Lai kā mums gribētos domāt, ka notikumi Baltkrievijā ir šīs valsts iekšējā lieta un attiecas tikai uz tās iedzīvotājiem, tie skar un skars nākotnē vēl vairāk mūs visus. Ir jāsaprot, ka tie ir nevis protesti pret iespējami negodīgām vēlēšanām, bet agresīvs, labi organizēts un labi apmaksāts ultraliberāļu realizēts valsts apvērsuma mēģinājums. Mērķis - sagrābt varu un attiecīgi - ieviest „demokrātiju” vienā no pēdējām pasaulē atlikušajām veselā saprāta, tā saukto tradicionālo (ģimenes) vērtību, kā arī sociāli atbildīgas valdības saliņām pasaules liberalizācijas saduļķotajā okeānā. Ar ko “demokrātijas” ieviešana beigusies citās valstīs, kuras piedzīvojušas krāsainās revolūcijas, mēs labi zinām.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir kļuvis par ultraliberāļu masīva uzbrukuma mērķi tikai tādēļ. ka pārstāv tradicionālo vērtību un veselīgas sabiedrības vērtības, pretojas sabiedrības demoralizācijai, perversiju propagandai un ieviešanai ļaužu masās, kā arī tautas aplaupīšanai ar valsts /tautas uzņēmumu un īpašumu privatizācijas palīdzību. Ar ko šī "privatizācija" beidzas, mēs ļoti labi zinām - parādās daži multimiljonāri, daudzi sekmīgi strādājoši uzņēmumi (kā trīs(!) Latvijas cukurfabrikas, piemēram) tiek fiziski iznīcināti vai pārvēršas par graustiem, bet tūkstoši un tūkstoši cilvēku paliek bez ienākumiem.
Komplektā ar dzīves dārdzības celšanos un maksas medicīnas ieviešanu tas rezultējas katastrofālā sociālās un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās. "Vecās" Rietumu valstis izbauda jaunu lētā darbaspēka vilni, ko veido emigrējušie ekonomiskie bēgļi. Palikušie, kuri nekalpo jaunieviestajai sistēmai, nolemti smagai dzīvei pamazām pieaugoša psiholoģiskā, ekonomiskā, sociālā un garīgā terora apstākļos. Vai tiešām Latvijas iedzīvotāji novēl baltkrieviem tādu pašu - nožēlojamu un apkaunojošu situāciju?...
Ultraliberāļi parasti pārstāv sabiedrības daļu, kura atšķiras no pārējās ar kādu neveselīgumu, novirzi. Bieži vien viņu aktīvisti ir acīm redzami neadekvāti, bezperspektīvi un pat kaitīgi veselas, harmoniskas sabiedrības pastāvēšanai ilgtermiņā.
Vieni no redzamākajiem protestētājiem pret Lukašenko "režīmu" ir feministes un lesbietes. Starp abiem šiem sieviešu apzīmējumiem ir visai trausla, neredzama robeža. Kad es redzu dažu sieviešu protesta marša dalībnieču uzvedību, pārņem nožēla un riebums. Nu kā var sevi tik ļoti izķēmot ar sievietei tik nepiedienīgu uzvedību?! Bet - šī ir laikmeta iezīme; šis ir sieviešu laikmets. Pat sadzīves priekšmetu vai auto reklāmas bez vairāk vai mazāk izģērbtu sieviešu attēliem uz iesaiņojuma nav iedomājamas. Bez sievietēm liberāļu cīņā pret "konservatīvajiem" nekas nenotiek. Starp citu, tāpat kā bez zilajiem.
Austrumos saka: "Ja gribi uzvarēt ienaidnieku, audzini viņa bērnus.”Tas izskaidro, kādēļ protestē galvenokārt jaunieši. Jo viņi jau ir izaudzināti. Viņus audzināja Holivudas kloāka, pornoindustrija un daudzi jauniešu elki - netīrās popzvaigznes.
Tādēļ nav jābrīnās, ka protestētāji cīnās par "brīvību", ietinušies varavīkšņainos karogos. Jo ultraliberālismā būt perversam un ar to lepoties ir brends. Tā skaitās "brīvība". Tas, cik bīstami ir savlaicīgi atbilstoši nereaģēt uz cilvēku ar deformētu psihi un seksuālo orientāciju, kā arī apšaubāmu morāli, raušanos pie varas, ir redzams Latvijā, kur valsts ārlietas kārto pederasts, kurš ar to (zilumu) publiski lepojas. Pārējie valdības "locekļi" to akceptē, attiecīgi nav jābrīnās, ka Latvija ir tur (bedrē), kur tā ir...
Nu, lūk, un Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pārstāv pilnīgi pretējus spēkus, pretējo nometni. Tas ir iemesls, kādēļ esmu šajā cīņā, šajā pretstāvē nostājies viņa pusē. Lai gan saprotu, ka viņš nav ideāls un droši vien dara kļūdas. VISI cilvēki dara kļūdas... Bet es veidoju savu uzskatu attiecībā pret kaimiņzemes prezidentu ne uz "patīk - nepatīk" pamata. Lai gan arī bez tā neiztiek - man dziļi simpatizē viņa stingrā stāja, skaidrā un noteiktā valoda, Dzimtenes mīlestība. Bet galvenais mana morālā atbalsta iemesls - mani uzskati, vērtības un redzējums par valsti kā lielu ģimeni, nevis komercuzņēmumu, sakrīt ar Aleksandra Lukašenko pozīciju daudz vairāk nekā ar viņa varavīkšņotajiem oponentiem un viņu sponsoriem.
Ja ticēt pravietojumiem, aprakstītiem saucamajā Jaunajā Derībā, tad laiku beigās būs lielās bēdas, cilvēce grims netaisnībā, nelikumībā un garīgā netīrībā. Šķiet, ka tās jau ir sākušās. Uz īsu brīdi pasaulē tumsai izdosies ņemt virsroku pār gaismu. Pieļauju, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ilgstoši nespēs pretoties masīvajam saucamās “Rietumu pasaules” un tās pakalpiņu – sodomītu un dažādu citu “šlaku” neliešu spiedienam, bet skaidrs ir tas, ka katra viņa augstajā amatā aizvadītā diena attālina Baltkrievijas valsts un tautas bojāeju. Divas pasaules, divas iekārtas. Kura uzvarēs?...
Bet, kā saka – cerība mirst pēdējā, un atliek vien novēlēt kaimiņiem un viņu līderim izturību, labklājību, vēsu prātu, mieru un uzplaukumu!