No kā mums lūgt svētību jeb svētība vai lāsts?

Burtnieku Indriķis
27.12.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Latvijā kā vienas no vecākajām sabiedriskajām organizācijām rosās studentu korporācijas. To vēsture iesniedzas 19. gadsimta sākumā, Tērbatā. Tas bija laiks, kad veidojās nacionāli strāvojumi, tika noliegts viss vecais, vecās, feodālās, kristīgās Eiropas mantojums, tam pretnostatīts jaunais. Inteliģence centās atrast savu, unikālo identitāti, nereti arī izvēršot mitoloģijas mītu konstruēšanu, reanimējot, pārveidojot un iepludinot tos savās kultūras tradīcijās.

Tas veidoja pateicīgu augsni arī dažādu aizraujošu politisku režīmu konstruēšanā, kas vadīja tautu masas, kuras aizrāva kādas satraucošas utopijas un nereti bija arī labs vienojošais elements diktatoru rokās varas saglabāšanai un tautas konsolidēšanai (mitoloģiskā āriešu rase, kuras koncepts dod pārākumu pār citiem vai atkal proletāriešu komunistiskā paradīze ar savu svēto mauzolejā un tā rakstītajiem svētajiem rakstiem vairākos sējumos).

Nereti šo utopiju, “jaunā laika”, mitoloģisko konstrukciju vārdā tika upurēti miljoniem nevainīgu cilvēku, jo nevienam taču nepiedienas iestāties pret iedomāto nākotnes nācijas “laimi”. Mitoloģiskais elements veica vienojošu sociālās funkcijas, masu saliedēšanas lomu.

Tomēr 21. gadsimtā, skatoties jau ar šīsdienas acīm, studentu korporācijām būtu pienācis laiks pārskatīt to atsevišķu biedru sava laika kultūrpienesumu, kas jau pieņemts kā pašsaprotams, korporācijas tradīciju kodolu veidojošs, tomēr savā būtībā ir kaitīgs un destruktīvs.

Māris Ruks savā grāmatā “25 gadi sektā” šim tematam jau pieskāries. Mēģināšu to apskatīt no viena šai grāmatā minētā – Pīkola kulta apskata. Šīs dievības tāpat kā Trimpus dieva kults ir viens no galvenajiem elementiem studentu korporāciju rituālos. Tomēr, sevišķi kristiešiem, vajadzētu padomāt, kā tas iet kopā ar viņu ticību un nākotnes perspektīvām  mūžībā.

Ņemot vērā, ka arī daudzas, tai skaitā augstākās varas  politiskās figūras ir iesaistījušās studentu organizācijās, tas būtu arī visas tautas interesēs, lai mūsu autoritātes nerīkotos pretēji tam, kas var nest svētību mūsu tauta, sēžot ekumēniskos dievkalpojumos un pēcāk regulāri piesaucot elles spēkus jau citā vidē.

Tātad - Pīkola rituāla apraksts - atvadoties no pasākumiem, studentu korporāciju biedriem tiek dots alus kauss, kuru tiem nu būs uz atvadām jātukšo, kamēr pārējie dzied Pīkola dziesmu, brālīgi pavadot “aizgājēju” -

Un kad tas vecais bargais Pīkols

Ar tevi rēķins noslēdza,

Un kad tas savās svētās dusmās,

Tev pilnu kausu iekāra.

Pasākuma “aizgājējs” atdzied -

Šo ņemu es kā ceļa kāju,kā ceļa kāj`

Nu sevim līdz uz mūža māju

Pārējie “aizgājējam” dzerot kausu, turpina dziedāt -

Uz mūža māj`,

Uz mūža māj`. (Avots - dziesmas.lv)

Pīkols ir seno prūšu dievs, nāves dievs un mirušo valstības — pazemes valdnieks baltu mitoloģijā, viens no trim galvenajiem prūšu pielūgtajiem dieviem. Seno prūšu valdnieka Videvuta karogā viņš ir attēlots kā melnā vai sarkanā apģērbā tērpts sirmgalvis ar līķautu ap galvu.

Vecais Stenders savā skaidrojošajā latviešu-vācu vārdnīcā minēja seno latviešu dievību Pekolu – gaisa garu, elles, tumsas un aptumsumu dievu, no kura vārda cēlies vārds "pekle" jeb elle. Viņa tēla priekšā atradušies cilvēka, zirga un govs galvaskausi. Dieviem tika upurēta pārtika, mājlopi, augstākajiem dieviem — trešā daļa no karā iegūtā laupījuma. Upuri parasti tika sadedzināti svētajā ugunī svētbirzīs. Kritiskos brīžos — kara un neražu laikā tika upurēti arī cilvēki, lielākoties karagūstekņi. Hronikās minēti gadījumi, kad senprūši saviem dieviem par godu sadedzinājuši sagūstītos krustnešus kopā ar viņu zirgiem un ieročiem.

Pagānu tradīcijās garu pielabināšanai tika izmantots ēdiens un arī alus, tas tika dzerts vai, piemēram, aplaistīta zeme, tā izlūdzoties zemes mātes svētību. Ja atceramies, ka studentu korporācijas savos svētkos labprāt apmeklē arī svētku dievkalpojumus, brāļu kapos pēc svinīgā 18. novembra gājiena tiek pieaicināts runāt arī mācītājs, tad korporācijām būtu jāpārvērtē sava identitāte, lai visiem ir skaidrs.

Ja tā ir pagānu sekta, tad nevajadzētu aizmālēt acis ar Dieva piesaukšanu. Ja korporācija ir savā būtībā kristīga organizācija, tad jāatceras, ka kristietim nav jāuztur dialogs ar dēmoniem, jāizlūdzas viņiem laba pēcnāves dzīve, tie jau ir ar Kristus upuri uzvarēti. Tas būtu kā „Gredzenu pavēlniekā” lūgties jau pēc gredzena iznīcināšanas orkiem žēlastību, kuru tāpat nav jēgas no viņiem gaidīt (starp citu, šai romānā ir daudz kristīgu motīvu).

Šāds rituāls ar dzēriena izlūgšanos un savā veidā sadzeršanu ar elles dievu Pīkolu akcentē to, ka dēmoniem ir autoritāte korporantu dzīvēs. Tie šajos rituālos manifestējas kā īstie dzīves kungi, kuriem jāizlūdzas svētību, Trimpum šajā un Pīkolam pēcnāves dzīvē.

Dievs respektē mūsu izvēli, ja tie ir ļaunie gari, kuriem vieglu roku uzticam šis vai pēcnāves dzīves reāliju, tad tā arī ir izvēle, kaut caur seniem rituāliem, kuri šķietami netiek neņemti nopietni, atbildību par to saturu noveļot to izdomātājiem. Garīgajā pasaulē viss ir nopietni un katra izvēle tiek ņemta vērā. Dievam tic arī dēmoni, bet cita lieta ir izvēle, ko nosaka rīcība.

Nebūsim naivi, šai dzīvē mēs esam garīgā cīņā, un cena ir mūsu dvēseles, tā ir vieglprātība iesaistīties dēmoniskos pagānu rituālos tikai tāpēc, ka tie vieno un visi, - ticīgais, agnostiķis vai ateists beidzot var vienoties par kopīgo, pagāniski mitoloģisko, bet uz mūžīgās dzīves fona tas nav pašmērķis un sevišķi vēl par tādu cenu.

Dēmonus un sātanu vieno viena lieta – tie ienīst Dievu un tā radību, cilvēku, vēloties to vest pazušanā, pavilkt sev līdzi arī ellē, kas radīta viņiem, ne mums, kas ir aicināti būt mūžībā kopā ar Dievu, visa labuma avotu. Žēlastību var izpelnīties un lūgt no Dieva, nevis dēmona. Tumsu kliedē gaisma, nevis tumsu tumsa.

Pat mirstot uz krusta, Kristus, kas ar Tēvu ir viens, atgādina skaļi saucot: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Lk 23,46. Ja  pat viņš juta nepieciešamību pirms krusta nāves apliecināt savu izvēli, kur nu vēl mums. Paliksim Kristus gaismā!

Seko mums