Neticami, bet fakts: Rīgā atskan ierosinājumi pārdēvēt ukraiņu rakstnieka Gogoļa vārdā nosaukto ielu
Imants Liepiņš25.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neizprotamu un sabiedrībai neizskaidrotu iemeslu dēļ sarakstā ar potenciāli pārdēvējamām Rīgas ielām, kuru starpā tiek minētas Puškina, Ļermontova, Turgeņeva un Maskavas ielas, tiek pieminēta arī Gogoļa iela, kaut gan Gogolis ir viens no pasaulē lasītākajiem Ukrainas izcelsmes autoriem, kurš aprakstījis ukraiņus un izsmējis Krievijas impēriju.
Nikolajs Gogolis (pilnajā vārdā Миколa Гоголь-Яновський, Mikola Hohoļs-Janovsjkijs) dzimis 1809. gadā Poltavas apgabalā Ukrainas vidienē un bija cēlies no ukraiņu brīvo kazaku virsnieku un intelektuāļu dzimtām Lizohubiem, Kosjarovskiem, Janovskiem, kas pēc Aizkrāces stepju aneksijas spiestā kārtā nokļuva Krievijas cara pakļautībā. Tāpat kā daudzi citi Dņipro kreisā krasta apgabalu iedzīvotāji tolaik un tagad uzauga bilingvālā vidē (tēvs Vasilijs Panasovičs rakstīja satīriskas lugas gan ukrainiski, gan krieviski), vēlāk mācību laikā dzīvoja izteikti ukrainiskajā Čerņihivas apgabalā, kur sāka pirmos nopietnos literāros mēģinājumus, kā arī piedzīvoja pirmās pratināšanas un izsekošanas no cara amatpersonu puses.
Jau kopš pirmajiem stāstiem, kas apkopoti ar nosaukumu “Vakari lauku sētā Dikaņkas tuvumā”, jaunais autors, kura vārdu Krievijā izrunāja kā “Nikolaju Gogoli”, attēloja ainas no Ukrainas dzīves, nevairoties krievus bieži atainot kā komiskus vai negatīvus tēlus, atklāti lietojot lamuvārdus “moskaļi” un “kacapi” (līdz mūsdienu apzīmējumam “vatņiki” bija vēl jāgaida gandrīz 200 gadi). Ukrainas motīvus viņš turpināja nākamajā grāmatā “Mirgoroda”, kuras darbība iziet ārpus tāda paša nosaukuma pilsētas Poltavščinā un kurā Gogolis pievēršas Ukrainas kazaku vēsturei slavenajā stāstā “Tarass Buļba”, kas plaši pieejams arī latviskajā tulkojumā.
Lai iegūtu lielāku auditoriju, Gogolis devās uz Pēterburgu un rakstīja krieviski, tāpat kā to darīja daudzi citi XIX gs. intelektuāļi, kas bija spiesti rēķināties ar atrašanos cara impērijas sastāvā — sākot no Krišjāņa Valdemāra, kas savu publisko ekonomista darbību veica galvenokārt krieviski, un beidzot ar Tarasu Ševčenko, kurš dzeju rakstīja ukrainiski, bet dramaturģiju — krieviski. Gogoli pozitīvi novērtējušie Krievijas kritiķi un redaktori kopš paša sākuma uzskatīja viņu par ukraiņu autoru, kurš savos darbos izmanto tēmas, kādas raksturīgas arī citiem ukraiņu autoriem.
Sekmju iedrošināts, Gogolis ķērās pie tolaik inovatīviem literāriem paņēmieniem (groteskas un sirreāliem pārspīlējumiem), jo tie bija īstie, ar ko aprakstīt Krievijas impērijas realitāti un tās birokrātiju. “Revidents”, “Deguns”, “Šinelis” ir populāri darbi vēl mūsdienās, un tieši pēc Krievijas sabiedrību izsmejošu darbu parādīšanās Gogoli pamazām sāka saukt ne vairs par ukraiņu, bet krievu rakstnieku, jo viņam bija izdevies parādīt Krieviju trāpīgāk un satīriskāk nekā pašiem krieviem.
“Netālu no govslopa gulēja gados jauns plencis ar sarkanu kā svilpim degunu, nostāk sēdus krāca uzpircējs ar dažādiem krāmiem un grabuļiem; zem ratiem gulēja čigāns, uz zivju vezuma — čumaks (zivju tirgonis — tulk.); uz paša ceļa izplestām kājām bārdains moskalis ar jostām un aprocēm… nu, visādu klaidoņu bars, kā jau gadatirgos ierasts.” (1831.)
Grāmatu un lugu augošā popularitāte ļāva Gogolim apceļot Eiropu, kur viņš cita starpā uzturēja ciešus personiskus un literārus sakarus ar poļu rakstnieku t.s. “ukraiņu skolu”, kas pievērsās ukraiņu kultūras atainojumam pēc tam, kad Polija vispirms zaudēja Ukrainu, bet pēc tam — arī pati savu neatkarību.
Neraugoties uz sava paša uzvārda etimoloģiju, Gogolis neatbalstīja vārda “hoholi” lietošanu, jo tam ir diezgan nejēdzīga izcelsme — ukrainiski šis vārds burtiski nozīmē “cekulu”, taču paši ukraiņi to nelieto attiecībā uz tradicionālo kazaku matu šķipsnu galvvidū, kādu patiesībā sauc par “čub”, un tam savukārt nav atrodams ekvivalents krievu valodā.
Gogolis, padzirdot šo vārdu kā etnisku apzīmējumu, reaģēja asi — lūk, tipisks gadījums: dzejnieks Kapnists, kādā sarīkojumā iepazīstinot Gogoli ar ietekmīgo senatoru un slepenpadomnieku Muravjovu, sacīja: “Iesaku jums manu labo paziņu Gogoli, viņš ir “hohols”, tāpat kā es.” Šis ieteikums Gogolim acīmredzami negāja pie sirds, un viņš uz Muravjova sacīto “Šķiet, man nav nācies iepriekš ar jums saskrieties”, atbildēja ar asu sarkasmu: “Iespējams, ekselence, tā man ir liela laime, jo esmu slimīgs un vājš cilvēks, kuram saskriešanās ar kādu var izrādīties kaitīga.” Muravjovs, noklausījies šo žultaino atbildi, novērsās no Gogoļa, bet tas, ne no viena neatvadījies, nekavējoties aizbrauca prom.
Krievu dzejnieks Osips Mandelštams savos pētnieciskajos darbos argumentēja — Gogolis rakstīja krieviski, domās tulkojot no ukraiņu valodas. Uz to norāda daudzas tekstu konstrukcijas, kas raksturīgas ukraiņu valodai, tāpēc krieviski iegūst svaigu, inovatīvu noskaņu, nodrošinot autoram popularitāti.
Vēlākos gados, turpinoties Krievijas impērijas ekspansijai Balkānu un Kaukāza virzienā, līdz tam neitrālais apzīmējums “lielkrievi” sāka izpausties jau kā “lielkrievu šovinisms”. Redzot, ka arī viņa darbos psiholoģiskā reālisma vietā sācis iezagties Krievijas imperiālisms, bet humānisma vietā — Maskavas patriarhāta demagoģija, Gogolis pirms nāves sadedzināja “Mirušo Dvēseļu” otrā sējuma gandrīz pabeigto manuskriptu.
Pagājušogad latviski iznākušajā “Ukrainas Vēstures” sējumā viens no tās līdzautoriem, ukraiņu rakstnieks, žurnālists un literatūrzinātnieks Olehs Kudrins, kurš ikdienā strādā ziņu aģentūrā UKRINFORM, kā piemēru XIX gs. ukraiņu identitātes maiņai un nostiprināšanai izmantojis tieši Gogoļa biogrāfiju un daiļradi.
“1833. gadā Gogolis apsvēra iespēju par profesūru Kijivā: “Tur es pabeigšu Ukrainas un Krievijas dienvidu vēsturi”. Ievērojiet: ne “Ukrainas un Jaunkrievijas”, ne “Mazkrievijas un Jaunkrievijas”, un ne vienkārši “Krievijas dienvidu”, bet gan “Ukrainas un Krievijas dienvidu vēsturi”. Jo rusifikācijas periodā, kad nevarēja vai nedrīkstēja sacīt “ukraiņu”, bija jāraksta “dienvid-krievu”; tāpēc Ševčenko pēc 1860. gada savu ukraiņu ābeci bija spiests nosaukt par “Dienvid-krievu ābeci”. […] Būtība identitātes izpratnē slēpjas šādu mijiedarbībā esošu lietu pieņemšanā, vai arī nespējā tās uztvert — jā, rakstnieka Gogoļa valoda pārsvarā ir krievu valoda, bet viņa darbu melodija, aranžējums un mentalitāte — pavisam noteikti ir ukraiņu,” cita starpā raksta Kudrins.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
