Nu ko es varu darīt, ja nodokļu maksātāju nauda tik labi tērējas...
Normunds Staņēvičs*23.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kārtējie apgalvojumi par to, cik daudz kas Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiek, cik daudz tiek kavēts, cik dārgi viss izmaksā. Taču daudz mazāk tiek runāts par to, kas patiesi tiek darīts, kas ir paveikts, kāpēc izmaksas ir tādas, kādas tās ir, kādi faktori to ietekmē un cik būtiska ir lēmumu pieņemšana slimnīcas un sabiedrības labā.
Austrumu slimnīcā viena no pamatvērtībām ir cilvēcība. Mēs ticam, ka katrs ārstniecības process sākas ar attieksmi – ar spēju ieklausīties, saprast un būt līdzās. Fokuss uz pacientu un viņa vajadzībām ir mūsu ikdienas darba pamats gan ārstniecībā, gan aprūpē, gan vides un pieredzes pilnveidē. Šī vērtība caurvij arī mūsu attīstības projektus – no jaunām telpām līdz tehnoloģiskiem risinājumiem –, jo mērķis ir viens: lai pacients pie mums ikvienā solī justos vēl drošāk un cilvēcīgāk.
Austrumu slimnīca patlaban piedzīvo vienu no intensīvākajiem un vērienīgākajiem attīstības posmiem savā vēsturē, vienlaikus īstenojot vairākus apjomīgus projektus. Neskatoties uz objektīviem izaicinājumiem – sarežģītām iepirkumu procedūrām, būvniecības nozares noslogotību, globālajiem satricinājumiem, piegādes ķēžu pārrāvumiem, inflāciju un atbilstošu būvmateriālu un darbaspēka izmaksu kāpumu –, slimnīca turpina attīstīties, un rezultāti ir acīmredzami.
Stacionāra "Gaiļezers" 9. un 10. korpusa rekonstrukcijas darbi ir faktiski noslēgušies. Ir izbūvētas jaunas inženiertehniskās sistēmas, izveidoti māsu posteņi, lifti, intensīvās terapijas un operāciju zāļu infrastruktūra. Pašlaik notiek medicīniskā aprīkojuma un mēbeļu izvietošana, kā arī sistēmu testēšana. Rekonstrukcijas noslēgums ļaus uzsākt stacionāra "Latvijas Onkoloģijas centrs" remontdarbus un operāciju zāļu pārbūvi, kuru laikā viss lielais centrs pārcelsies uz izremontēto "Gaiļezera" korpusu – šie būs ne tikai vērienīgi pārbūves darbi, bet arī ārkārtīgi apjomīgs un sarežģīts pārcelšanās process. Pavisam drīz durvis vērs paplašinātais Radioloģijas centrs, un tuvojas noslēgumam iepirkuma procedūra jaunā Plaušu un infekciju slimību korpusa būvniecībai.
Iespaidīgs ir arī iepriekšējo divu gadu laikā Austrumu slimnīcā īstenoto projektu saraksts. Minēšu tikai trīs no kopumā vairāk nekā 20 lielākiem un mazākiem projektiem.
1) 2023. gadā ekspluatācijā tika nodots paplašinātais Ķīmijterapijas dienas stacionārs, kā rezultātā līdz tam esošo 50 guļkrēslu skaits tika palielināts līdz 69 mūsdienu standartiem atbilstošiem, ērtiem un konkrētā ārstniecības profila pacientiem īpaši pielāgotiem guļkrēsliem gaišā un mūsdienīgā vidē.
2) 2024. gadā pabeigts Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas Multifunkcionālais korpuss – pirmās slimnīcas telpas arī Baltijas valstu mērogā, kas uzbūvētas atbilstoši visaugstākajiem epidemioloģiskās drošības standartiem. Korpuss 4604,5 kvadrātmetru platībā izvietots trīs stāvos, un tā maksimālā kapacitāte pacientu uzņemšanai pārsniedz 300 vietu, nodrošinot gatavību jebkādai ārkārtējai situācijai.
3) 2024. gadā noslēdzās Austrumu slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas renovācijas un modernizācijas projekts stacionārā "Biķernieki", kā rezultātā pacientiem tiek nodrošināti komfortabli atveseļošanās un aprūpes apstākļi un nepieciešamie palīglīdzekļi, ļaujot ātrāk apgūt dzīvei pēc saslimšanas nepieciešamās iemaņas.
Kā redzams no iepriekšējā uzskaitījuma, kas nebūt nav pilnīgs un ietver tikai lielākos projektus, apgalvot, ka valsts slimnīcu infrastruktūras attīstībā nekas nenotiek, ir vismaz pārspīlēti. Protams, tik apjomīga mehānisma darbībā viss nenotiek vienā dienā. Šķēršļi ceļā ir neizbēgami, un tie nereti nav atkarīgi no slimnīcas. Kopš tika plānotas patlaban realizējamo projektu izmaksas, pasaule ir būtiski mainījusies: beigusies pandēmija, notikušas intensīvas inflācijas svārstības, sācies karš Ukrainā, mainījies parlaments un valdības, kā arī kopējais ekonomiskais klimats. Vairāku projektu īstenošanas termiņi ir īpaši saspringti – piemēram, jauns slimnīcas korpuss jāizveido piecu gadu laikā, sākot ar projektēšanu un beidzot ar aprīkojuma izvietošanu. Tiekoties ar Eiropas slimnīcu vadītājiem, esam secinājuši, ka tādi līdzvērtīga mēroga projekti citviet tiek īstenoti 8–10 gadu laikā. Šajā kontekstā vismaz esam starp pirmajiem…
Būvniecības iepirkumu process demokrātiskā sabiedrībā ir pakļauts augstiem caurskatāmības un tiesiskuma standartiem, tostarp nodrošinot iespēju konkursa prasības un rezultātus apstrīdēt. No likuma viedokļa pārsūdzība ir tiesiski pieejama visiem pretendentiem, arī tādiem, kuri objektīvi neatbilst konkrētajām kvalifikācijas prasībām. Šādas tiesības ir būtisks demokrātiskas valsts elements, kas veicina iepirkumu procesa uzraudzību, taču praksē tas var radīt un rada kavējumus projektu īstenošanā.
Ar šo es vēlos uzsvērt – projekti tiek virzīti pakāpeniski, mērķtiecīgi un profesionāli. Mēs apzināmies riskus un uz tiem reaģējam. Nevienā brīdī slimnīca nav pazaudējusi finansējumu savas neizdarības vai kļūdu dēļ – šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai. Visas izmaiņas finansējuma apjomā ir bijušas saistītas ar ārējiem apstākļiem, kas jau sākotnēji identificēti kā potenciālie riski. Tos lieliski apzinās arī Veselības ministrija un ministrs, izprotot izaicinājumus, ar kuriem saskaramies, un palīdzot ar vienotu redzējumu rast risinājumus, par ko sakām lielu paldies, jo tikai kopā varam sasniegt rezultātu. Mēs virzāmies uz priekšu ar atbildību un rūpību, analizējot katru soli, lai nodrošinātu pacientiem augstāko aprūpes kvalitāti. Vai tas ir vienkārši? Nē. Vai tas ir jādara? Viennozīmīgi – jā.
2024.gadā Austrumu slimnīcā tika stacionēti 62 200 pacientu – par 2300 vairāk nekā gadu iepriekš. Slimnīca strādā ar pilnu jaudu, pieprasījums pēc pakalpojumiem turpina augt, un rekordkāpums pacientu plūsmā vērojams arī šogad: ja šajās tendencēs nekas nemainīsies, ir liela iespēja, ka 2025. gadu pabeigsim pat ar 100 000 pacientu! Tāpēc jaunas, modernas, mūsdienu prasībām atbilstošas telpas un aprīkojums nav luksuss, bet pamatnosacījums kvalitatīvai ārstniecībai.
Protams, iespējams diskutēt par slimnīcu pārvaldības modeli un tā pilnveidi, taču attīstības nepieciešamība nav apspriežama. Pašlaik, kad slimnīcām uzticēti valsts un Eiropas Savienības resursi, mums jāstrādā ar vislielāko atbildību. Austrumu slimnīca būs vieta, kur pacienti saņems mūsdienīgu aprūpi, bet personāls – profesionālu un cienīgu darba vidi. Tas ir mūsu mērķis, un mēs uz to ejam.
Šai diskusijai ir arī cilvēciska puse. Nepamatoti un tendenciozi apgalvojumi publiskajā telpā sarūgtina daudzos Austrumu slimnīcas darbiniekus, kuri ik dienas ar pilnu atdevi strādā, lai šie projekti virzītos uz priekšu. Mūsu kolēģi iegulda milzu darbu, lai pacientiem būtu pieejama kvalitatīva ārstēšana un moderni apstākļi. Tieši tāpēc ir īpaši sāpīgi, ja kāds apzināti mēģina ietekmēt slimnīcas reputāciju, radot sabiedrībā neuzticību, balstoties uz šaurām personiskām interesēm un mētājoties ar personiskiem apvainojumiem. Šāda retorika neveicina kopēja mērķa sasniegšanu, bet grauj uzticību un cieņu veselības aprūpē.
Man kā slimnīcas vadītājam svarīgākais ir nodrošināt pacientiem drošu, pieejamu un kvalitatīvu ārstniecību, bet kolēģiem – profesionālu un atbalstošu darba vidi. Tā ir mūsu ikdiena, un mēs šo darbu darām ar pārliecību. Un darīsim arī turpmāk.
* Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
