Iesaki rakstu: 
Šobrīd Latvijas sabiedrības uzmanības centrā ir pieminekļa ar pilnu nosaukumu “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem» demontāža. Ir cilvēki, kuriem šis simboliskais akts izraisa nožēlu un riebumu, bet ir cilvēki, kurie neviltoti un atklāti par to priecājas.
Masīvās, rusofobiski orientētās, no aizokeāna pasūtītās propagandas iespaidā primitīvi un bezgala truli ļautiņi priecājas par “okupekļa” gāšanu. Diemžēl viņu vienīgā rieva neatrodas smadzenēs, jo tad viņi spētu aptvert dažas vienkāršas patiesības, proti:
a) Pieminekļa gāšana ir cīņā pret fašismu piedalījušos un kritušo piemiņas apgānīšana un klasificējama kā vandālisma akts,
b) Pieminekļa gāšana ir spļāviens dvēselē visu 2. Pasaules karā kritušo un cietušo radiniekiem,
c) Pieminekļa gāšana ir aizokeāna saimnieku pasūtīta un vietējo kranču izpildīta ārkārtīgi rupja un nekaunīga provokācija ar mērķi raisīt starpnacionālo spriedzi, tadējādi sagatavojot platformu karadarbības izraisīšanai,
d) Pieminekļa gāšana ir starpvalstu līguma laušana. Lūk, kāds juristu komentārs, neskatoties pat uz viņu neslēpto politisko tendenciozitāti:
“Diemžēl situācija nav viegli risināma. Komisijas sēdē Ārlietu ministrijas un Saeimas Juridiskā dienesta darbinieki politiķiem atgādināja par 1994. gada 30. aprīlī parakstīto Latvijas un Krievijas vienošanos,1 kas citstarp paredz "memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu" gan Latvijas, gan Krievijas teritorijās.
Kaut gan šis konkrētais piemineklis līgumā vārdiski nav minēts, tomēr Ārlietu ministrija norāda, ka diplomātiskās saziņas ceļā šī līguma norma ir konkretizēta, tai skaitā iekļaujot arī "Uzvaras pieminekli". Vienpusēja atkāpšanās no šī līguma nav iespējama. Turklāt pastāv bažas, ka šāds solis varētu raisīt "spoguļa" reakciju Krievijā, kas nozīmētu, ka varētu tikt nopostīti, piemēram, pieminekļi Latvijas cilvēkiem, kas gājuši bojā padomju represijās Krievijas teritorijā. Vēl dramatiskāks scenārijs – ja Krievijas puse to uzskatītu par iespēju atkāpties no visiem 1994. gadā slēgtajiem līgumiem, kas tolaik bijuši vienota pakete, tai skaitā no līguma par armijas izvešanu no Latvijas.
Tātad, lai cik nepatīkami tas arī būtu, tiesiskā veidā padomju varas un pašreizējā Krievijas imperiālisma vizuālais iemiesojums Rīgas centrā nav likvidējams, ja vien par to nevienojas Latvija un Krievija.”
Par šādu vienošanos gan nekas nav dzirdēts. Attiecīgi – balstoties uz LR lauztā līguma pamata, KF armija var atgriezties Latvijā bez nekāda kara pieteikuma.
e) LR koloniālās administrācijas darbiniekiem ir sekmīgi izdevies latviešu vēsturiski mantoto mazvērtības kompleksu sintezēt ar bezspēcīgajām dusmām par divsimtkārtīgo elektrības tarifu komplektā ar astronomiskajām gāzes cenām un gaidāmo, cītīgi gatavoto “rudens apokalipsi” ar “ārstēšanu uz aizdomu pamata”, atrodot un novirzot letiņa rūgtuma un dusmu tumšo enerģiju uz “īsto” vainīgo – pieminekli un - fonā - krieviem. Jo tā vieta, kur atrodas par “okupekļa” nojaukšanu priecīgā cilvēciņa vienīgā rieva, nespēj aptvert, ka piemineklis neieviesa nevienu sankciju, nepacēla nevienu cenu, nepiespieda nevienu injicēt slaveno vielu, neatlaida nevienu no darba, neliedza nevienam latvietim iegūt izglītību dzimtajā valodā, neizlika nevienu uz ielas. Tieši pretēji – tas simbolizēja laiku, valsti un iekārtu, kura iepriekš minētais nebija iespējams. Pieļauju, ka tas arī ir viens no daudzajiem nojaukšanas slēptajiem iemesliem.
f) Piemineklis nepatīk zaudētājiem. Kas vieniem uzvara, otriem – sagrāve. Sakauti tika vācu nacisti/fašisti. Attiecīgi var secināt, kādi spēki organizē šī pieminekļa gāšanu.
e) Šo vandālisma aktu inspirē, organizē un veic nevis Latvijas patrioti un labvēļi, bet ienaidnieki (daži – pat ārzemju izcelsmes) ar mērķi radīt haosa un naida fonu neizbēgami tai sekojošai asinsizliešanai un Latvijas tautas galīgai iznīcināšanai. Šī lēnā un stabilā iznīcināšana notiek jau trīsdesmit gadus, bet acīmredzot nav pietiekami ātra, lai apmierinātu pasaules depopulatorus un Jaunās Pasaules Kārtības ieviesējus – cilvēku ienaidniekus un viņu pērkamos sulaiņus.
Cilvēkiem, kuri sastāda pūli, kurš gavilē par notiekošo, ieteiktu izslēgt televizoru, ieslēgt smadzenes un vismaz mēģināt sākt domāt, analizēt un vērtēt ar skaidru, vēsu prātu. Emocijas ir labas, ja tās ir labas. Pārējām labāk nepadoties...
Apdomā šo visu, draugs!
Red.piez. Mēs publicējam viedokļus arī tad, ja tiem nepiekrītam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
