Oficiāls publisks nosodījums visa veida kolaborantiem bija jāizsaka jau sen
Dans Titavs25.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Čekas maisi" ir jāatver*. Diskusijas nu ir tikai par veidu, kā to darīt. Manuprāt, sabiedrības uzmanību koncentrējot tikai uz čekas ziņotāju kartotēkas atvēršanu vai neatvēršanu, mākslīgi tiek sašaurināta akūti nepieciešamā diskusija par kolaboracionismu plašākā izpratnē. Būtiskākais šai valstij, sabiedrībai un katram indivīdam jūtīgajā attīrīšanās procesā ir valsts spēja reizi par visām reizēm beidzot oficiāli pateikt, ka sadarbība ar okupācijas režīmu, jebkāda veida kolaboracionisms ir slikti, vai tā būtu ziņošana čekai, līdzdarbība izpildvarā un komunistiskajā partijā vai darbs pašvaldībā okupācijas apstākļos.
Jebkāda sadarbība. Savas valsts nodevībai nav noilguma. Lai nākotnē neatkārtotu savu priekšgājēju kļūdas un Latvija varētu svinēt ne tikai savu simtgadi, svarīga būtu vienota izpratne sabiedrībā par valsts saglabāšanas pamatu pamatu, neskatoties ne uz kādiem ārējiem apstākļiem vai varām. Vienīgais veids, kā pārvaldīt okupētu teritoriju, ir iesaistīt tās pārvaldē vietējos cilvēkus. Ja sadarboties gatavo nav, reālu iespēju okupantiem pārvaldīt valsti arī nav. Atslēgas vārds ir – nesadarbošanās.
1940. gadā ievēlētajā Tautas Saeimā, kura nobalsoja par iestāšanos PSRS, bez kirhenšteiniem, lāčiem un upīšiem bija arī politiķi ar pat vairāku brīvvalsts Saeimu darba pieredzi, bija militārpersonas, kas cīnījušās par valsts neatkarību, bija Triju Zvaigžņu ordeņa un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī kandidēšana un pat piedalīšanās okupācijas varas rīkotās vēlēšanās ir nodevība pret valsti.
Patiesībā oficiāls publisks nosodījums visa veida kolaborantiem bija jāizsaka jau sen. Mūsu pašu un valsts interesēs. Citādi kolaboracionisma neizrunātais jautājums un spekulācijas ap to grauž sabiedrību no iekšpuses, radot labu augsni savstarpējai neuzticībai, izteiktiem vai noklusētiem pārmetumiem, pieņēmumiem, apvainojumiem. Kā jebkurš sadzīvē līdz galam neizrunāts jautājums.
Tas savukārt sabiedrībā ir radījis mītus, ko izmanto VDK kartotēkas publiskošanas pretinieki. Ja kartotēka ir nepilnīga vai atsevišķi aģenti no tās izņemti, tas ir pamats šos gadījumus izmeklēt papildus, ne atteikties no nosodījuma izteikšanas tajā iekļautajiem vispār. Tāpat skaidrs, ka "čekas maisos" esošajiem bija vismaz 25 gadi laika, lai "iznāktu no skapja". Georga Andrejeva piemērs rāda, ka cieņu sabiedrības acīs tā var tikai iegūt. Un, protams, publiskojot kartotēku, ziņotāji jādala atbilstoši VDK struktūrai. Ir starpība, vai cilvēks bijis ziņotājs Tiesībsargājošo orgānu pretizlūkošanas nodrošinājuma daļā un ziņoja par korupciju tiesībsargājošās iestādēs, vai bija slavenās 5. daļas cīņai ar ideoloģisko diversiju ziņotājs.
Lēmums ir jāpieņem Saeimai, jo tas ir politisks lēmums, politiska atbildība. Skandalozās vēsturnieku komisijas izveide bija rupja politiska kļūda. Valdības angažētu vēsturnieku prātuļojumi vienmēr būs ar mazu ticamības pakāpi. Tā vietā valdībai un Saeimai VDK, kolaboracionisma, okupācijas laika izpēte būtu jāfinansē caur universitātēm, Zinātņu akadēmiju, muzejiem.
Un šo pētījumu rezultāti būtu publiski pieejami divās valsts uzturētās mājaslapās – Latvijas varoņi un Latvijas kolaboranti. Lai tauta redz ne tikai aģentu kartotēku un citu okupācijas varas līdzskrējēju uzvārdus, bet arī tos cilvēkus, kuri visus okupācijas gadus režīmam pretojās un kompromisus ar sirdsapziņu nemeklēja. Lai visiem ir uzskatāms piemērs, ka indivīdam izvēles brīvība ir vienmēr un varoņu Latvijā ir bijis krietni vairāk nekā nodevēju.
Laiks pirms Latvijas 100 gadu jubilejas ir pat ļoti piemērots, lai tiktu galā ar kolaboracionisma tēmu mūsu vēsturē. Kādam būs sāpīgi, kādam – kauns, kāds lūgs piedošanu, kāds lems, vai ir gatavs piedot, bet Latvija būs pateikusi, ka to nodot nedrīkst. Vēstures pētīšana, pieļauto kļūdu apzināšanās, lietu saukšana īstajos vārdos ir pamats Latvijas nākotnei.
Latvijas ilglaicīgas pastāvēšanas kontekstā saprātīgi šķiet Aizsardzības ministrijas sagatavotie grozījumi Nacionālās drošības likumā, kuros visiem pilsoņiem tiek dota atļauja cīnīties pret okupācijas varu un pienākums nesadarboties ar to. Valsts aizsardzība balstās uz visaptverošās aizsardzības principu, katram pilsonim tajā ir vieta. Savukārt Krimināllikumā skaidri un gaiši jāieraksta, ka jebkāda veida sadarbība ar okupācijas varu ir noziegums pret valsti. Bez noilguma.
P.S. Visiem komentētājiem par mani kā čekas aģentu. Informēju, ka vēl 90. gadu sākumā, NIP birojā sākot pētīt čekas tēmu, saņēmu no TDSC oficiālu izziņu, ka nekad neesmu sadarbojies ar VDK.
P.P.S. Par mani gan labvēļi no VDK bija sarakstījuši vairākus ziņojumus.
* Raksta pirmpublicējums portālā Delfi ir bijis 2017. gada beigās. Kā redzam, tas diemžēl joprojām ir aktuāls.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
