Nevienlīdzības teorija

Iesaki rakstu:

Ja sakām, ka pārejas laikmetam ir raksturīga pandēmija, tad tas nozīmē, ka pārejas laikmetā izmainās cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas visi iespējamie segmenti. Nevienam segmentam neizdodas palikt malā un izsprukt no izmaiņām. Pārejas laikmetā izmainās burtiski viss. Turklāt izmaiņas notiek sinhroni visos segmentos. Var atšķirties izmaiņu intensitāte un kondīcija. Bet izmaiņas notiek kompleksi visā kultūrā.

Cilvēks nav spējīgs vienlaicīgi uztvert un interpretēt visas izmaiņas. Cilvēks ir spējīgs uztvert un interpretēt izmaiņas vienīgi atsevišķos segmentos. Noteiktā periodā cilvēka uzmanība ir pievērsta tikai nedaudziem segmentiem. Mēs sakām – aktuālākajām tendencēm. Faktiski tā mēs attaisnojam savu nespēju palūkoties uz pārējām tendencēm. Objektīvi arī tās ir ne mazāk aktuālas. To reālā objektivitāte nemainās no mūsu ierobežotajām garīgajām spējām.

Tāpēc atsevišķiem segmentiem it kā izdodas izvairīties no cilvēka uzmanības. Bet tas neturpinās bezgalīgi. Atsevišķi segmenti kādu laiku paliek ēnā un negūst popularitāti publiskajā telpā. Par tiem nediskutē politiķi un sētnieki, tos neanalizē zinātnieki un publicisti. Bet, kā saka, katram savs laiks. Agri vai vēlu katrs segments nonāk cilvēka uzmanības lokā. 

Rietumu civilizācijā reāls pamats diskusijām par sociālās nevienlīdzības nostiprināšanos bija jau gadus trīsdesmit. Bagātnieku un nabadzīgo iedzīvotāju kontingents sāka strauji palielināties jau no XX gadsimta 80. gadiem. Arī mūsu dzimtenē. Bagātie kļuva arvien bagātāki. Bagātnieku skaits pieauga. Bagātnieku kategorijā nonāca gados arvien jaunāki cilvēki. Tajā pašā laikā arvien plašāki sabiedrības slāņi kļuva trūcīgāki. Strauji izzuda vidusšķira – sociālās vienlīdzības simbols. Taču saruna par sabiedrības strauju dalīšanos divās grupās – nabadzīgajos un bagātajos – sākās tikai nesen. Pastiprināti sākās pirms pāris gadiem.

Par sociālās nevienlīdzības problemātiku Rietumu publiskajā telpā ilgu laiku valdīja klusums. Pārejas laikmetā (no XX gs. 70.gadiem) šim segmentam kādu laiku izdevās izvairīties no publiskās slavas. Tagad šis laiks ir beidzies. Tagad ir sākušās karstas debates par pārejas laikmeta nesimpātisko atribūtu – materiālās nevienlīdzības plaisu.

Klusēt vairs nav iespējams. Sociālā nevienlīdzība ir visiem labi redzama naudas makā un uz ielas. Turklāt vizuāli kontrastainā veidā. Piemēram, Rīgu nav iespējams iztēloties bez „bomžiem”, kuri pa vienam vai nelielos baros vairākas reizes dienā apstaigā atkritumu novietnes. Tā tas turpinās jau gadiem, un „bomžu” klīšana ir kļuvusi pilsētas ainavas neatņemama sastāvdaļa. Savukārt ārzemju tūristi Rīgas ielās pirmo reizi apskata visdārgāko mašīnu visjaunākos modeļus. Tūristi neslēpj ziņkāri, jo savā zemē tādas mašīnas viņi nevar sastapt uz ielām. Tūristi nesaprot, kāpēc mēs skaitāmies nabadzīga valsts.

Pārejas laikmetā, saprotams, izmainās arī civilizācijas ideoloģiskā paradigma – tās konceptuālais saturs un retoriskais materiāls. Izmainās civilizācijas ideoloģiskā pamatsistēma un rodas jauni priekšstati par cilvēku un sabiedrību, indivīda un sociuma perspektīvām, materiālās labklājības iespējām un modeļiem, sociālās nodrošinātības mehānismiem utt.

Pašlaik konkrēti mainās Rietumu civilizācijas ideoloģiskā paradigma, kas konsekventi pastāvēja no Renesanses. Šajā paradigmā valdīja humānisma principi. Cilvēks tika uzskatīts par galveno vērtību pasaulē. Par cilvēku rūpējās visi – ģimene, skola, baznīca, valsts, sociālie institūti. Pret cilvēku izturējās humāni. Tika apsveikta un cienīta jebkura veida humanizācija. Cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņa pret cilvēku veidoja skaisto vērtību un normu kopu, ko sauca par humanitāti.

Tāpēc var droši teikt, ka aizvadītajos gadsimtos cilvēku loloja (lutināja) humānisma ideoloģija. Tās retorikā pieļāva tikai pozitīvas sentences par cilvēku līdzvērtību un līdztiesību, vienlīdzību un brālību, brīvību un neatkarību, idejisko un morālo patstāvību, maksimālajām iespējām sevi pilnveidot un neierobežoti gūt dzīves labumus.

Aizvadītajos gadsimtos cilvēks neko sliktu par sevi nedzirdēja. Arī tajā laikā, kad nebija modē politkorektuma diktatūra. Visi zināja, ko par cilvēku drīkstēja un nedrīkstēja teikt lekcijās, grāmatās, rakstos, publiskajās runās, sprediķos, partijas sapulcēs.

Pastāvēja noteikts cilvēka ideāls. Tajā koncentrējās viss garīgi cēlais un morāli pilnvērtīgais. Cilvēka ideālā ietilpa prāta varenība, racionālā pieeja un dvēseles tikumiskā skaidrība.

„Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”. Tas ir citāts no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas.

Tas ir gudri sastādīts dokuments. Tā autori ļoti labi zināja, ko drīkstēja un ko nedrīkstēja teikt par cilvēku. Autori ļoti korekti ir izvairījušies no tā, ko deklarācijā nedrīkstēja teikt par cilvēku. Nedrīkstēja teikt 1948.gadā un pirms tam.

Deklarāciju gatavoja „baltie” cilvēki, un tajā atspoguļojās viņu mentalitāte un vērtības. Citu rasu pārstāvji pret deklarāciju jau pašā sākumā izturējās rezervēti. Deklarācija ne visai precīzi saskanēja ar viņu mentalitāti un vērtībām. Tomēr jauna, visām rasēm kopēja, deklarācija netika sagatavota. Galvenokārt tāpēc, ka citas rases ne visai labi saprata, ko vispār nozīmē jēdziens „cilvēktiesības”. Saprotams, cilvēktiesības ir „balto” cilvēku izgudrojums. Cilvēktiesības ir humānisma ideoloģijas elements. Jau prāvu laiku arī neoliberālisma demagoģijas elements.

Deklarācijas saturu nosacīja neformālais aizliegums. Tagad arvien biežāk un biežāk nākas sastapties ar šī neformālā aizlieguma neievērošanu. Tagad par cilvēku publiski saka to, par ko vēl nesen nebija pieņemts publiski izteikties. Pie tam ne reti tas tiek darīts ar ļaunu prieku un neslēpta pārākuma tonī.

Tas vispirms un galvenokārt attiecas uz cilvēku bioloģisko dažādību (nevienlīdzību) un tās sekām. Svarīgākais, ka arī sociālās nevienlīdzības problemātiku sāk analizēt bioloģiskās nevienlīdzības kontekstā. Tas pašlaik ir visjaunākais un visnepatīkamākais no jaunākajām un nepatīkamākajām Rietumu ideoloģiskajām tendencēm. Šī ļoti jaunā publiskā tendence visspilgtāk raksturo Rietumu civilizācijas humānisma ideoloģijas beigas un jaunas antihumānas un sociāli ciniskas ideoloģijas veidošanos.

Jaunajā ideoloģijā attieksme pret cilvēku krasi atšķirsies no humānisma ideoloģijā dominējošās attieksmes. Cilvēks vairs netiks psiholoģiski lolots un morāli lutināts. Cieņa pret cilvēku un „brālības gars” būs radikāli savādāks. Varbūt pavisam izzudīs kā kultūras norma un vērtība.

Var pat droši teikt, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija jau pašlaik ir novecojusi. Deklarācija ir pārvērtusies par karikatūru uz reālās dzīves fona. Jau tagad cieņa pret cilvēku un „brālības gars” tiek ciniski ignorēts un pat atklāti izsmiets publiskajā telpā.

Cilvēciskā cieņa un cilvēku savstarpējās attiecības cilvēciski cienīgā līmenī ideāli pastāv tikai ģimenē. Valsts iestāžu un nodarbinātības līmenī stāvoklis šajā ziņā nav patīkams. Humānistu kritizētais kapitālisma princips „cilvēks cilvēkam zvērs” sakuplojis pamatīgā dzelkšņainā krūmā arī valsts iestādēs un biznesā (piemērus skat. mūsu medijos katru dienu).

Ar „saprātu un sirdsapziņu” nebūt visi eiropeīdi var lepoties. „Sirdsapziņa” drīzāk ir atavisms un piestāv sociālisma apsmiešanai. Pašlaik mūsdienu cilvēka ideālā sāk iepludināt tādas īpašības kā mantkārība, alkatība, iracionalitāte, morālais plurālisms. Leģitimitāti iegūst fizioloģisko baudu mānija. Savukārt terminoloģijā eifēmisma „maznodrošinātie” vietā ar augstu paceltu galvu stājās skarbais apzīmējums „nabagi”.

Mūsdienu pārejas laikmets aptver visu planētu. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci. Tomēr mentāli vispamatīgāk skar Rietumu zemes.

Nākas konstatēt Rietumu mutāciju. Mutanta mutācijā pašlaik tiek pievērsta uzmanība sociālajai nevienlīdzībai un tās saistībai ar cilvēku bioloģisko nevienlīdzību. Tiek prognozēta nākotne no sociālās nevienlīdzības pieauguma viedokļa. Tiek uzsvērts, ka sociālā nevienlīdzība nemazināsies. Gluži pretēji – pieaugs.

Rietumu neoliberālie intelektuālie spēki pašlaik ļoti enerģiski izstrādā jaunu ideoloģiju, ņemot vērā nevienlīdzības pieaugumu. Pašlaik sabiedrība tiek iepazīstināta ar jaunās ideoloģijas teorētiskajām atziņām.

Tāpēc parādās tematiski nepierastas publikācijas. Tajās izklāstītās idejas var uzskatīt par nevienlīdzības teorijas aizsākumu. Publikācijās ir formulēta principiāli jauna attieksme pret sociālo nevienlīdzību un  cilvēku bioloģisko nevienlīdzību, kā arī abu momentu sakarībām.

Publikācijās cilvēki tiek ideoloģiski sagatavoti dzīvei pilnīgi jaunā morāli antropoloģiskajā vidē. Cilvēki tiek ideoloģiski sagatavoti pilnīgi savādākai pasaules uztverei un dzīves reālajai praksei. Humānismam, valsts sociālajām programmām, cilvēka unikālajai vietai uz Zemes, cilvēku savstarpējām attiecībām, valsts iespējām rūpēties par saviem pilsoņiem būs pilnīgi savādākas funkcijas nekā līdz šim Rietumu civilizācijas vēsturē.

Iespējams, Rietumu civilizācija vairākus gadsimtus spēlējās ar uguni. Tā bija bīstama rotaļa. Tās sekas izpaužas jau tagad un turpmāk var iegūt vēl satraucošāku vērienu. Rietumu civilizācija vairākus gadsimtus no masu sabiedrības slēpa informāciju par cilvēku bioloģiskajām atšķirībām. Cilvēces vēsturē par tām bija zināms vienmēr. Taču, vadoties no humānistiskiem apsvērumiem, Rietumu civilizācijā šo informāciju neizplatīja masu komunikācijas līdzekļos un vispārējā izglītībā. Tā rezultātā masu apziņā daudzās paaudzēs ģenētiski nostiprinājās principā maldīgs priekšstats par cilvēku vienlīdzību bioloģiskajā ziņā. Cilvēki joprojām tic savai vienlīdzībai. Pie mums visvairāk tic Zatlera kunga partija. Par cilvēku vienlīdzību ir neapdomīgi ierakstīts partijas programmā.

Tagad, kad masu komunikācijas līdzekļi sāk propagandēt pilnīgi pretējo viedokli, pat akcentē cilvēku bioloģisko nevienlīdzību un par to sāk mācīt izglītības iestādēs, pilnā mērā sabrūk ticība humānisma ideoloģijai.

Bet drausmīgākais – cilvēkos masveidā mostas zvērs. Šis zvērs redz sava zvēriskuma leģitimitāti. Zvēriskums kļūst par eksistences galveno faktoru. Zvēriskuma nepieciešamību pat slavē un dažādi stimulē. Piemēram, zvēriskuma stimulēšana ir mūsu trulajās privātajās bodītēs slavenā prasība iemācīt klientiem („studentiem”) pelnīt naudu. Cits nekas lekcijās nav jādara. Lekcijās ir vienīgi jāmāca pelnīt naudu. Faktiski tādējādi tiek masveidā stimulēts naudas pelnīšanas zvēriskais azarts.

No bijušajām sociālisma zemēm zvēra mošanos, visticamākais, pirmie sāka publiskajā telpā stimulēt Krievijā amerikāņu neoliberālisma piedziedātāji. Neizjūtot politkorektuma acīgo klātbūtni, izmantojot  uzskatu plurālismu un vārda brīvību, jau 90.gadu sākumā parādījās ciniski raksti par cilvēku nevienlīdzības objektīvo raksturu. Sākās cilvēku apsaukāšana par „parazītiem”, „ģenētiskajiem atkritumiem”, „lumpeņiem”. Par to diemžēl galvenokārt rakstīja zinātnieki V.Tiškovs, N.Amosovs, T.Zaslavskaja, G.Popovs, A.Burovskis, V.Inozemcevs, A.Stoļarovs, Ļ.Ļubimovs.

 Cilvēkos pamostas zvērs, par kuru filosofi filosofēja jau no antīkā laikmeta. Var sastādīt biezu antoloģiju ar Rietumu filosofu izteikumiem par cilvēku-zvēru. Humānisma ideoloģijai vairākus gadsimtus zvēru izdevās turēt antropoloģiskās tolerances krātiņā, balstoties uz visdažādākajām izglītības un audzināšanas programmām. Jaunajā ideoloģiskajā paradigmā tāds uzdevums un pienākums netiek projektēts.

Tas viss noteikti izklausās briesmīgi, taču tā ir realitāte. Rietumu civilizācijā agrāk rūpīgi slēptās informācijas „uzpeldēšana” var šokēt daudzus cilvēkus. Jaunā ideoloģiskā kampaņa var uzbūvēt ļoti bīstamu poligonu cilvēku savstarpējām attiecībām un dažādiem sociālās komunikācijas procesiem. Ja līdz šim izteikumi par smadzeņu apjomu, galvaskausu formu un dažām citām anatomiskajām atšķirībām tika pielīdzināti nacismam, jo pastāvēja stingra aizliegumu sistēma – tabu, tad tagad tematika par cilvēku, tautu, rasu atšķirībām jau ir ieguvusi valstiski oficiālu statusu.

Turklāt „balto” cilvēku apziņu un ikdienas dzīvi sāpīgi traumē fakts par eiropeīdu rases izmiršanu. „Baltā” rase, apzinoties savu demogrāfisko infantilismu, jau labu laiku citu neko nedara, ka vienīgi nododas fizioloģiskajām baudām, savā ceļā burtiski visu pārvēršot par baudas objektu (Latvijas reklāmās arī hipotekārā kredīta ņemšanu).

Hēdonisma kults ir ļoti radniecisks eksistenciālā zvēriskuma kultam. Abiem kultiem ir kopējas mentālās iezīmes – iracionalitāte, egoisms, hipertrofēta pašapziņa, fetišizēta patmīlība, citādāk dzīvojošo līdzcilvēku nievāšana.

Jau labu laiku konstatējamā sabiedrības subkulturācija (konsolidējošā norobežošanās dažādās relatīvi izolētās interešu grupās) arī ir saistīta ar zvēra pamošanos. Subkulturācija apliecina sociālās pašaizsardzības stratēģijas un prakses rašanos. Subkultūrās norobežojās savējie, vitāli izjūtot koleģiālas un saticīgas gaisotnes nepieciešamību. Subkultūras palīdz vismaz uz kādu laiku izolēties no vispārējās zvēriskās cīņas par eksistenci.

Iespējams, visai drīz cilvēks varēs paļauties tikai uz savu ģimeni, kaut gan pašlaik Rietumu ārprātīgākie hominīdi ir uzsākuši ģimenes institūta graušanu ar homoseksuālisma, viendzimumu laulību perverso kultu un atļauju adoptēt bērnus oficiāli laulātajiem viendzimumu pāriem.

Uz valsti un politiskajām partijām cilvēks jau sen vairs nepaļaujas. Mēdz būt izņēmumi. Taču šajā ziņā vispārējā tendence ir kritiska. Rietumi pārstāj būt klasiskie Rietumi ar savu Rietumu klasisko civilizāciju un klasisko garīgo kultūru.

Rietumi likvidē savu klasisko triādi: ģimene – privātīpašums – valsts. Par ģimenes likvidēšanu riebjas atkārtot. Valsts suverenitāte jau tagad ir ļoti nosacīta politiskā kategorija. Savukārt notikumi Kipras bankās un finanšu līdzekļu atņemšanas globālie plāni liecina par privātīpašuma turpmāko nedrošību. Rupji sakot, nākamajām paaudzēm nespīd ne mīlestība, ne brīvība, ne laime, ne humānisms, ne attīstība, ne liela manta. Tā vietā būs cilvēka nomākšana un vispārējā atsvešinātība, par kuru XX gadsimta Rietumu eksistenciālisma filosofi pat nespēja iedomāties.

Internetā netrūkst ziņas par patieso stāvokli Latvijā. Piemēram, lasāms šāds viedoklis: „Latvijā ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā, secina ekonomistu apvienības BICEPS īpaši Re:Baltica pētījumā. Latvija ir galējību zeme, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, bet "tēta algā" var izmaksāt 100 tūkstošus latu un bezdarbnieka pabalstā - 140 tūkstošus. Ap 425 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju jeb katrs piektais ir pakļauts nabadzības riskam, liecina Labklājības ministrijas dati. Tas nozīmē, ka šo mājsaimniecību ienākumi nepārsniedz 150 latu mēnesī, bieži nepietiek naudas īrei, siltumam, pārtikai.

Pērn 100 tūkstošiem cilvēku mēneša ienākumi bija mazāki par Ls 45. Kopš 2005.gada, kad pieejami salīdzināmi Eurostat dati, Latvija vienmēr bijusi starp tām ES valstīm, kurās ir vislielākā ienākumu nevienlīdzība starp turīgāko un trūcīgāko sabiedrības daļu. Izskatās, ka jaunākie dati rādīs - esam pirmajā vietā ES pēc Gini koeficienta. Pētījums secina, ka Latvijas pabalstu un nodokļu sistēma ir izdevīga turīgākajiem. Ekonomistu apvienības BICEPS īpaši Re:Baltica pētījumam veiktie aprēķini liecina - 90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam - 3019 lati jeb septiņreiz vairāk.

Lai samazinātu nevienlīdzību, iedarbīgākais instruments valdību rokās ir nodokļu politika. Jo konservatīvāka tā ir, jo valstī lielāka nevienlīdzība un mazāk iespēju trūcīgākajiem izsisties uz augšu. Nodokļu eksperti atzīst, ka Latvijā kopš neatkarības gadiem nodokļu politika ir bijusi ļoti konservatīva. Proti, pārdalīta mazāka ienākumu daļa un vairāk naudas iekasēts nevis tiešajos nodokļos (no nekustamā īpašuma, noguldījumiem, dividendēm un kapitāla pieauguma, kas vairāk skar bagāto sabiedrības daļu), bet gan netiešajos - pārsvarā caur PVN plaša patēriņa precēm, kurām trūcīgākie tērē lielāko daļu savu ienākumu. Tāda nodokļu politika salīdzinoši lielāku slogu uzliek cilvēkiem ar maziem ienākumiem.

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kur netika noteikti griesti bezdarbnieku un vecāku pabalstiem, tādējādi ļaujot cilvēkiem ar lieliem ienākumiem saņemt milzu pabalstus un degradējot sistēmas jēgu. Šī netaisnīgā kārtība balstās greizā ieskatā, kas iesakņojies Latvijā - ja kāds daudz maksā nodokļos, tad tikpat daudz arī pienākas atpakaļ. Ekonomisti skaidro, ka tā nav jābūt, jo nodokļu iemaksas sedz pakalpojumus, ko valsts sniedz visiem."

Par ko liecina minētā konstatācija „Latvijā ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā”? Tā liecina par mūsu barbarismu. Liecina par to, ka ES mēs esam vislielākie barbari.

Ar ko barbaru tauta atšķiras no civilizētas tautas? Atbilde ir īsāka par 140 zīmēm.  Barbaru tauta atšķiras no civilizētas tautas ar solidaritātes un kolektīvisma (savstarpējās palīdzības) trūkumu. Barbaru tauta nevar lepoties ar tās pārstāvju savstarpējo atbalstu un rīcības saskaņotību, kuras pamatā ir interešu, mērķu un nostājas vienprātība un kopība. Civilizētā tautā eksistē cilvēku savstarpējā solidaritāte un kolektīvisms. Barbaru tautā savstarpējā solidaritāte un  kolektīvisms neeksistē.

Tie ir divi klasiskie kritēriji barbaru tautas un civilizētas tautas definīcijā. Civilizētas tautas solidaritāte un kolektīvisms praktiski nozīmē, ka valsts solidāri rūpējas par visiem vienādā mērā, jo tas civilizētai tautai ļauj uzvarēt konkurencē ar barbaru tautu. Ja šīs civilizētās rūpes nepastāv, tad nākas samierināties ar pēdējo vietu un barbaru tautas godu. Āmen! Bez komentāriem! Punkts!

Jaunā nevienlīdzības teorija tiek propagandēta apdomīgi. Izmanto ideoloģiskās darbības tradicionālos paņēmienus. Līdz šim ir sastapti divi paņēmieni.

Pirmkārt,  ļoti autoritatīvu personību lakoniskie izteikumi par doto jautājumu it kā starp citu un garāmejot netieši.

Otrkārt, direktīva rakstura speciālas publikācijas ļoti augsta ranga periodiskajos izdevumos. Internetā tagad šīs publikācijas var papildināt speciāli sagatavoti komentāri un speciāli organizēta diskusija sociālajos tīklos.

Šā gada 16.februārī slavenais ekonomists Nobela prēmijas laureāts profesors Džozefs Stiglics publikācijā The New York Times it kā nejauši „izmeta” šādu frāzi: „Vienādas iespējas – tas ir mūsu nacionālais mīts."

Frāzei ir ļoti dziļa jēga un ļoti dziļš zemteksts. Tā sāk graut vienu no ASV ideoloģiskajiem stūrakmeņiem, kas uzturēja šīs valsts starptautisko autoritāti vairākus gadsimtus. ASV vienmēr asociējās kā „vienādo iespēju” zeme. ASV katrs varēja kļūt bagāts, ja, protams, to vēlējās. ASV nepastāvēja mākslīgie un dabiskie šķēršļi materiālās labklājības sasniegšanai. Tāds priekšstats par ASV bija laimes meklētājiem, kuri no visas pasaules devās svešumā uz „vienādo iespēju” paradīzi.

Bet tagad, lūk, atklājās, ka tas ir nacionālais mīts. ASV nav „vienādo iespēju” zeme. Priekšstatam par „vienādajām iespējām” nedrīkst ticēt, jo tas ir nereāls, izdomāts, pasakains priekšstats. Tātad iespējas ir tikai tiem, kuriem ir iespējas, ņemot vērā iedzimtās īpašības, vecāku materiālo un sociālo stāvokli u.tml. Respektīvi, pastāv noteikta nevienlīdzība, kas dzīvē būtiski koriģē „vienādās iespējas”.

Saprotams, profesora Stiglica vārdi neattiecas tikai uz ASV. Komentējot profesora teikto, var runāt par stāvokli citās Rietumu valstīs. Ja jau klasiskā „vienādo iespēju” zeme vairs nespēj garantēt visiem cilvēkiem vienādas iespējas, tad to nespēj garantēt arī pārējās valstis, kuras pie tam nekad nevarēja lepoties ar to, ar ko varēja lepoties ASV. Komentāros var secināt, ka Rietumu civilizācijā ir noslēdzies „vienādo iespēju” laikmets vispār un sākās pilnīgi cits laikmets. Acīmredzot sākās elitārisma un necaurspīdīgas sociālās hierarhijas laikmets. Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem kļūs platāka un platāka.

Par jauno ideoloģisko tēmu spožu signālraķeti izšāva Nīderlandes karalis Villems-Aleksanders. Nupat 17.septembrī viņš paziņoja, ka Nīderlandē ir beigusi pastāvēt vispārējās labklājības valsts. Karaļa ieskatā turpmāk ir jāveido cita tipa valsts. Tā būs valsts, kurā pastāvēs „aktīvas līdzdalības sabiedrība” (medijos angļu val. participation society).

Karalis paskaidroja, ko tas praktiski nozīmē. Viņš apliecināja, ka faktiski tas nozīmē valsts sociālo izdevumu samazināšanu un paši cilvēki turpmāk būs atbildīgi par savu labklājību.

Naivi būtu pieņemt, ka signālraķete bija adresēta tikai nīderlandiešiem. Tā bija adresēta visai Rietumu civilizācijai. To fiksēja un komentēja arī citu civilizāciju analītiķi.

Karalis nav kails, par ko tautu mēģina pārliecināt kādā slavenā Andersena pasakā. Nīderlandes karalis, sēžot savā tronī un lasot oriģinālo vēstījumu, bija tērpies frakā un ļoti labi apzinājās savu vārdu vēsturisko nozīmību planetārā mērogā. To zālē apzinājās arī viņa vēstījuma klausītāji. Videomateriālos reti gadās redzēt tik lielā uzmanībā saspringtas inteliģentu politiķu un valstsvīru sejas.

Karaļa teiktais par vispārējās labklājības valsts pastāvēšanas izbeigšanos iezīmē jaunas ēras sākumu Rietumu politiskajos un ekonomiskajos risinājumos. Sociāli labklājīgā valsts bija Rietumu lielākais lepnums. Sociāli labklājīgā valsts bija humānisma ideoloģijas taustāmākais piepildījums sociālajā un ekonomiskajā politikā.

Rietumi pamatoti lepojās ar savu izdomu un praktisko rīcību tautu masveidīgas labklājības nodrošināšanā. Spilgtākie piemēri jau bija XIX gadsimtā. Vācijas kanclers Otto fon Bismarks 1880.gadā pasludināja „valsts sociālās atbildības” principu un „valsts sociālisma” politikas realizāciju vācu impērijā. Politiskie solījumi tika konkrēti izpildīti dzīvē, veicot attiecīgās reformas likumdošanā. Tika noteiktas normas darba aizsardzībā, fiksēta minimālā alga, maksimālais darbdienas ilgums. Likumos tika paredzēta strādnieku medicīniskā apdrošināšana, pensiju nodrošināšana, rūpes par invalīdiem.

„Prūšu sociālisms” (tā dēvēja reformas) ievērojami uzlaboja kvalificēto strādnieku stāvokli. Dedzīgais marksists Eduards Bernšteins pat sāka rakstīt par buržuāziskās valsts pakāpenisku pāraugšanu sociālistiskā valstī bez revolūcijas. Par to viņu kaislīgākie marksisti un revolūcijas slaktiņa cienītāji nolād vēl šodien.

Rietumeiropā sociālās labklājības valsts celtniecība intensīvi turpinājās pēc II Pasaules kara. Atkal milzīgus panākumus guva Vācija. Vācu ekonomisti izstrādāja „sociālā tirgus ekonomikas”, „konstitucionālās ekonomikas”, „ordoliberālisma” koncepcijas. Tajās centrā bija atziņa, ka harmonisku un stabilu sabiedrības attīstību var nodrošināt valsts sociālās programmas.

Ar „Reinas kapitālismu” (tā dēvēja VFR ekonomiku) Rietumeiropā sīvi konkurēja „zviedru sociālisms”. Atceros, aizvadītā gadsimta 70.gadu sākumā LVU kāds pasniedzējs mums, studentiem, slavēja zviedru panākumus. Zviedrijā esot lielāks sociālisms nekā Padomju Savienībā. Pasniedzējs šo informāciju tūlīt pārvērta jokā. Taču vienalga mēs viņu attiecīgi sapratām un kļuvām domīgi.

Karaļa vēstījumā ļoti svarīgi ir vārdi par cilvēku turpmāko pienākumu pašiem rūpēties par savu labklājību. Tas ir netiešs atgādinājums par sociāldarvinisma aktualitāti. Cilvēkam vajadzēs vienam pašam cīnīties par savu izdzīvošanu. Cilvēks vairs nevarēs paļauties uz valsts aizsardzību un palīdzību, kā tas bija vispārējās labklājības valstī, kā arī, protams, sociālisma valstī. Karalis to pasaka didaktiski skaisti un taktiski, apelējot ar mūsu atbildības sajūtu. Bet diezin vai kādam no tā kļūst vieglāk ap sirdi.

Jautājumā par sociālo nevienlīdzību Rietumu politiskajai elitei pareizo ideoloģisko virzienu šā gada marta/aprīļa numurā norādīja supercienījamais amerikāņu žurnāls „Foreign Affairs” rakstā „Kapitālisms un nevienlīdzība”. Teksta autors ir profesors Džefrijs Millers.

Minētais izdevums ir tas pats, kas savā laikā Latvijas PSR bija laikraksts „Cīņa” un PSRS bija laikraksts „Pravda” ar saviem ideoloģiski direktīvajiem ievadrakstiem. Ik viena „Foreign Affairs” publikācija ir sava veida rokasgrāmata politiķiem, ekspertiem, mediju komentētājiem, „smadzeņu centru” oficiālajiem zinātniskajiem kadriem, diplomātiem, valsts ierēdņiem un visiem pārējiem, kuri ir iesaistīti t.s. publiskajā politikā. Katrā ziņā ikviena publikācija atspoguļo valsts ideoloģiskās nostādnes attiecīgajā jautājumā attiecīgajā periodā. To zina ne tikai amerikāņu sabiedrība. Tāpēc profesora Millera raksts izraisīja plašu rezonansi visā pasaulē.

Rakstam ir noteikts zemteksts un slēpts mērķis. Vispirms idejiski pieradināt valsts eliti nekaunēties par nevienlīdzību viņu valstī. Proti, elitei nav jāņem pie sirds, ka tā netiek galā ar nabadzības pieaugumu. Tātad arī mūsu „elitei” nav jākaunas par savu barbarismu.

Autors to pamato šādi. Kapitālismā nevienlīdzība ir neizbēgama. Centieni likvidēt nevienlīdzību ir kaitīgi un bīstami, jo turpmāk kapitālisma valstīs nevienlīdzība pieaugs. Atšķirība starp bagātajām un nabadzīgajām ģimenēm kļūs vēl lielāka. Pieaugs atšķirība izglītībā un nodarbinātībā. Centieni izlīdzināt nevienlīdzīgo stāvokli starp bagātajiem un nabadzīgajiem valstij dārgi izmaksā un faktiski neko nedod.

Turklāt cīņā ar nevienlīdzību tiek nevajadzīgi iztērēti resursi to cilvēku atbalstam, kuriem ir lielāks cilvēciskais potenciāls. Atraujot resursus no vērtīgākajiem cilvēkiem, patiesībā tiek kavēta attīstība. Valsts uzdevums ir saglabāt ekonomiskās dinamikas tempu, bet to var kavēt pārliekā aizraušanās ar sociālās nevienlīdzības bezjēdzīgo izlīdzināšanu.

Valsts pienākums tāpēc ir gādāt, lai nabadzīgo slāņu dzīve būtu pieciešama. Citiem vārdiem sakot, valsts nedrīkst pieļaut nabadzīgo slāņu izmiršanu bada nāvē. Valstij ir jāgādā, lai nabadzīgo dzīve būtu pieciešama sociālās nevienlīdzības un sociālās neaizsargātības pieauguma laikā.

Profesors atgādina, ka kapitālismam nav alternatīvas. Bet humānisms tikai traucē kapitālisma attīstību. Nevienlīdzība kapitālismā nav nepilnība, kas būtu jālikvidē. Nevienlīdzība ir kapitālisma organiskā sastāvdaļa, bez kuras šī formācija nevar pastāvēt. Pat vairāk. Nevienlīdzība ir kapitālisma attīstības garants, panākumu avots, stabilitātes nodrošināšanas mehānisms. Tātad dialektikas likumu realizācija.

Drīkst cik patīk runāt par vienādu iespēju sabiedrību. Nevienlīdzība vienalga bija un būs vienmēr. To sekmē vairāki neizbēgami faktori. Autors min šādus faktorus.

Pirmkārt, etniskais faktors (tautas ir dažādi spējīgas iekļauties kapitālismā).

Otrkārt, ģimeniskais faktors (pilna ģimene, kurā ir māte un tēvs, bērnus labāk sagatavo dzīvei).

Treškārt, izglītības faktors (autors izsakās par „grāmatu faktoru”: jo mājās vairāk grāmatu, jo vērtīgāki bērni).

Profesoram ir noteikta pozīcija izglītībā. Visiem pieejama izglītība neko neizmaina nevienlīdzības jomā – nerisina problēmu. Mācoties vienādas izglītības apstākļos, jaunieši vienalga dzīvē sasniedz atšķirīgu pakāpi karjerā un sociālajā hierarhijā. Visu izšķir cilvēciskā kapitāla dažādība. Visu izšķir etniskais, rasu un sociālais faktors.

Neko nedod arī izglītības speciālās programmas bērnu „izlīdzināšanai”. Tādas programmas nodara ļaunumu bagātākajiem un gudrākajiem bērniem. Ja arī ir sastopami pozitīvi piemēri bērnu „izlīdzināšanā”, tad sasniegtais „izlīdzinājums” dzīvē vēlāk izzūd. Tāpēc neatmaksājās tērēt naudu un cilvēciskos resursus, kas tiek atrauti bagātākajiem un spējīgākajiem.

Nevienlīdzību nosaka bioloģiskie un sociālie faktori. Turpmāk dzīve ir jāpadara pieciešama tautas masām, lai tās nedumpotos. Tas ir viens no galvenajiem nākotnes uzdevumiem politiskajai elitei.

Baudot profesora uzskatus, visnepacietīgāk uzmācās šāda doma. Pašaizsardzības kolektīvās formas nākotnē, iespējams, būs vairākas. Ar ģimeni un subkultūrām vien nepietiks. Cilvēku masas negribēs samierināties dzīvot pieciešamā līmenī. Cilvēku masas gribēs dzīvot labāk. Tāpēc tiks izdomātas jaunas pašaizsardzības formas. Kādas tās būs, to sociālā analītika, sociālā filosofija un pat analītiskā fantastika nevar zināt. Neko nevar zināt arī par masu sacelšanos, dumpošanos, revolūciju.

Pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācija spēlējās ar uguni arī tajā ziņā, ka pieradināja cilvēku masas arvien vairāk un vairāk patērēt. Patērēšanas iespējas (kreditēšana) izlutināja milzīgas cilvēku masas.

Visjaunākajā laikā vairs nepastāvēja mērenības un pieticības audzināšana, kas Rietumu apgaismības programmās kādreiz ieņēma būtisku vietu. Mērenību un pieticību no kanceles dedzīgi sludināja mācītāji. Tagad arī viens otrs mācītājs savas avis māca dzīvot ar baudu, kā arī pats aitu gans dzīvo zaļi.

Respektīvi, sociālās nevienlīdzības ierobežošana kardināli ir atkarīga no nenormālās patērēšanas ierobežošanas. Labi būtu, ja tiktu izstrādāta nenormālās patērēšanas ierobežošanas ideoloģija. Bet tas nav izdevīgi tiem, no kuriem ir atkarīga jebkuras ideoloģijas izstrādāšana. 

Seko mums