt ar jaunu paisuma vilni, kas sevī nes visaptverošas pārmaiņas, izraisot Rietumu pašrefleksiju un politiskās filozofijas pārskatīšanu. Un cerams, ka uz šī viļņa parādīsies jauni līderi, kas spēs risināt konfliktus ar atšķirīgām civilizācijām.

Viens no konflikta risinājuma stūrakmeņiem ir Konfliktu prevencija (laicīga novēršana). Tas nozīmē nemitīgu dialogu un arī neoficiālo diplomātiju, pat ar ienaidnieku. Ne velti ir teiciens ”Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk!”. Vairāk nekā bēgļu/migrantu problēma, tā ir nacionālās drošības tēma, karš ar transnacionālo organizēto noziedzību, kas darbojas organizētāk nekā ES eirobirokrātija. Liela loma būs Latvijas specdienestiem, kas nodarbojas ar izlūkošanu un pretizlūkošanu. Visiem kariem reiz pienāk gals, un pēc ilgstoša kara, nebeidzamiem upuriem beidzot sēžas pie sarunu galda. Tā, starp citu, bija Reigana administrācijas politiskā filozofija (80. gados) - nemitīgs dialogs un diplomātija, pat ar saviem lielākiem pretiniekiem - kā Kremli, tā Irānu un Ķīnu….

Runājot par mazajām valstīm, varam mācīties no Izraēlas, kas ļoti precīzi un tālredzīgi identificē savus ienaidniekus gan reģionālās politikas veidā, gan atsevišķu paramilitāru un teroristisku grupējumu veidā. Tos neitralizē gan politiski, gan, ja nepieciešams, militāri. Jāņem vērā, ka Izraēla ir padsmitu lielu arābu valstu ielenkumā, kas dara visu, lai iznīcinātu Izraēlu kā valsti. Latvijai būtu jāpārskata un jāstiprina sava militārā doktrīna, implementējot, piemēram, Šveices modeli.

Nobeigumā - ir jāsaprot, ka, kā jau tas ir izskanējis, tā nav tikai humanitāra bēgļu problēma, bet iespējama ES krīze, pat šķelšanās vai izjukšana, kas, ņemot vērā notikumus Ukrainā, Sīrijā, uzbrukumus Charlie Hebdo, Eiropas lielpilsētu ielās, uz Eiropas valstu robežām, vistiešākā veidā skar Latvijas drošību.

* bijušais iekšlietu ministrs

Seko mums