Iesaki rakstu: 
Psihiski vismaz pusslims, ja ne galīgi slims bērns, aiz kura stāv un kuru rausta „zaļā biznesa” miljardieru intereses un, protams, arī megamahinators Soross, un šis slimais bērns un viņas puskomunistiski un vēl nezin kā noskaņotie vecāki ir tikai kuslas marionetes šo te spēku rokās, negribot vai varbūt pat gribot piepalīdzot tiem nodrošināt nākamo desmitgažu peļņu uz mūsu visu rēķina.
Tas vēl būtu diezgan korekts kopsavilkums tam, kas man pēdējās nedēļās patrāpījies acīs saistībā ar zviedru pusaudzi Grētu Tunbergu, kuras apd…šanai – jo citādi to nosaukt nekādi nevar – noder jebkuras sazvērestības teorijas un jebkuri apzīmējumi, vienalga, no kādas kloākas tie arī būtu izcelti. Šķiet, kopš Donalda Trampa fenomena laikiem neesmu saskāries ar tik spīva naida izpausmēm pret kādu personu, kura brēcējiem, pēc s…dmaisiņu mētāšanas aizrautības pakāpes spriežot, izrāvusi no mutes pēdējo kotleti.
Kamēr runa tikai par pašmāju dīvānpirdējiem un tviterekspertiem, viss būtu skaidrs – lai nu kā, bet šādas mantas mums ir pietiekami. Bet Grētas Tunbergas nod…šanas fenomens ir tikpat globāls kā viņas kā bez piecām minūtēm jaunās mesijas piesaukšanas un slavēšanas fenomens.
Man nav īstas intereses šajā šitstormā – latviski tātad būtu s..dvētra, vai ne? – piedalīties. Bet pāris lietas man tomēr ir sakāmas, un neviena no tām nav ne jauka, ne iepriecinoša.
Pēdējos pārdesmit gados esmu pietiekami daudz pabijis dažādās pasaules malās, turklāt daudzās no tām vairākkārt un ar pietiekami lielu laika starpību, lai varētu atļauties izteikt vienu īsu, skaidru, secinājumu – viss iet uz galu. Cilvēku dzimums visu izrij, visu iznīcina un visu pied…š aizvien grandiozākos apmēros un aizvien ātrāk.
Atceraties filmu „Matrikss”? „Ikviens zīdītājs uz šīs planētas instinktīvi rada dabisku līdzsvaru ar apkārtējo vidi, tikai ne jūs, cilvēki. Jūs pārceļaties uz kādu vietu, un jūs vairojaties un vairojaties, līdz ikviens dabas resurss ir patērēts un vienīgais veids, kā jūs varat izdzīvot, ir – izplesties uz citu vietu. Uz šīs planētas ir cits organisms, kas rīkojas pēc šī paša parauga. Vai jūs zināt, kas tas ir? Vīruss. Cilvēku dzimums ir slimība, šīs planētas vēzis.”
Man ļoti žēl, bet tā patiešām ir. Viss, ko es pasaulē esmu redzējis un pieredzējis, liecina tieši par to.
Pašreizējā paaudze diemžēl ir viena no laimīgākajām, kādas ir bijušas pasaules vēsturē, ja ne vislaimīgākā, un šo laiku vēstures grāmatās – ja vispār būs kāds, kas tādas pēc simt gadiem rakstīs, - sauks par zelta laikmetu vai kaut kā tamlīdzīgi. Jo šai paaudzei, ja raudzīties uz visiem pasaules iedzīvotājiem kopā, vēl pietiek, ko rīt, un pietiek neskartu vietu, kur vēl iespējams izplesties. Turklāt šī paaudze ir arī attīstījusi tehnoloģijas, lai rijamā – un vispār patērējamā – izspiešana no apkārtējiem resursiem notiktu efektīvāk un līdz ar to būtu kaut cik pietiekami arī tiem, kuriem pirms simt gadiem nepietika.
Tas viss beigsies. Mūsdienu pasaulei, kāda tā ir šobrīd, pienāks gals. Turklāt, kas īpaši nepatīkami, tas pienāks ātrāk, nekā mums šķiet. Jautājums ir tikai – kādā tieši šaušalīgā veidā un kad.
Varbūt atnāks kārtējais lielais meteorīts vai iedarbosies Jeloustonas supervulkāns, atnesot paši savas klimata izmaiņas un kārtējo reizi iznīcinot deviņas desmitdaļas vai deviņdesmit deviņas simtdaļas visas dzīvās radības uz Zemes.
Varbūt mutēs kāds vīruss, atnāks jauna, tikai šoreiz jau īsti globāla cilvēku dzimuma epidēmija, un deviņdesmit deviņas simtdaļas visas dzīvās radības atviegloti uzelpos, jo iznīks tieši tā dzīvās radības daļa, kas ir efektīvi aprijusi un citādi iznīcinājusi tās visas.
Bet varbūt nekas no tā visa nenotiks, un cilvēku dzimumam nekas netraucēs arī nākamajās desmitgadēs turpināt globālo rīšanu, globālo izplešanos un globālo pied…šanu līdz pat brīdim, kad visiem visa vairs nepietiks…
Vai visā šajā kaut ko var līdzēt Grēta Tunberga un viņas idejas?
Nē, reālistiski raugoties – ne visai. Cilvēku uz planētas jau pašlaik ir pārāk daudz, un vēl lielāka nelaime ir tā, ka gandrīz viņi visi ir pārliecināti, ka pelnījuši labāku dzīvi, un ka gandrīz viņi visi aptuveni zina, kā šī labākā dzīve izpaužas – kādu ēdienu, apģērbu, tehnikas utt. izskatā.
Ko tur var darīt? Es nezinu un baidos, ka neviens nezina. Zinu es to, ka šī pašreizējā „cīņa pret klimata pārmaiņām” – pat, ja to īstenotu pietiekami konsekventi, - labākajā gadījumā var klimata pārmaiņu tempu tikai palēnināt. Un arī to es zinu, ka vismaz puse no šīs „cīņas”, ja ne vairāk, ir viena liela liekulība un divkosība.
Taču pavisam cits jautājums – vai būs labāk, vispār neko nedarot? Un vai labāk paliks, nod…šot varbūt slimo, bet varbūt arī neslimo skolnieci Grētu un visu, ko viņa saka? Jo īpaši atceroties, ka tā ir vistradicionālākā visu laiku un visu zemju čekistu metode – ja jūs neko nespējat iebilst pret kādu ideju, tad mēģiniet to izkropļot un visvisādos veidos diskreditēt šīs idejas nesēju. Jo nejēdzīgāk un pretīgāk, jo labāk – liela cilvēces daļa ir no tās sugas, kurai tieši tas arī ir vajadzīgs.
Manuprāt, tas, ko skolnieces Grētas idejas – kas patiesībā ir absolūti elementāras un pašsaprotamas ikvienam, kuram ir kaut mazākā rūpes ja ne par saviem bērniem, tad vismaz pašam savas dzīves atlikušajiem gadiem, - var panākt, ja tās tiešām tiktu īstenotas, ne tikai apdziedātas un izmantotas dažāda mēroga hepeningu rīkošanai, ir – atvirzīt apokalipsi, un tas nemaz nav tik maz.
Protams, ja neatnāks meteorīts un neizrīkosies pa savam. Bet tur nu neko.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.