Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas politiskās kaislības ap Tiesībsarga ievēlēšanu dod pamatu atminēties bieži cilātos lozungus par došanos tiesiskas valsts virzienā, kuri Latvijā, kā izrādās, ir bijuši aktuāli jau kopš perestroikas gadiem, bet, kad deviņdesmito gadu sākumā pienāca laiks tos īstenot, aši vien izrādījās, ka tiesisko valsti uzbūvēt ir daudz piņķerīgāk nekā sacerēt lozungus. Par to – šodien ekskluzīvi publicētajā nodaļā no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Lielā reforma

Padomju Latvijā tiesu sistēma no pirmā acu uzmetiena izskatījās apmēram tāda pati kā neatkarīgajā Latvijas Republikā pārdesmit gadus vēlāk – bija dažādu līmeņu tiesas (ja nepaveicās vienā instancē, spriedumu bija iespējams pārsūdzēt), bija gan izmeklētāji un prokurori, gan advokāti un tiesneši, visbeidzot – bija arī likumi, pēc kuriem tiesa tika spriesta.

Taču ne velti atjaunotās Latvijas Republikas pirmais tieslietu ministrs Egils Levits deviņdesmito gadu vidū laikrakstam Diena no jauna radīto tiesu sistēmu salīdzināja ar „nelielu un ļoti vienkāršu, taču principā jau tomēr lidotspējīgu lidmašīnu. Taču, lai ar to lidotu, nepieciešams pilots, kurš pietiekoši ir apguvis prasmi lidot ar šo mašīnu. Nekādi mēģinājumi uzlabot lidmašīnas konstrukciju nepalīdzēs pasažierim nokļūt paredzētajā vietā, ja pilots nebūs iemācījies ar to apieties. Mūsu pilots prot lidot ar pilnīgi citu lidmašīnu (kura dažādu iemeslu dēļ ir nogāzusies), bet prasme vadīt šo, viņam jauno lidmašīnu, kura ir konstruēta pavisam citādāk nekā viņam pazīstamais modelis, mūsu pilotam vēl jāapgūst. Bet, ja viņš šo pilnīgi atšķirīgo modeli mēģinās vadīt tieši tāpat kā veco, tad pasažieris pārāk droši justies nevar...”

Kas un kā tad tika mainīts? 1993. gada jūlijā stājās spēkā Kriminālprocesa kodeksa grozījumi, kas paredzēja, ka turpmāk visu krimināllietu iztiesāšanā noteikti jāpiedalās prokuroram, kam faktiski jāsacenšas ar aizstāvi, - nekā tāda līdz tam tiesu sistēmā nebija. Līdz tam prokurori piedalījās tikai apmēram puses krimināllietu iztiesāšanā, bet nu prokuratūrai uzkrita milzīgs papildu darba apjoms (1991. gadā prokuratūra uzturēja apsūdzību 2500 lietās, 1994. gadā – jau vairāk nekā astoņos tūkstošos).

1992. gada decembrī tika pieņemts likums „Par tiesu varu”, kas paredzēja būtiski mainīt tiesu sistēmu kā tādu. Līdz tam pastāvēja divu līmeņu sistēma: bija tautas tiesa, un bija Augstākā tiesa, kas lietu skatīja nevis apelācijas, bet kasācijas kārtībā – tas ir, ja nu kādu no pusēm spriedums neapmierināja un tika pārsūdzēts, lieta tika izskatīta nevis vēlreiz pēc būtības, bet tikai, izvērtējot zemākās instances sprieduma pamatotību. Ja tas tika atzīts par nepamatotu, lieta tika nosūtīta atkārtotai izskatīšanai tautas tiesā – un miers.

Kas tad bija iecerēts? Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš 1993. gada vasaras beigās – gan piebilstot, ka visa reforma eksistē faktiski tikai uz papīra – presei to skaidroja šādi: divlīmeņu tiesu sistēmas vietā nu būs trīs līmeņi – tautas tiesu vietā nu būs rajonu (pilsētu) tiesas, pilnīgi no jauna tiks izveidotas veselas piecas apgabaltiesas (Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē, Latgalē un Rīgā) kā apelācijas tiesu iestādes, pirms kuru radīšanas nepieciešams izstrādāt pašu apelācijas procesu, un paliks arī Augstākā tiesa.

Atbilstoši tika plānots mainīt arī prokuratūras sistēmu: jau Augstākā Padome izveidoja darba grupu jauna Prokuratūras likuma radīšanai, tas tika minēts arī Saeimas pirmo simt dienu darba programmā, un reformas pamatdoma bija – ja padomju laikos un vēl arī „godmaņlaikos” prokurors bija uzraugs pār tiesu darbu, tad tagad prokurora funkcijas mainīsies. Prokuratūra būs galvenais likumības uzraugs, - protams, tā nespēj un nespēs uzraudzīt absolūti visas un jebkādas likumības ievērošanu, toties varēs iejaukties, ja galā netiek speciālās institūcijas. „Izņemot (..) gadījumus, kad prokurors vēl pirms tiesas lemj par lietas iznākumu, visos pārējos gadījumos personai nekavējoties, tikko tās tiesības ir aizskartas, jāgriežas tiesā. Mums jāpierod pie šādas normālas kārtības, kādas ir visā attīstītajā pasaulē. Prokuratūrai nav ko iejaukties, ja persona, kuras tiesības aizskartas un kurai ir visas iespējas pašai tās aizstāvēt, to nedara. Ja kāds labprāt cieš, lai cieš,” presei piebilda ģenerālprokurors.

Protams, prokuratūras iestādes vajadzēja pārveidot atbilstoši tiesu reformai. „Nākotnē iecerēta četrpakāpju prokuratūras sistēma – katrai tiesas instancei atbilstošas prokuratūras iestādes un ģenerālprokuratūra kā ceturtā – augstākā prokuratūras instance. Zemākajām tiesu iestādēm, rajonu un pilsētu tiesām, atbilstošas būs rajonu un pilsētu prokuratūras. Rajonu un pilsētu prokurori varēs celt apsūdzības tikai šajās tiesās un tikai savā rajonā vai pilsētā. (..) Apgabaltiesām atbilstošas prokuratūras būs tiesu apgabalu prokuratūras. Savukārt Augstākajai tiesai atbilstoši būs četri prokuratūras departamenti, faktiski neatkarīgas prokuratūras iestādes. Departamentu prokurori veiks visas prokuroru funkcijas. Augstākās tiesas palātās un Senātā (tā būs augstākā tiesu instance Latvijā, kas lietas izskatīs kasācijas kārtībā),” laikrakstam Diena iecerētās pārmaiņas izklāstīja J. Skrastiņš.

Atšķirībā no daudzām citām Latvijā veiktajām reformām šī bija patiesi pārdomāta un pietiekami rūpīgi izstrādāta, - rezultāts tiešām bija apmēram tāds, kāds arī bija iecerēts, un reformas gaitā neviens nemēģināja plānus pārveidot pa savam. Rezultātā iedibinājās tā kārtība, kas jau itin drīz šķita vienīgā iespējamā: prokuratūra aizgāja no jebkādas iejaukšanās civiltiesiskos strīdos (izņemot, protams, valsts interešu aizskārumus, lai gan bieži izlikās nemanām arī tos), no izmeklēšanas struktūru vidus pazuda Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departaments (kas nebija saistīts ar policiju), tika atjaunota Civillikuma darbība, pārslogoto saimniecisko tiesu vietā uzņēmējdarbības strīdu izskatīšanu pārņēma „parastās” tiesas, tika sakārtots administratīvais process (tiesa, Administratīvā procesa likums sāka tapt 1996. gadā, bet spēkā stājās astoņus gadus vēlāk, kad jau drīzumā tika solīts arī Kriminālprocesa likums).

Protams, būtu pārsteidzīgi uzskatīt, ka viss tiešām gāja kā smērēts. „Ja es redzēšu, ka darbs ir veltīgs, es pārāk ilgi te nesēdēšu,” jau 1993. gada augustā tālredzīgi publiski brīdināja E. Levits, un viņa partijas biedrs, vēlākais premjers Māris Gailis dažus gadus vēlāk memuāros varēja tika skumīgi atzīt: „Šķiet, ka Egīls pārāk ideālistiski iedomājās to, kas šeit – Latvijā – notiks: ka viss būs daudz ātrāk, vieglāk. Domāju, ka viņu šokēja reāla saskarsme ar šejienes juristiem un ierēdņiem. Viņš neredzēja perspektīvu radikālai tiesību reformai tiesiskas valsts virzienā un nevēlējās ielaisties apšaubāmos kompromisos.”

Galvenā nelaime bija tā, ka likumi gan tika pieņemti visnotaļ sistemātiski un atbilstoši iecerētajai reformai, taču kaut kā piemirsās piešķirt tai vajadzīgos līdzekļus. Iecerētās jaunās sistēmas, iespējams, galvenajam stūrakmenim – apgabaltiesām darbu vajadzēja sākt 1994. gada pavasarī, bet reforma gāja ārkārtīgi gausi – trūka līdzekļu, trūka cilvēku. Tā paša gada jūnijā apgabaltiesu darba sākums tika solīts uz gada beigām, un decembrī lēno tiesu reformas gaitu kritizēja pat tiesnešu sanāksme, kurā piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, jaunais tieslietu ministrs Romāns Apsītis un ģenerālprokurors J. Skrastiņš. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns šai pašā tiesnešu sanāksmē jau atklāti paziņoja: valstī esot „atsevišķi ierēdņi” un „arī organizētās noziedzības pārstāvji”, kuri darot visu, lai tiesu vara nebūtu un nebūtu pilnīgi neatkarīga.

A.Guļānam bija pamats tā teikt – kaut vai tāpēc, ka arī decembrī apgabaltiesas darbu nebija sākušas, un pat Augstākā tiesa formāli vēl joprojām bija pakļauta Tieslietu ministrijai, līdz ar ko iecerētā un bieži pieminētā tiesu varas neatkarība izskatījās, maigi izsakoties nenopietni. Saeimas aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Līgotnis februārī paziņoja, ka tieši valdība esot vainojama tiesu reformas aizkavēšanā, savukārt deputāts Indulis Bērziņš visā saskatīja Zemnieku savienības „bezatbildīgo politiķu” vainu, kuri nelaikā izraisījuši valdības krīzi. Un, lai gan beigu beigās apgabaltiesas 1995. gada marta beigās darbu sāka, arī tā paša gada beigās Augstākās tiesas priekšsēdētājam nācās presei paust šādus skumji skarbus vārdus:

„Ja mēs apgalvojam, ka valstī veicam tiesu reformu, tad atbilstoši tiesu reformas vajadzībām Augstākajai tiesai bija paredzēti 100 000 latu, kas bija jāiztērē gada laikā, bet no šiem paredzētajiem līdzekļiem neesam saņēmuši nevienu santīmu. Tieši otrādi – vēl gada beigās pēc budžeta grozījumiem arī Augstākajai tiesai samazināja budžetu par 77 tūkstošiem latu. Mums ir iesākts milzīgs pārkārtošanas darbs, kas ir faktiski apstājies, un mēs esam ļoti nožēlojamā situācijā, ja mēs paskatāmies, kādās telpās un kādos apstākļos strādājam. Varat paskatīties, kādos apstākļos strādā Finanšu ministrija, vēl citas ministrijas un iestādes, kas ir izpildvaras pārstāvji, un kādos – tiesas, kas ir tiesu varas pārstāvji. Kāpēc ir šāda atšķirība? Vai tā ir apzināta vai neapzināta tendence? Man jādomā, ka tā ir apzināta vēlēšanās padarīt tiesu varu par diezgan nicinātu, ko varētu turēt pavadā...”

Tiesību teorija un prakse

Kāda visām šīm reformām bija pamatdoma? Faktiski tikai viena – lai valstī valdītu likumība un jebkurš indivīds varētu būt pārliecināts, ka viņa tiesības tiks ievērotas, bet, ja ne, - viņa rīcībā būs taisnā tiesa. Un tas tiešām bija vairāk nekā nepieciešams – deviņdesmito gadu pirmajā pusē Latvija bija viss kas, tikai ne caurcaurēm tiesiska valsts. Ja tikai bija nepieciešams (un reizēm pat tad, ja nebija), varas pārstāvji rīkojās, kā vien viņiem ienāca prātā.

Tā, piemēram, tūlīt pēc 1991. gada augusta puča, kad likās – nu gan esam brīvi un demokrātijas mums ir pārpārēm – premjerministrs Ivars Godmanis pēkšņi ieviesa preses cenzūru. Tiesa, ne tādu vispārēju un totālu, aprobežojoties vien ar rīkojumu nerakstīt neko par Borisa Jeļcina neoficiālo vizīti Latvijā un OMON vienību, kas savukārt Latviju jau gatavojās uz visiem laikiem pamest. Premjers pat nebija par slinku, lai lielākajām avīzēm nosūtītu attiecīgus rakstveida rīkojumus. (Cenzūras ieviešanas mēģinājums gan bija reti kusls, jo valdības vīri gan iztīrīja no „slepenās informācijas” avīzes, taču par radio aizmirsa, kā rezultātā pa radioviļņiem šī ziņa tika izbazūnēta bez mazākajām problēmām. Loģiski, ka avīzes sacēla sašutuma vērtu, un šis tad arī palika pēdējais gadījums, kad laikrakstu lapas masveidā rotāja balti laukumi ar šķērēm pa vidu.)

1993. gada 29. decembrī Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma bēdīgi slavenos noteikumus Nr. 35, kuri atļāva policijai kopā ar zemessardzi, ja vajadzīgs, pārbaudīt aizturētus transportlīdzekļus un tajos esošās personas. Tai pašā laikā Starptautiskās cilvēktiesību sabiedrības Latvijas nacionālās nodaļas juridiskās daļas vadītājs Jānis Rozenbergs preses konferencē minēja gadījumu, kad izmeklēšanas procesā kā lietišķais pierādījums izņemta nauda, bet pēc aizdomās turēto attaisnojoša tiesas sprieduma izrādījusies pazudusi, - un varas pārstāvji pat nepapūlējās pamēģināt šīs ziņas kaut cik pārliecinoši atspēkot. „Pagājušajā gadā slēdza kādu avīzi (Pilsonis), jo valdībai tā nepatika. Dažas politiskās partijas ir aizliegtas, kas tām liek darboties nelegāli. Cik tālu vēl līdz grāmatu dedzināšanai? Vai mēs tiešām vēl nevaram atļauties preses un vārda brīvību?” presei 1994. gada pavasarī sašutis rakstīja ASV latvietis Gunārs Graudiņš.

1993. gadā sākās tā sauktās „čekas piecīšu” lietas – saistībā ar pieciem Saeimas deputātiem, kuri tika turēti aizdomās par iepriekšēju sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Ziņas par viņiem 1994. gada pavasarī tika publiskotas bez skaidra likumiska pamatojuma, un arī izmeklēšanas process bija diezgan īpatns. „Ja tas nav 1937. gads Krievijā, kas tad tas ir?” laikrakstam Diena izsaucās viens no „piecīšiem” – Edvīns Inkēns, cita starpā paskaidrojot: „Izmeklēšana bija absurda teātris. Un ne bez interesantām sakritībām. Divi prokurori, kas gatavoja šos procesus, - Pēteris Dzalbe un Guntis Grūtups – ir cilvēki, kuru apzināta sadarbība ar VDK nav jāpierāda, tā ir visiem zināma. Abi viņi pirms atmodas un Grūtups vēl atmodas laikā reāli sadarbojās ar VDK, tās bija darba attiecības kā IeM un LPSR Prokuratūras darbiniekiem. Dzalbe to cilvēku no VDK – Bitenieka kungu, ar ko viņš strādāja pārī kā opers, pēc tam aicināja uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru lasīt lekcijas par čeku. Grūtups vēl atmodas laikā LPSR Prokuratūrā bija atbildīgais par sakariem ar VDK un parakstīja aresta orderus čekai.”

Tikai 1994. gada aprīlī tiesiskās valsts varas iestādēm radās skaidrība, ka zināmas tiesības ir arī ieslodzītajiem. Pārbaudē Centrālcietumā veseliem 66 ieslodzītajiem tika konstatēti dažādi miesas bojājumi, par ko tika ierosināta krimināllieta – tiesa, tikai pēc attiecīga advokāta Egona Rusanova iesnieguma par varas un dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Vēl pēc diviem gadiem valsts ar lielu izbrīnu uzzināja, ka tai jau sešus gadus būtu jāievēro, piemēram, starptautiskie noteikumi par ieslodzīto nodrošināšanu ar pārtiku. 1995. gada maijā Drošības policija sākumā aizturēja daļu Pētera Lauvas vadītās izdevniecības Vizītkarte izdotās Ādolfa Hitlera grāmatas Mein Kampf tirāžas un tikai pēc tam ķērās pie noskaidrošanas, vai šādu grāmatu izdot atļauj vai neatļauj Latvijas likumdošana.

No varas patvaļas vienlīdz varēja ciet kā vienkāršais iedzīvotājs, tā turīgs uzņēmējs. Uzņēmuma Liepājas apavi direktora vietas izpildītājs Valdis Jautaiķis tika nocelts no autobusu pieturas soliņa un uz divām dienām iespundēts īslaicīgās aizturēšanas kamerā bez iespējas kaut tuviniekiem paziņot par savu atrašanās vietu, un pamatojums bija: policistiem, lūk, bija šķitis – „viņa izskats neliecināja, ka gaidītu autobusu”. Savukārt Zemes bankas prezidenta Andra Ruseļa mājās 1995. gada sākumā ar prokurora Armanda Stumberga sankciju notika kratīšana, meklējot afēristu Genādiju Tovancevu, - šajā gadījumā baņķieris saņēma vismaz atvainošanos.

Toties ne uz ko tādu varēja ij necerēt Lainbankas vadītāji Vilis Dambiņš un Valts Vīgants, kuri, balstoties uz diezgan apšaubāmām aizdomām, bankas telpās ar bruņotu vīru palīdzību tika aizturēti 1995. gada februārī. Aizturot V. Dambiņu, nekādu lēmumu par aizturēšanu viņam vispār neuzrādīja, un iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons atklāti paziņoja, ka aizturēšana, lūk, esot bijusi „preventīvs pasākums”. Tiesa, lieta beidzās ar čiku, Lainbanka „preventīvā pasākuma” sekas (kuras valsts, protams, ij nedomāja kompensēt) izjuta gadiem ilgi, bet tas galīgi netraucēja J. Ādamsonam intervijā Lauku Avīzei deklarēt: „Jāatzīst godīgi – padomju gados pati audzināšanas sistēma nebūt nebija slikta. Pareizāk būs, ja teiksim, ka slikts bija totalitārais režīms, jo tas apspieda brīvas idejas. Šo sistēmu vajadzēja tikai mazliet pārprogrammēt un ievirzīt pareizā gultnē.”

Arī pirmā, otrā un trešā vara apmainījās ar savstarpējām nelikumībām. Tā 1993. gada septembrī Saeima pieņēma speciālu pieprasījumu premjeram Valdim Birkavam, jo valdība prettiesiski, „piemirstot” Saeimu, bija grozījusi Administratīvo pārkāpumu kodeksu un degvielas ievedmuitas tarifus. Prokuratūra tā paša gada maijā noprotestēja Ventspils padomes lēmumu par pašvaldības namīpašumu privatizācijas kārtību, - atbilstošs likums, lūk, vēl nemaz neesot pieņemts. Tomēr Ventspils pašvaldība šo protestu vienkārši noraidīja, un mērs Aivars Lembergs savu patiesību skaidroja vienkārši – kurš likumdevējs gan atbildēs par to, ka nami pamazām iet postā? Savukārt ap 1995. gadu kļuva skaidrs, ka Pilsonības un imigrācijas departaments vienkārši nepilda tiesu spriedumus, ja neuzskata tos par pareiziem.

Arī vēl nereformēto tiesu spriedumi vidusmēra pilsoni laiku pa laikam varēja tikai pārsteigt. Tā, piemēram, 1993. gada decembrī ekspremjers Ivars Godmanis Kurzemes priekšpilsētas tautas tiesā ņēma un uzvarēja laikrakstu Dienas Bizness, kurš par ekspremjeru bija publicējis nevis kādas nepatiesas ziņas, bet vienkārši netīkamu viedokli, - I. Godmanim par labu tika pietiesāti 1000 latu. Savukārt 1994. gada jūnijā Ventspils tautas tiesa noraidīja kādas pilsētas iedzīvotājas prasību pret laikrakstu Ventas Balss, kas bija publicējis viņas noslepkavotā bērna fotogrāfiju.

Īpatnu „viena likuma, vienas taisnības visiem” izpratni demonstrēja arī prokuratūras pārstāvji: piemēram, virsprokurors Edvīns Ziediņš paziņoja – ja reiz pretkorupcijas likuma prasībām pašvaldību vadītāji nepakļaujoties masveidā, nevarot taču pret visiem ierosināt krimināllietas. Un ko nu pārmest nieka virsprokuroram, ja pat ģenerālprokurors J. Skrastiņš kaut „aptekošā” formā, tomēr atļāvās presē Ivanu Haritonovu – tobrīd bez kādām oficiālām apsūdzībām – nodēvēt par reketa karali.

Visbeidzot, arī mediji, kuriem it kā būtu vajadzējis aizstāvēt indivīdu tiesības, indivīdus sāka dalīt „pareizajos” un nepareizajos”. Par to pārliecinājās, piemēram, tas pats Ventspils mērs, kurš demokrātiju un tiesiskumu aizstāvošās Dienas ievadrakstā par sevi varēja izlasīt: „Viņš pieprasa valdībai paskaidrojumus. Te nu jāatgādina, ka viņš kā amatpersona, kas ir atbildīgs Ministru kabinetam, var lūgt valdībai. Bet pieprasīt kaut ko valdība var viņam. Lemberga rīcība tāpēc nav vienkārši kritizējama, tā ir nosodāma...”

Kā tiesisko valsti izmantot un kā ar to cīnīties

Tomēr mazpamazām arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājs, uzņēmums, organizācija, pašvaldība un visas pārējās fiziskās un juridiskās personas sāka saprast, ka tiesiskā valsts garantē ja arī ne visu viņu formāli deklarēto tiesību ievērošanu, tad vismaz reālu iespēju par to pacīnīties. Tāpat nāca atziņa, ka jebkuru amatpersonu spriedumu un lēmumu iespējams apstrīdēt tiesā un ka varas iestādēm ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, līdz ar ko no tām iespējams šo to prasīt un šo to arī pietiesāt – kā par bedraina ceļa, tā par lāstekaina jumta un nopietnāku pāridarījumu nodarīto kaitējumu.

Jau 1993. gada jūlijā dumpīgā Ventspils pašvaldība paziņoja, ka tiesāšoties ar parlamentu, kas atskaitījumus no pilsētas budžeta valstij noteicis, pārkāpjot pastāvošo likumdošanu. 1994. gada rudenī tika pieņemts likums „Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”, - nu katram iedzīvotājam bija tiesības ne tikai jautāt ierēdņiem, bet arī vismaz cerēt saņemt atbildi (un, ja ne, tad uz tiesu prom). Pēc notikumiem ar Lainbankas vadību un kratīšanas Zemes bankas prezidenta mājās 1995. gada sākumā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše presei visā nopietnībā ieminējās, ka būtu „jāpamudina Lainbanka un Zemes banka apsvērt iespēju pret Latvijas valdību ierosināt civilprasību par zaudējumu atlīdzināšanu”.

Gadu pēc gada palēnām auga kā ar dažādiem normatīvajiem aktiem precīzi noteiktu personu tiesību apjoms, tā arī sabiedrības apziņa, ka šādas tiesības patiešām pastāv un ir reāli izmantojamas. Pēc dažiem skaļiem skandāliem bērnu namu vadība aptvēra, ka sist audzēkņus nudien nav vēlams, - pat ar vislabākajiem nodomiem ne. Organizācija Glābiet bērnus! reklāmas sižetā ar aicinājumu ziedot seksuāli izmantotiem bērniem vēl 1996. gada nogalē parādīja konkrētu bērnu (kurš gan nebija ticis seksuāli izmantots), un organizācijas vadītāja Inguna Ebela Dienai visā nopietnībā skaidroja: „Runājot par cietušajiem bērniem, visvairāk izsaka bērnu acis – tajās ielūkojoties, ir skaidrs, ka bērns nemelo, ka melo pieaugušie. Ja acis aizsedz, šis iespaids nav panākams.” Pēc pāris gadiem nekas tāds vairs nebija pat iedomājams.

Savas īpašas tiesības izrādījās pacientiem, savas – invalīdiem, savas – sievietēm (1995. gada februārī premjers Māris Gailis svinīgi prezentēja „pirmo Latvijas Republikas valdības oficiālo ziņojumu pašu valsts un starptautiskai sabiedrībai par sieviešu stāvokli Latvijā pēc neatkarības atgūšanas”), savas – tuberkulozes un AIDS slimniekiem (pēc tam, kad 1995. gada aprīlī izrādījās, ka ārvalstniekiem, kuri slimo ar AIDS vai ir inficēti ar HIV, Latvijā paslepus aizliegts izsniegt iebraukšanas vīzu un uzturēšanās atļauju), savas – ieslodzītajiem (Eiropas liberāli demokrātisko reformu grupa Eiropas Parlamentā 1998. gada sākumā paziņoja, ka „Latvija, piemēram, nevar pieņemt ANO konvenciju pret nežēlību un nehumānu sodu, kamēr nebūs veiktas cietumu reformas” un ka, „kaut arī Latvijas konstitūcija aizliedz nežēlību, ir saņemti ziņojumi no uzticamiem avotiem par to, ka policisti un cietumsargi sit cietumniekus, patvēruma lūdzējus, kā arī citus aizturētos”).

Savas tiesības izrādījās arī suņiem, kaķiem un citiem dzīvniekiem, pat dzīvām zivīm, kuras lielveikaliem tika aizliegts turēt pārāk lielā saspiestībā. 1997. gada sākumā sabiedrību šokēja ziņas par Skrīveru iedzīvotājas Astrīdas Bušmeistares cietsirdību, badā nomērdējot, pēc visa spriežot, vairākus desmitus zirgu. Te nu tiesiskās valsts priekšrocības „pēc pilnas programmas” izmēģināja arī pati sieviete, tiesājoties līdz pat Augstākās tiesas Senātam, taču neveiksmīgi – arī tas atstāja spēkā viņai piespriesto divu gadu cietumsodu. Tiesiskās valsts īpatnība gan bija tā, ka saskaņā ar Amnestijas likumu sadiste no soda izciešanas tika atbrīvota, bet 23 līdz galam nenobadinātie zirgi no tos atkopušo labdaru rokām oficiāli tika nodoti valsts īpašumā.

Tiesa, vēl aizvien daudz vieglāk cīnīties ar nelikumībām bija cilvēkiem ar labiem sakariem un augstiem amatiem. Tā, piemēram, ne īsti likumīgā automašīnu evakuācija – tas ir, neatļautā vietā novietotas automašīnas aizvilkšana uz speciālu stāvvietu – no Rīgas ielām 1998. gadā (tas bija laiks, kad pie automašīnu stikliem piestiprināmās soda kvītis vēl nepastāvēja pat projektā) tika pārtraukta tikai pēc tam, kad Latvijas Bankas prezidents Einars Repše to publiski novērtēja kā „iedzīvotāju laika, naudas un nervu pilnīgi nelietderīgu šķiešanu, kā valsts varas rupja un nepamatotu izmantošanu, kā izspiešanu”. Tiesa, jāpiebilst, ka E. Repšem sirds bija iesāpējusies nevis par kaut kādām abstraktām, bet ļoti konkrētām automašīnām, - izrādījās, ka iepriekšējā gada decembrī bija evakuēta nevietā atstāta E. Repšes toreizējās dzīvesbiedres automašīna, bet janvārī — kāds Latvijas Bankas auto.

Arī politiķi mēģināja izrādīt, cik ļoti viņiem rūp visdažādākās iedzīvotāju tiesības, - 5. Saeima izveidoja speciālu cilvēktiesību valsts ministra posteni, ko ieņēma ASV latvietis Jānis Tupesis, un tāpat jau 1995. gadā tika paziņots par plāniem izveidot speciālu Valsts cilvēktiesību biroju – neatkarīgu valsts institūciju, kas izskatīšot individuālas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem. Attiecīgs likums tiešām tika pieņemts, un no trim kandidātiem uz biroja vadītāja posteni – kādreizējā disidenta Olafa Brūvera, Rīgas domnieka Elmāra Vēbera un Saeimas konsultanta Ilgoņa Kļaviņa – par piemērotāko tika atzīta pirmā kandidatūra. Vai nu lēmums bija pareizs, var strīdēties – cilvēktiesību birojs izrādījās reti nevarīga struktūra, kas turklāt lielu daļu enerģijas veltīja strīdos ar citām valsts iestādēm, arī mēģinot pierādīt savu svarīgumu.

Arī nekādas īstās neatkarības birojam nebija, jo Tieslietu ministrijas uzraugošā roka bija labi manāma, - jau 1996. gada sākumā ministrija publiski norāja biroju, kurš, lūk, ar saviem paziņojumiem par likumdošanas pretrunām pārsniedzot savas pilnvaras. Tomēr O. Brūvers spēja demonstrēt izcilas spējas palikt amatā, neraugoties uz visdažādākajiem pārmetumiem, turklāt daudziem pamatoti šķita, ka neko vairāk no šāda biroja ar tā ne pārāk plašajām funkcijām nemaz nevar sagaidīt, - to daudzus gadus vēlāk apliecināja jaunizveidotā tiesībsarga institūcija, par kuras radīšanu jau kopš 2002.-2003. gada bija sākusi aģitēt toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Taču, jo kuslāki izrādījās oficiālie tiesībsargi, jo efektīvāka izrādījās neatkarīgā tiesu vara, - to sekmīgi apgūstot, ar pietiekamu izdomu un finanšu resursiem apveltīts indivīds deviņdesmito gadu otrajā pusē jau varēja sekmīgi stāvēt pretī vai visai valsts varas mašīnai. To uzskatāmi parādīja bijušais Bankas Baltija Uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents, kurš uz acīmredzamo valsts vēlmi iespundēt viņu par katru cenu atbildēja ar visu iespējamo metožu izmantošanu, lai tiesu novilcinātu. Valsts vara tiešām izrādījās pietiekami nevarīga, liekot rasties, piemēram, šādam laikraksta Diena komentētāja Aivara Ozoliņa dvēseles kliedzienam:

„Varbūt Latvijā tiesas mācās ievērot likumu un cienīt apsūdzētā tiesības, kā piedien darīt demokrātiskā, tiesiskā sabiedrībā, taču apvienot turēšanos pie likuma ar tā piemērošanas nenovēršamību pašlaik acīmredzami nespēj. Latvijas valsts nav spējīga tiesāt apsūdzēto Laventu; nav runa par notiesāšanu vai taisnīgu, vai vispār jelkādu spriedumu šajā lietā — pašlaik notiek bezcerīga tiesu sistēmas un tiesiskuma principu diskreditācija, kas apdraud jau tā noplicinātās uzticības niecīgās paliekas. (..) Neklājas apšaubīt bijušā baņķiera vāro veselību, kam pateicoties var jebkurā brīdī izsaukt ātro palīdzību un neierasties uz tiesas sēdi, var sēdes laikā ģībt un ļaut advokātiem pieprasīt mīkstāku drošības līdzekli. Taču izrādās, ka tiesneši šeit var šādu prasību drudžainā steigā apmierināt un pēc tam pa galvu pa kaklu atstādināt sevi no lietas tālākas izskatīšanas, turklāt vēl uzmetot lūpu un aprājot sabiedrību par viņu pārmērīgu spaidīšanu.

Izrādās, ka smagos nodarījumos apsūdzētais var aizslēgt aiz sevis dzīvokļa durvis, un viņa uzraudzītāji vairs lāgā netiek viņam tuvumā. Tiem atliek samierināties ar muļķīgu sētmalas putnubiedēkļu lomu un priecāties par Laventa pašam sev laipni sarūpēto uzraudzību, par savu naudu ieliekot savā uzturēšanās vietā telekameras, lai policijai ir ko laika kavēklim vērot, un apliekoties paša pirktu smalki elektronisku rokassprādzīti, ar ko papīkstināt sargu nomierināšanai. Šo ņirgāšanos par likumsargiem Lavents vēl varētu mākslinieciskas pilnības labad vainagot ar savu sargu algošanu par dažiem nieka latiem no tās pašas pazudušās naudas, kuri tādējādi tiktu izlietoti valstiski svarīgām iekšlietu budžeta kuplināšanas vajadzībām.”

Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs Uldis Ķinis aizrautīgajam komentētājam gan publiski aizrādīja, ka tiesiskā valsts ar šo to atšķiras no padomju realitātes, „kad tiesa, prokuratūra un milicija tika pieskaitīta pie „tiesībaizsargājošiem orgāniem”, tad nevarēja būt runa par to, ka būtu iespējams kādu attaisnot”, vēl ironiski piebilstot, ka „varbūt mums, visiem tiesnešiem, vienā dienā uzrakstīt atlūgumu, lai mūsu vietā sasēdinātu Dienas un citu masu mediju reportierus, deputātus un ministrus, matrožus, kurpniekus, sētniekus un - uz priekšu, uz gaišo tāli”. Beigu beigās gan A. Lavents pietiekami ilgu laiku tomēr pavadīja reālā cietuma kamerā, - taču apsūdzētājus atkal sarūgtināja eksbaņķierim labvēlīgais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums viņa sūdzībā par nepamatoti ilgu atrašanos ieslodzījumā bez tiesas sprieduma.

Tiesa, pati Latvijas valsts vien A. Laventam – un jebkuram citam valsts iedzīvotājam – kopš 1997. gada bija devusi tiesības pēdējo taisnību meklēt tālajā Strasbūrā, kļūstot par Eiropas Padomes dalībvalsti un ratificējot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Un arī šajā tiesā aizdomīgi bieži sāka izrādīties – tikko Latvijas valstij nav iespēju ar kādu konkrētu indivīdu izrīkoties pēc saviem ieskatiem, neievērojot likumu līdz pēdējam sīkumam un bez nepieciešamības atskaitīties, tās lēmumi tiek atcelti un atzīti par nepamatotiem viens pēc otra.

Pirmajā Strasbūras tiesas izskatītajā lietā, kas skāra sūdzību par Latvijas valsts tiesu sistēmu, 2001. gada oktobrī vēl tika apstiprināts mierizlīgums – Latvijas valdība Ņinai Kulakovai, kura Latvijas valsti apsūdzēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 1.paragrāfa pārkāpšanā (par nesaprātīgi ilgu lietas iztiesāšanu), bija apsolījusi samaksāt piecus tūkstošus latu. Taču 2000. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesas reģistrā no Latvijas tika saņemtas 80 sūdzības, 2001.gadā - jau 126; 5000 latu tika piespriesti arī par labu Ingrīdai Podkolzinai, kura sūdzējās par svītrošanu no vēlēšanu sarakstiem, un Lauku Avīze ne bez pamata varēja secināt: „Sūdzētāji pret Latvijas valsti iemin arvien platāku taku uz Strasbūru un cer izdabūt no Latvijas valsts arvien lielākas summas par pāridarījumiem...”

Cīniņi ap Satversmes tiesu

Papildus Strasbūras sniegtajām iespējām arī pašu mājās parādījās vēl pavisam, pavisam pēdējā iespēja mēģināt atrast taisnību tad, kad visas „parastās tiesas” izrādījušās nesaprotošas jautājumā par to, vai kāds konkrēts normatīvais akts atbilst vai neatbilst valsts pamatlikumam - Satversmei. Tā bija Satversmes tiesa – bet nudien nevarētu teikt, ka ceļš līdz konstitucionālajai tiesai, kurā varētu vērsties jebkurš mirstīgais, būtu bijis ātrs un viegls.

1994. gadā likumdevēji izlēmīgi atņēma Augstākajai tiesai konstitucionālās uzraudzības funkcijas, bet konstitucionālo tiesu, kas izvērtētu likumdošanas atbilstību Satversmei, kaut kā piemirsa radīt. E. Levits likumprojektu par Satversmes tiesu gan iesniedza jau šai pašā 1994. gadā, taču tas tā arī nogrima aizmirstības jūrā, un gadu vēlāk, tēmai aktualizējoties, LNNK pārstāvis Aleksandrs Kiršteins, piemēram, nāca klajā ar pārliecinošu argumentu – pāris mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām nekāda Satversmes tiesa vienkārši neesot vajadzīga.

Tikai 1996. gada 5. jūnijā pēc ilgākiem pūliņiem Saeima beidzot grozīja Satversmi, nosakot, ka par dažādu normatīvo aktu atbilstību Satversmei turpmāk lems Satversmes tiesa. Tiesa, atšķirība no E. Levita iesniegtā likumprojekta bija ārkārtīgi būtiska – likumdevējs, kas jau iepriekš bija izlēmis, ka vēlētājiem nav tiesību pašiem izšķirt, vai viņi grib vai negrib balsot par bijušajiem čekistiem un pučistiem, nu noteica, ka ne jau kurš katrs lupatlasis var šaubīties par Latvijas likumiem un iesniegt Satversmes tiesai savu pieteikumu; nē, tikai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Augstākās tiesas plēnums vai ne mazāk kā trešā daļa Saeimas deputātu.

„Pirmkārt, tagad valsts iedzīvotājam pēc tam, kad viņš būs izgājis visu tiesu instanču ceļu, nav vairs paredzēta iespēja griezties ar t.s. „konstitucionālo sūdzību” Satversmes tiesā, jo viņš uzskata, ka valsts ir pārkāpusi viņa tiesības. Otrkārt, pēc pašreizējā likuma arī regulārajai tiesai, ja tā, izskatot konkrētu lietu, nonāk pie secinājuma, ka valsts rīcība pamatojas uz kādu prettiesisku normu, nav vairs tiesības pārtraukt attiecīgo procesu un griezties Satversmes tiesā, lai tā izlemj šo jautājumu. Līdz ar to Satversmes tiesā nonāks daudz mazāk lietu, nekā sākotnēji bija domāts,” – tā presei būtiski atšķirību skaidroja pats bijušais tieslietu ministrs, kurš jau bija pārcēlies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša krēslu.

Tomēr nākamajos mēnešos pēc Satversmes grozīšanas politiķu prātus nodarbināja nevis šis nelielais defekts, bet gan vispareizāko tiesnešu kandidatūru izvēle un apstiprināšana. Likumdevējs bija izlēmis, ka Saeima apstiprinās septiņus Satversmes tiesas tiesnešus – trīs pēc deputātu, divus pēc Ministru kabineta un divus pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma, un jau tā paša 1996. gada rudenī izrādījās, ka politiķi Satversmes tiesas tiesnešus ļoti labprāt izvēlētos paklusām. Septembrī kļuva zināmi pirmie kandidāti - Ilma Čepāne un Aivars Endziņš, pēc tam noskaidrojās, ka kandidātu vidū tiek nosaukti arī Igors Bukovskis (kurš tolaik bija oficiāli turīgākais Saeimas deputāts ar gandrīz pusmiljona dolāru uzkrājumiem), Velga Slaidiņa, Romāns Apsītis, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Juris Kaksītis, Valdis Rožukalns, Viktors Elksnis, Valdis Cielava, Andrejs Lepse un Ilze Skultāne.

Līdz 1996. gada beigām tika apstiprināti seši Satversmes tiesas tiesneši – Anita Ušacka, R. Apsītis, I. Čepāne, A. Endziņš, A. Lepse un I. Skultāne, savukārt septītais krēsls tukšs palika vēl labu laiku: kā kandidāts gan tika minēts tieslietu speciālists Māris Krūmiņš, taču ātri vien tika atklāts, ka viņš 1994. gadā kā Tieslietu ministrijas darbinieks nelikumīgi reģistrējis Latvijas Lauksaimniecības kameru – un Saeimas balsojumu viņš tā arī neizturēja. Savukārt pašu Satversmes tiesu likumdevēji uzlika uz līdzīgu „bada maizi” kā parastās tiesas, - tāpat jau 1996. gada decembrī izrādījās, ka naudas Satversmes tiesas tiesnešu algām budžetā paredzēts tikai pusgadam. Lietu tiesas izskatīšanai izrādījās ārkārtīgi maz, un lielākā sabiedrības daļa šķita vispār nesaprotam – kam šāda butaforija vispār vajadzīga.

Situācija kardināli mainījās, kad Satversmes tiesas likums tika mainīts atbilstoši sensenā E. Levita priekšlikuma garam, - no 2001. gada jūlija spēkā stājās likuma grozījumi, kas noteica, ka nu arī Satversmes tiesā varēs vērsties ne tikai tiesas un zemesgrāmatu nodaļu tiesneši, bet arī privātpersonas, ja būs pārkāptas Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības vai ja kāds valdības lēmums ir šo personu nepamatoti diskriminējošs. Tiesa, konstitucionālā sūdzība bija iesniedzama tikai un vienīgi tad, kad būtu izietas visas iespējamās „parasto” tiesu instances, taču ātri izrādījās, ka šādu gadījumu Latvijas valstī ir ārkārtīgi daudz, it īpaši salīdzinot ar iepriekšējo niecīgo Satversmes tiesā izskatāmo lietu skaitu.

Nākamajos gados Satversmes tiesa paveica daudz valdošajiem politiķiem (bet reizēm – arī plašām tautas masām) neērtu un netīkamu lietu – lēma par Valsts nekustamo īpašumu aģentūras „vajadzīgiem ļaudīm” izdāļātajiem dzīvokļiem (un tiesas priekšsēdētājs A. Endziņš vēlāk presei stāstīja, kā šīs lietas sakarā nākuši „gan Šķēle, gan Straume, gan Leiškalns kā deputāts” un arī „zondēts, cik ir jāmaksā, lai mēs to lietu izbeigtu”), par konfidenciālajiem tā sauktajiem vadības līgumiem, par īres griestu atcelšanu, par strādājošo pensionāru tiesībām uz pensiju saņemšanu, par uzvārdu latviskošanu oficiālajos dokumentos, utt., utt.

Rezultātā uz brīdi valdošā elite nopietni aizdomājās par to, ka varētu mēģināt no Satversmes tiesas vienkārši tikt vaļā – izsakoties A. Endziņa vēlāk presei teiktajiem vārdiem, „to rosināja gan toreizējais premjers Andris Šķēle, gan tieslietu ministrs Valdis Birkavs. Es jau toreiz izteicu savu izbrīnu, it sevišķi par Valdi Birkavu, jo viņš bija premjerministrs tajā laikā, kad vispār Satversmes tiesas likums tika izstrādāts. Viņa valdība iesniedza likumprojektu par Satversmes tiesu. Tāpēc jo vairāk mani tas izbrīnīja, jo Satversmes tiesa acīmredzot bija neērta”. Taču, saņēmuši pietiekami skaidru pretsparu, tiesas likvidēšanas aizstāvji strauji ieslēdza atpakaļgaitu – nākamajos gados šāda ideja netika pat apspriesta, jo bija skaidrs, ka Satversmes tiesu būs iespējams ietekmējamāku padarīt tikai tad, kad pienāks likumā noteiktais laiks mainīt tās tiesnešus.

„Parasto” tiesu mīti un realitāte

Tomēr Strasbūra bija tālu, Satversmes tiesa – augstu, toties reformētās trīslīmeņu tiesas un prokurori – nesalīdzināmi tuvāk. Teorētiski ar tiem visam vajadzēja būt labākajā kārtībā: gan tiesām, gan prokuroriem bija paredzēts būt neatkarīgiem no izpildvaras un īpaši jau politiķiem, - tiesām spriest taisnu tiesu, bet prokuratūrai stingri un neietekmējami stāvēt likumības sardzē. Taču reālā dzīve izrādījās nedaudz citādāka.

„Mainās prokurora neatkarības līmenis, mazinās atkarība no izpildvaras. Tas garantē, ka, piemēram, tiesu lietās lēmumi tiks pieņemti neatkarīgi, nevis politiski,” 1995. gada pavasarī Dienai optimistiski klāstīja J. Skrastiņš – bet nepilnus trīsarpus gadus vēlāk viņš pameta ģenerālprokurora posteni, sūrojoties par nepanesamo politisko spiedienu, un pārcēlās uz Parex banku. Savukārt tiesnešu korpusā pēc valsts neatkarības atjaunošanas nekādas grandiozās tīrīšanas tomēr nenotika, - un tas kopā ar hronisko līdzekļu trūkumu tiesām, tiesnešu kvalifikācijas uzlabošanai un līdzīgiem mērķiem nevarēja atsaukties uz tiesu darba kvalitāti.

Jau 1995. gada rudenī Augstākās tiesas priekšsēdētājs A. Guļāns presē bija brīdinājis par vēl kādu droši vien jau nevēlamu parādību: „Agrāk un arī tagad tiesām tiek pārmests, ka tiesas ir atkarīgas no izpildvaras un baidās pieņemt patstāvīgus lēmumus. Domāju, ka pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies uz labo pusi, ir mainījusies tiesnešu pašapziņa. Es tikai gribētu, lai šī pašapziņa virzītos pareizā gultnē, lai tiesnesis neuzskatītu, ka viņš ir kaut kāda īpaša kategorija, īpaša amatpersona, kura var atļauties visu.”

Nākamie gadi pierādīja, ka Augstākās tiesas priekšsēdētāja cerību graudi nav krituši īsti auglīgā augsnē. Tā, piemēram, 1997. gadā sabiedriskās domas izpētes centra SKDS aptaujas rezultāti rādīja, ka tikai nepilna trešā daļa aptaujāto uzticas tiesai, bet trīs gadus vēlāk sabiedrības par atklātību Delna pētījums liecināja, ka tiesās neoficiāli maksājumi kaut reizi bijuši nepieciešami 16,8 procentiem aptaujāto, bet par godīgām tās uzskata tikai 15,9 procenti aptaujāto iedzīvotāju. Gada laikā Tieslietu ministrijā par tiesu darbu iesniegto sūdzību skaits bija pieaudzis no 1085 sūdzībām 1995. gadā līdz 1627 gadu vēlāk, bet tā paša 1997. gada aprīlī ikgadējā tiesnešu konferencē A. Guļāns cita starpā pieminēja – pirmās instances tiesu spriedumu kvalitāte esot tik zema, ka gandrīz katrai trešajai personai pēc pārsūdzēšanas spriedums tiekot mainīts (un ko gan arī varēja gribēt, ja tiesneša vidējā alga bija aptuveni 250 latu, apgabaltiesās katastrofāli trūka tiesnešu, bet jau esošajiem bija atņemti tik nepieciešamie palīgi). Neko labāks nebija arī prokuratūras darbs – saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem no 1990. līdz 1996. gadam valstī pirmajā tiesu instancē bija attaisnota vismaz 601 persona, bet 1996. gadā prokuratūra no tiesas papildu izmeklēšanai bija saņēmusi atpakaļ 350 lietas.

Nekas būtiski neuzlabojās arī nākamajos gados (piemēram, 2002. gadā tikko darbu sācis tiesnesis vidēji pēc nodokļu nomaksas saņēma 188 latus mēnesī), un rezultātā ap 2002.-2003. gadu tiesu sistēmas un tiesnešu lamāšana kļuva par kaut ko labajam tonim līdzīgu. Priekšzīmi rādīja pati Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga: jau 2000. gadā viņa Latvijas radio atzina, ka gada laikā tiesu sistēmas uzlabošanās ir ļoti minimāla, tāpēc tajā nepieciešamas steidzamas reformas un arī līdzekļu ieguldījums. Taču tas vēl bija tīrais nieks, salīdzinot ar 2002. gada maiju, kad V. Vīķe-Freiberga Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāvjiem, kā arī vairāku tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem cita starpā paziņoja, ka „tiesas kļūst par cirka izrādēm, kas visu tiesu sistēmu padara smieklīgu”, „jo lielāks pierādījums, jo dārgāka šā pierādījuma nobēdzināšana”, bet „neadekvātie sodi neatbilst cilvēku izpratnei par taisnīgu tiesu”.

Valsts augstākās amatpersonas tiesu sistēmai un tās pārstāvjiem veltītajos publiskajos izteikumos nekas nemainījās arī nākamajos gados: acīmredzot pietiekami rūpīgi iepazīstoties ar ziņām par sabiedrībai bieži vien tiešām neizprotami maigajiem spriedumiem narkotiku tirgoņiem, dzēruma braucējiem – slepkavām un citiem sabiedrībai nesimpātiskiem ļaudīm, V. Vīķe-Freiberga vēl 2005. gada jūnijā tiesnešu zvēresta ceremonijā (!) Rīgas pilī cita starpā noskaldīja: „Ja nopietna nozieguma nodarītājs saņem nosacītu sodu tikai par to, ka viņam ir galvassāpes vai slikta dūša vai ja viņam ir mājās vecāki un bērni, tad tas vēl nav arguments. Vecāki ir katram uz šīs pasaules, un daudziem arīdzan ir bērni. Tas nav apsvērums, kas būtiski var mainīt sodu. Es zinu, ka mūsu tiesu praksē ir pieņemts to izvērtēt kā vienu no faktoriem, bet bieži mēs dzirdam, ka tādiem, kas narkobiznesā ir apsūdzēti, sistemātiski tiek piespriests nosacīts sods vai nu tāpēc, ka viņiem ir vecāki, vai bērni. Tad nu, protams, tas rada nopietnas bažas sabiedrībā, tas rada nopietnas aizdomas, ka tiesneši nav bijuši savu uzdevumu augstumos. Tas kaitē visai profesijai, un vienīgā atbilde uz šādām aizdomām ir katra tiesneša darbība!”

Tiesa, ja tiesnešu kritizētāji gaidīja, ka mantijotie kungi un kundzes sāks kaisīt pelnus uz galvas, tad viņi rūgti maldījās. Pēc Valsts prezidentes 2002. gada skarbās kritikas sarīkotajā tiesnešu konferencē Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents Ivars Bičkovičs uzdeva toni, visās nelaimēs vainojot valsti kā tādu („Latvijas tiesas tēls nekad nav bijis spožs, lai neteiktu vairāk, jo mūs vaino visās nebūšanās – kontrabandā, tā sauktajās narkotiku lietās un tamlīdzīgi, bet valsts nav spējīga pēc būtības risināt krimināllietas”), bet par V. Vīķes-Freibergas kritiku paziņoja īsi: „Viņa nekad nav bijusi kopā ar mums, lai meklētu kopīgus risinājumus tiesu sistēmas problēmās!” Sava taisnība neapšaubāmi bija Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājam Linardam Muciņam, kurš laikrakstam Rīgas Balss aicināja apsvērt problēmu dziļāk: „Vairāk nekā 400 tiesnešu nevar būt visi korumpēti, jo pirms ieceļ viņus amatā uz mūžu, katrs tiek pamatīgi pārbaudīts. Par korupcijas gadījumiem jārunā konkrēti. Tāpat kā par „maigajiem” spriedumiem narkotiku lietās.”

Valsts – politiķu un likumdevēju personā – vēlmi risināt tiesu sistēmas problēmas lieliski ilustrēja 2002. gada septembrī A. Guļāna veiktā partiju priekšvēlēšanu programmu un solījumu analīzi: cita starpā Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija atklājis gan to, ka Zaļo un zemnieku savienība visā nopietnībā sola Latvijā izveidot Satversmes tiesu (kura patiesībā bija izveidota jau pirms gadiem sešiem), gan to, ka apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK solījusi panākt zaudējumu atlīdzināšanu nepatiesi notiesātām personām – kaut attiecīgs likums bija valstī darbojās jau kopš 1998. gada 1. septembra.

Arī paši tiesneši ar pašattīrīšanos un paššaustīšanos īpaši neaizrāvās – piemēram, 2002. gadā, kas tiesu sistēmas vēsturē paliks ar Valsts prezidentes superaso kritiku, tiesnešu disciplinārkolēģijā kopā tika saņemtas nieka trīspadsmit lietas, un savu krēslu nezaudēja neviens pats tiesnesis. Tāpat kopš deviņdesmito gadu vidus saistībā ar kukuļņemšanu „iesēdās” tikai divi tiesneši (Valmieras rajona tiesas tiesnesis Edvīns Balodis tika pie trim gadiem, bet Daugavpils Zemesgrāmatu nodaļas tiesnese Ludmila Guseva – pie diviem gadiem cietumsoda). Neko nemainīja ne ziņas, ka nepilnos četros gados pēc likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” stāšanās spēkā 1998. gadā Tieslietu ministrija bijusi spiesta atzīt 44 cietušo pieteikumu pamatotību, ne veseli divi Eiropas Komisijas oficiālie brīdinājumi Latvijai 2003. gadā, kritizējot mūsu valsti par solījumu nepildīšanu iekšlietu sakārtošanā un tiesu sistēmas reformā. Tikai maigu izbrīnu un solījumus uzlabot sistēmu radīja atgādinājums, ka 2003. gadā Rīgas apgabaltiesā lietu izskatīšana kavējusies vidēji par diviem gadiem un ka no deviņiem tūkstošiem cilvēku ieslodzījuma vietās vairāk nekā 40 procentu vēl tikai gaida spriedumu.

Tiesa, pēc 2002. gada tiesu sistēmai tika atvēlēti daudz lielāki līdzekļi nekā iepriekš – gan tiesnešu algām, kas vienubrīd bija pat vidēji divreiz zemākas nekā kaimiņvalstīs, gan viņu izglītībai, gan tiesu ēku rekonstrukcijai un būvniecībai. Tomēr absurdi tiesas spriedumi laiku pa laikam turpināja brīžam pārsteigt, brīžam pat šokēt lielu sabiedrības daļu – vēl 2005. gada marta beigās Jēkabpils tiesa krimināllietā par goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī atzina par vainīgu laikraksta Brīvā Daugava žurnālisti Ilzi Kalniņu, kas publikācijā Jēkabpils rajona policijas inspektoru Andreju Gotovcevu bija salīdzinājusi ar Robinu Hudu (tiesa, nākamās instances žurnālisti pilnībā attaisnoja).

Tomēr līdz pat 2005. gadam un vēl pāris gadus vēlāk sabiedrība un mediji tikai izteica aizdomas par to, kas īstenībā notiek tiesās un tiesu sistēmā kopā, - jo, izņemot miglainas aizdomas, faktiski nebija ne notiesātu, ne aizdomās turētu, ne par ētikas pārkāpumiem atlaistu tiesu sistēmas pārstāvju. Tikai 2007. gadā klajā nāca grāmata Tiesāšanās kā ķēķis (acīmredzami pārfrazēts advokāta Andra Grūtupa grāmatas Tiesāšanās kā māksla nosaukums), par kuras saturu aģentūra LETA ziņoja: „Iespējams, tikušas noklausītas par ietekmīgu uzskatītā Latvijas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam, un, iespējams, ka tieši šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti šonedēļ klajā nākušā grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis.”

Te nu lielākajai sabiedrības daļai nebija ne mazāko šaubu, cik patiesi vai nepatiesi varētu būt, piemēram, šādi ar 1998.-2000. gadu datēti, ļoti iespējams, arī sabiedrībā labi pazīstamu tiesnešu un advokātu sarunu fragmenti:

„Gūtupa kungs jau izdomājis, kāds būs tiesnesis šajā lietā. Tā ka tur varēs jau visu sākt...”,

„Ja tur vajag kādam kukuli, lai viņš pasaka, ka mēs iedosim kukuli...”,

„Vienkārši varbūt jānomenedžē caur kādu savu tiesnesi...”,

„Tā ir Apgabaltiesas kancelejas priekšsēdētāja. Inta. Viņa pret mums ļoti labi izturas. Mēs viņu nekad neaizmirstam viņas dzimšanas dienās, vārda dienās...”,

„Zini, es vienkārši gribēju mazliet precizēt tev to rezolūcijas daļu. Tu vari pierakstīt, kā es domāju? Tātad: piedzīt no tā Centra tā otrā labā 150. Tālāk... Un piedzīt no tā Centra labā... Un abas prasības dzēst ar savstarpēju norēķinu. Tur sanāk tā... pēc kursa pašlaik šie 150 – 87 tūkstoši 450...”,

„Tu varētu sazvanīties ar Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāju, tiesnesi Baumani un manā vārdā palūgt, vai viņš nevar ap diviem pie manis atnākt?”,

„Biju pašā augstākajā līmenī, un solīja! Tu vari mierīgi puikam zvanīt un teikt, ka viņš šajā lietā būs pakļauts nevis tam vietējam ar „L” burtu, bet būs pakļauts Latgales apgabaltiesai. Lūk, tāda būs rezolūcija! Nu es vakar izdarīju, Armand...”,

„Man būs līdzi 30 vienības. Un tās 10 vienības es tev pirmdien atdošu. Labi?”,

„Gribu atnākt pie tevis kaut kā ar savu kafiju iedzert kafiju. Saki, kad to varētu izdarīt? Rīt pēcpusdienā?...”

„Nesakārtotā likumdošana”

Vai tiesu sistēmas pārstāvji izdarīja kādus secinājumus no šīs grāmatas? Tas jau ir cits stāsts, cita desmitgade un cita vēsture. Toties noteikti jāpiebilst, ka viens no pamatargumentiem, kas jau gandrīz kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas regulāri tika izmantots sakarā ar tiesiskās valsts ķibelēm un neapmierinoši funkcionējošo tiesu sistēmu, bija – nu, ko gan var gribēt, ja mums taču ir tik nesakārtota likumdošana, sākot no nepilnīgās, novecojušās Satversmes, beidzot ar milzīgu daudzumu pretrunīgu jaunpieņemto normatīvo aktu. Tieši nesakārtotā likumdošana tika minēta katras Saeimas priekšvēlēšanu kampaņās, un tieši tā arī tika piesaukta visdažādākajās nelaimēs un likstās, kas vien piemeklēja iecerēto Latvijas tiesisko valsti.

Faktiski visā mūslaiku Latvijas vēsturē jau kopš Satversmes darbības atjaunošanas brīža nebija neviena gada, kad pamatlikums netiktu grozīts vai vismaz nenotiktu karstas diskusijas par kārtējo grozījumu nepieciešamību. Cik visas tās bija pamatotas? E. Levits jau kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis 1996. gada rudenī par vienu šādu nesaprašanos laikrakstā Diena pieklājīgi pasmējās šādiem vārdiem: „Vasarā sakarā ar Valsts prezidenta vēlēšanām Saeimā izcēlās debates par jautājumu, vai par prezidenta kandidātu var uzstādīt personu, kas ir notiesāta un izcieš sodu. Vairums atzina, ka tas ir iespējams, jo bija izlasījuši tikai Satversmes 37. pantu, kas skan šādi: „Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt personu, kura nav pilnus 40 gadus veca.” Ja mēs raudzītos tikai uz šo pantu, tad par Valsts prezidenta kandidātu varētu reģistrēt arī 41 gadu vecu psihiski slimu un tādēļ savā rīcībspējā ierobežotu Indijas pilsoni, kurš izcieš sodu cietumā.

Lai izietu no šīs situācijas, tika pat likts priekšā papildināt Satversmi vai pieņemt speciālu likumu, kur tas būtu īpaši ierakstīts! Taču kolēģis Romāns Apsītis debatēs pareizi norādīja, ka minētais 37. pants ir jāsaprot tikai kā papildinājums Satversmes 9. pantam, kurš nosaka, ka „Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu”. (..) Tas, ka par prezidenta kandidātu šovasar pretrunā ar Satversmi tomēr tika reģistrēta persona, kura neatbilda šiem priekšnoteikumiem, kā arī Saeimas debates par šo jautājumu liecina nevis par to, ka „mūsu likumdošana nav sakārtota” (t.i. Satversmē būtu „aizmirsts” īpaši noteikt, ka par Valsts prezidenta kandidātu var tikt uzstādīts tikai pilntiesīgs pilsonis), bet gan par to, ka ar no padomju sistēmas pārmantoto juridisko izpratni var sapīties pat tik vienkāršā jautājumā.”

Turklāt arī par „nesakārtotās likumdošanas” mītu bijušajam neatkarīgās Latvijas pirmajam tieslietu ministram bija savs, īpašs viedoklis: „Sūdzēšanās par mūsu „nesakārtoto likumdošanu” pamatojas priekšstatā, ka iespējams visus dzīves gadījumus noregulēt ar tiesību normām, iestrādājot to risinājumus normu tekstos. Tad cilvēkam būtu pavisam vienkārši: vajadzētu tikai atšķirt attiecīgo pantu un tur būtu skaidri un gaiši pateikts, kā viņam konkrētajā gadījumā rīkoties. (..) Šie priekšstati traucē mums optimāli pielietot mūsu tiesību normas tā, ka tās konkrētā gadījumā noved pie saprātīga risinājuma...”

Taču, kā jau minēts, E. Levits un viņa domu gaita izrādījās gauži nepiemēroti Latvijas realitātei, - šeit nākamos desmit gadus valdīja pilnīgi cita pieeja likumdošanas procesam. Rezultātā Satversme vien kopš neatkarības atjaunošanas līdz 2005. gadam tika mainīta veselas astoņas. Pēc minimālā vēlētāja vecuma samazināšanas no 21 uz 18 gadiem (1994. gads) un Satversmes tiesas izveidošanas (1996. gads) nāca kārta jau principiālākām pārmaiņām, 1997. gadā grozot uzreiz deviņus pantus, tostarp par Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru ilgumu, valdības pilnvarām, tiesnešu atbrīvošanu un deputātu izdošanu. 1998. gadā pamatlikumā tika nostiprinātas latviešu valodas tiesības, pilnīgi jaunā redakcijā izteikts pants par tiesu varu, bet papildus tam Satversme tika papildināta ar cilvēka pamattiesību nodaļu, kurā bija veseli 28 jauni panti. Vēlreiz pie latviešu valodas lomas nostiprināšanas Satversmē likumdevēji atgriezās 2002. gadā, bet gadu vēlāk Satversme tika grozīta sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Vēl trīs Satversmes panti tikai grozīti 2004. gadā, bet 2005. gadā likumdevēji uzskatīja par nepieciešamu pamatlikumā īpaši ierakstīt, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

Līdzīgi pārdomātā, sistemātiskā un tālredzīgā veidā lielākoties noritēja arī pārējais likumdošanas process, tā ka – vai nu brīnums, ka jau tālajā deviņdesmito gadu sākumā vēl Augstākajā Padomē sēdošie tautas kalpi nolēma parūpēties par savām ērtībām un nolēma izņemt no likumiem normas, kas paredzēja iespēju vēlētājiem atsaukt pašu ievēlētos deputātus. Viens no šīs iniciatīvas autoriem, deputāts Rolands Rikards bija pat izdomājis arī labu argumentu – deputātu atsaukšanas tiesības esot izgudrojis Staļins, lai radītu formālu demokrātijas iespaidu. Bet mums, kā labi saprotams, kaut kāda Staļina idejas ir ļaunākas par nāvi...

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...