Iesaki rakstu: 
Gada nogalē starp svētku svinēšanu un pārdomām par paveikto 2023. gadā, kā, visticamāk, lielākā daļa iedzīvotāju arī es izvirzīju savus personīgos un profesionālos mērķus un apņemšanās 2024. gadam. Kādā svētku laiskākā brīdī pavisam nejauši noskatījos raidījumu, kurā cienījams ekonomikas profesors secina, ka latviešu dzīvesziņas pamats ir "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes", vienlaicīgi uzsverot – "bet, lai mūsdienās attīstītos, pēc tam, kad esam izveidojuši šo lielisko, unikālo vidi sev, ja pēc tā mēs iemācītos sadarboties, tad, es domāju, Latvijas nākotne būtu spožāka".
Šī hipotēze mani nepamet, domājot par manām kā ministra prioritātēm. Un galvenokārt manu apņemšanos 2024. gadam – veikt pārmaiņas medikamentu pieejamības uzlabošanā visiem Latvijas iedzīvotājiem un nodrošināt pieejamu un vienlīdzīgu veselības aprūpi – t.i. nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejama kvalitatīva veselības aprūpe neatkarīgi no sociālekonomiskā statusa, dzīvesvietas vai citiem faktoriem.
Ir jāatzīst, ka visā veselības aprūpes sistēmā ir nepilnvērtības un valsts finansējums nozarei gadiem nav bijis pietiekams, tomēr Covid epidēmija lika apzināties, cik valstiski svarīga ir veselības aprūpe. Kopš tā laika valsts finansējums ir nozīmīgi pieaudzis, un šīs valdības apņemšanās ir turpināt šo finansējumu palielināt.
Neanalizējot kopējo finansējumu, sistēmu un tās efektivitāti, es vēlējos paust savas pārdomas par medikamentu tirgu, medikamentu pieejamību Latvijā un to, vai tiešām šobrīd esošie regulējumi ir sabiedrības veselības interesēs?
Domāju, ka mani kolēģi – ārsti piekritīs, ka laicīga zāļu lietošana būtiski uzlabo tādus sabiedrības veselības rādītājus kā priekšlaicīgu mirstību, dzīvildzes pagarināšanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu un invaliditātes mazināšanu. Veselīgs dzīvesveids, profilakse, laicīgi skrīningi ir vislabākais, bet laicīga nepieciešamo zāļu lietošana veicina iedzīvotāju izveseļošanos, novērš slimību komplikācijas un kavē slimības progresēšanu, mazina invaliditātes risku, tādējādi veicinot produktivitāti, mazinot darba kavējumus un tiešās un netiešās veselības aprūpes un sociālās apdrošināšanas izmaksas.
Kopumā zāles ir viens no mūsdienu veselības aprūpes stūrakmeņiem, jo tās nodrošina mērķtiecīgu, efektīvu un bieži vien dzīvību glābjošu ārstēšanu visdažādākajām veselības problēmām. To pareiza izmantošana veselības aprūpes speciālistu vadībā var ievērojami uzlabot cilvēku veselības rezultātus un vispārējo dzīves kvalitāti, tādēļ, līdzīgi kā primārai veselības aprūpei, zāļu pieejamībai jābūt veselības aprūpes sistēmas pamatā.
Diemžēl zāļu patēriņa dati liecina par to, ka Latvijā izdevumi par zāļu iegādi ir lielāki nekā kaimiņvalstīs, kas saistīts ar augstākām recepšu zāļu, bezrecepšu zāļu cenām, salīdzinoši lielāku bezrecepšu zāļu patēriņu.
Latvijas iedzīvotāju tiešie maksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem Latvijā ir vieni no augstākajiem ES – 39,2% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem, vidēji ES – 15,8%. Līdzīga proporcija attiecas arī uz samaksu par medikamentiem.
Diemžēl šobrīd iedzīvotāji nevar atļauties iegādāties visus vai daļu tiem nepieciešamo medikamentu, un tas rada nenovēršamus hospitalizācijas gadījumus, izdevumus slimnīcās un pat mirstību.
Es nemēģināšu šeit vēlreiz un vēlreiz uzskaitīt konstatētos trūkumus mūsu medikamentu apgādes un tirgus regulējumā – to jau vairākkārtīgi un detalizēti ir veikušas vairākas kompetentas institūcijas kā Pasaules veselības organizācija, Konkurences padome, Valsts kontrole un no uzņēmējdarbības un konkurences viedokļa arī Ekonomikas ministrija. Visas šīs kompetentās iestādes ar pārliecinošiem datiem ir pierādījušas, ka sabiedrības jeb katra esoša un potenciāla pacienta interesēs ir jāveic reformas farmācijas tirgus regulējumā.
Un tomēr, kad sasēdinu nozari pie viena galda un aicinu uz kopīgiem risinājumiem, lai kopējam – sabiedrības veselības – labumam veiktu pārmaiņas regulējumos, mēs, Veselības ministrijas komanda, nonākam "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" krustugunīs, kurās patiesībā viss slikti ir tikai kaimiņu sētā, bet manā viss ir kārtībā, tikai valstij ir jādod vairāk naudas. Valstij, kuras budžetu veidojam mēs visi ar saviem maksātajiem nodokļiem, mums visiem ir tikai jāmaksā vēl vairāk, lai kādam "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" plauktu košāk.
Šis ir emocionāli, jā. Bet, runājot uzņēmējdarbības terminoloģijā, sociālā atbildība ietver sociālo un ne tikai jautājumu iekļaušanu uzņēmuma ikdienas procesos, dzīves kvalitātes uzlabošanu gan darbiniekiem, gan sabiedrībai kopumā, kas veicina uzticību un paļāvību visu iesaistīto pušu starpā, kas ir ne tikai racionāls, bet arī emocionāls lēmums. Lēmums uzņemties atbildību par uzņēmējdarbības ietekmi uz sabiedrības kopējo labumu.
Kā jau minēju iepriekš, es neatkārtošu visus ieteikumus un pētījumos pamatotās rekomendācijas, ka visas sabiedrības interesēs ir veikt pārmaiņas farmācijas nozarē, kā arī regulējumā, kā arī tās mijiedarbībā ar valsti, taču valstij, kas milzīgus līdzekļus un visas sabiedrības naudu virza medikamentu finansēšanai, ir tiesības šo tirgu arī regulēt. Tādēļ es vēlreiz uzsvēršu savu apņemšanos strādāt pie farmācijas nozares un farmaceitiskas aprūpes pilnveidošanas, jo tas ir Latvijas iedzīvotāju interesēs un arī Latvijas ekonomikas interesēs. Latvijas ekonomiku var celt tikai veseli cilvēki.
Izvirzot par prioritāti medikamentu pieejamības pilnveidošanu, mēs esam izvērtējuši gan pacientu – iedzīvotāju, gan nozares dalībnieku, gan valsts intereses, un es turpināšu darbu, lai panāktu recepšu medikamentu cenu samazinājumu vismaz 15% apmērā, lai cenas recepšu zālēm būtu vienlīdzīgas neatkarīgi no diagnozes, un lai nodrošinātu vismaz 75% kompensāciju kompensējamiem medikamentiem. Jau janvārī kopā ar nozari uzsāksim darbu pie kompensējamiem medikamentiem, saraksta pārskatīšanai un papildināšanai ar jauniem medikamentiem un jaunām diagnozēm, papildus novirzot vēl turpat 30 miljonus eiro. Ir būtiski stiprināt farmaceitu lomu šo pārmaiņu īstenošanā. Tāpat arī būtisks izaicinājums, ar ko saskaras arī visas Eiropas valstis, ir zāļu fiziskā pieejamība, tādēļ mums ciešāk jāsadarbojas ar vietējiem ražotājiem, kā arī jāatvieglo ģenērisko un biolīdzīgo zāļu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā.
Es nebaidos no mēģinājumiem kavēt un sabotēt nepieciešamās pārmaiņas un aicināšu nozares spožos prātus strādāt kopā un savu enerģiju un uzmanību veltīt konstruktīviem priekšlikumiem visas sabiedrības veselības interesēs un labākas Latvijas vārdā pacelties pāri "savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" un sadarboties ilgtermiņā.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.