Par "Rail Baltica" nākotni varam būt droši. Naudas apgūšanas speciālistu Latvijā netrūkst
Bens Latkovskis, Neatkarīgā06.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Maldinošais sadūmojums izkliedējies. Skatienam pavērusies skaidra aina. Beidzot arī satiksmes ministrs Kaspars Briškens atzinis: “Rail Baltica” vilcieni Rīgā neienāks. Tajos varēs iekāpt Salaspilī. Uz lidostu uzbūvēs esošā sliežu platuma dzelzceļa līniju, un tāda pati, visticamāk, ies arī līdz Salaspils pārsēšanās punktam.
Nu, ko? Kas mums paliek sausajā atlikumā, no visām tām skaistajām animācijas bildītēm, kurās vairākās sliežu līnijās pārvietojas modernie plūdlīniju ātrvilcieni? Viens sliežu ceļš (kā tagad uz Liepāju) cauri valstij no ziemeļiem un dienvidiem caur Salaspili, pa kuru dažas reizes diennaktī aiztrauks kluss, vientuļš vilciens no Tallinas uz Kauņu un atpakaļ.
Viss tas prieks maksās tikai kādus 20+ miljardus eiro (kādas būs projekta beigu izmaksas, neviens nevar pateikt, bet diez vai mazāk). Tas nozīmē, ka Latvijas daļa būs aptuveni 6-7 miljardi (iesākumā). Tā kā 85% sedz ES, tad tik traki nemaz nesanāk. Nieka miljards.
Droši vien zaudējumus nesoši izdevumi turpināsies arī pēc projekta pabeigšanas, jo diez vai ekspluatācijas izmaksas izdosies nosegt ar pārvadājumu ieņēmumiem. Citiem vārdiem, “Rail Baltica” būs padārga rotaļlieta. Taču tāpēc nevajadzētu krist panikā vai, vēl trakāk, bezspēcīgās dusmās kratīt dūres pret valdību un projekta organizētājiem.
Pirmkārt, rotaļlietām ir milzīga nozīme cilvēces attīstībā. Jo bagātāka sabiedrība, jo dārgākas rotaļlietas. Nevar taču mūsdienu rotaļlietas salīdzināt tām nabaga spēļmantiņām, ar kādām bērni spēlējās kādreiz. Līdz ar to arī tādu pieaugušo rotaļlietu (vai spēļu) kā, teiksim, “zaļais kurss” izmaksas nav pat salīdzināmas ar mūsu mazo rotaļu vilcieniņu par “desmit kapeikām”.
Otrkārt, atļaušos būt pat tik optimistisks, ka pieļauju: kādreiz, ap 2040. gadu šis projekts varētu būt pietiekami attīstījies, pielāgojies situācijai un varbūt pat sākt dot kādu pozitīvu ekonomisko efektu. Nav teikts, ka tā būs, bet varbūtība ir lielāka par nulli. Tā ka jācenšas ikvienā lietā saskatīt labo, skaisto.
Kas tur beigās sanāks, neviens nezina
Tomēr jebkurā gadījumā “Rail Baltica” ir un vēl ilgi būs projekts ar visai šaubīgu ekonomisko lietderību. Stāsti par tā militāro nozīmi, manuprāt, arī ir stipri pārspīlēti, jo par projektā ieguldīto naudu Baltijas telpu varētu nobruņot tā, ka nekādam Putinam uz šo pusi pat skatīties negribētos. Cita lieta, ka šādiem nolūkiem neviena ES nedotu nekādus miljardus. Arī tagad, dalot ES naudu, militārie aspekti tiek pieminēti labākajā gadījumā tikai garāmejot. Kā papildu arguments, nevis kā pamata arguments.
Šobrīd, kad eiforijas burvju plīvurs ir kritis un gandrīz visi apjautuši reālo situāciju, rodas jautājums - ko darīt tālāk? Varianti ir tikai divi: vai nu projektu slēgt (iekonservēt), vai turpināt. Lai labāk saprastu, ko izvēlēties, vispirms jāsaprot projekta sākotnējā jēga. Jau no paša sākuma tā ekonomiskā lietderība nebija prioritāra. Tas bija un joprojām ir tīri politisks (tagad arī militārs) projekts. Var pat teikt - solidārs projekts. Visā ES nemitīgi tiek realizēti daudzi un dažādi mega projekti (to ekonomiskais izdevīgums ir otršķirīgs), un pēc taisnīgas sadales principa kaut kas bija jāatvēl arī Baltijas reģionam.
Kad raugāmies uz līdzīgiem projektiem, tad nekad nevajadzētu aizmirst projektekonomikas “tēva”, Kolumbijas universitātes profesora Džeimsa Rona Scilarda nemirstīgo citātu: “Ja jūs cilvēkiem uzreiz pateiksiet, kā projekts patiesi beigsies, tad nevienu nepārliecināsiet un naudu nedabūsiet. Bet, ja drusku pamānīsieties, tad būs gan entuziasms, gan nauda. Tiesa, kāds jutīsies piekrāpts.”
Šī vienkāršā, bet ļoti precīzā atziņa vienmēr jāpatur prātā, kad vērtējam kādu projektu. Šo atziņu varētu papildināt ar domu, ka, tāda mēroga projektu uzsākot, neviens patiesībā nemaz nezina, kā tas beigsies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka projektekonomikā galvenais ir pats process (naudas apguve), nevis tā rezultāts.
Dusmas par pieviltajām cerībām
Kad pirms gandrīz divdesmit gadiem toreizējais ES transporta lietu komisārs Sīmss Kallass sāka bīdīt “Rail Baltica” dzelzceļa projektu, tad viņš tikai aptuveni apjauta, pie kā tas novedīs un kā projekts izskatīsies beigu posmā. Tajā pašā laikā 85% ES finansējums solīja lielu ekonomisko pienesumu kaut vai projektēšanas un būvniecības gaitā.
Visus šos nu jau padsmit gadus notika sīka (vai varbūt arī ne tik sīka) mānīšanās, kas ļāva piesaistīt gan ES naudu, gan budžeta līdzfinansējumu. Daudzi labi nopelnīja. Tiesa, kā pieminētā citāta beigu daļā teikts: kāds jutīsies piekrāpts. Turklāt ne tik daudz par iztērētajiem miljardiem (tos neviens nevar uztvert kā reālu naudu, vienīgi kā tīru abstrakciju), bet gan par pieviltajām cerībām.
Iztēlē redzējām animācijas sapņu bildi, bet realitātē vientuļas sliedes kaut kur mazapdzīvotā nekurienē. Komplektā ar tām pašām vecā platuma sliedēm uz lidostu (caur jau esošo Imantas dzelzceļa pieturu), jaunu Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas ēku par 300 miljoniem eiro un pusuzbūvētu neesoša dzelzceļa tilta balstu blakus jau esošajam tiltam. Tieši pretī vienam tādam pašam otrpus tiltam, kas saglabājies vēl no cara laikiem.
Dusmoties, lamāt valdību, iepriekšējos un tagadējos projekta vadītājus, bez šaubām, var un vajag, bet tas tā, tikai emocionālam līdzsvaram. Ko darīt konstruktīvi? Jēgpilni? Turpināt darīt to, ko paredz projektekonomikas darbības pamatprincipi, un nemeklēt tajos to, kas tur nekad nav bijis.
Proti, nevajag šajā projektā meklēt kādu klasiskās ekonomikas izdevīgumu vai lietderīgumu. Tā tur nav un nebūs. Toties ir tas, kas projektekonomikā svarīgākais - piešķirtā nauda. Kura jāapgūst. Tik vien tā darba: visu labi uzrakstīt un apgūt piešķirto naudu. Neticu, ka Latvijā būtu liels šīs nozares speciālistu trūkums. Tā ka par “Rail Baltica” projekta nākotni varam būt droši. Tas nepazudīs.
P.S. Kolumbijas universitātes profesora, projektekonomikas “tēva” Džeimsa Rona Scilarda tēlu izdomāju mākslinieciskam krāšņumam. Tas nav reāls cilvēks, tāpat kā viņa “slavenais” citāts.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
