Par karu - manas pārdomas

Iesaki rakstu:

Pirmkārt, ja tik tālu aizies, nebūs ne studentu rotu, ne dziesmu par meitenēm mājās, ne Lāčplēša ordeņu. Viss beigsies ātri, kamēr mēs gulēsim, un uz branča laiku viss būs skaidrs (ja nu kādam ir ilūzijas, ka varam “uzvarēt”, tad ar steigu jāatver vismaz Wikipēdija). Vai laiks kravāt mantas? Nav obligāti (lai gan par to domāju pēdējā laikā), bet veselo saprātu ar aklu patriotismu arī aizstāt nevajag.

Otrkārt, šis laiks ir ļoti pateicīgs militārajai industrijai, kura ilgi bijusi ietekmīga dažādu valstu politiskajā elitē. Un mūsu mazā Latvija arī tērēsies, lai domātu, ka esam pilnīgi droši. Kaut ko modernāku jau vajadzētu iegādāt vismaz pašapziņas celšanai, jo pirmā pasaules kara laiki ir pagājuši; bez kaujas lidmašīnām, pretgaisa aizsardzības, raķetēm nav nekādas modernas armijas.

Treškārt, Ziemeļatlantijas līguma 5.pants nav brīnumzāles. Tas neiedarbojas automātiski, bet ir vajadzīgs, ka visas dalībvalstis to iedarbina. Varbūt ērtāk kādam tajā brīdī būs atteikties no saistībām. Kā nesen teica kāds franču politiķis – tā viņiem tur tāda ģimenes lietas, ko tur jaukties.

Ceturtkārt, nevajadzētu aizmirst, ka Ziemeļatlantijas līguma 5.pants vēsturiski (īpaši pēc Karību krīzes) bija cieši saistīts ar Savstarpēji garantētās iznīcināšanas doktrīnu. Ja sākas karš, ASV un PSRS iznīcina planētu. Kolektīvā pašnāvība, kad nav jāuztraucas, ka neglabās nelaiķus kapos, bet ārpus tiem, jo kapu vairs vienkārši nebūs. Kamēr ASV un Krievija neatradīs sarkano līniju ārpus savu valstu robežām, kad sarkanā poga atkal ir modē, mums tuvākais kaimiņš atjaunos savu ietekmi reģionā. Un kāpēc lai Krievija klausītos iebildumos, ja Rietumi neklausīja Krievijas iebildumu par NATO paplašināšanu?! Tātad – kamēr nav sarkanās pogas un līnijas aukstā kara mērcē, piedzīvosim visādus eksperimentus.

Piektkārt, vai mūs pasargās dzīvi NATO karavīri un tehnika šeit uz vietas Latvijā pastāvīgi? Noteikti vairāk nekā tad, ja viņu te nebūs. Tikai tad jāatceras, ka mūsu austrumu robeža drīz kļūs par jaunu Berlīnes mūri – abās pusēs augs militarizācija. Dzīvosim kā uz frontes līnijas, kur dzīve nav pati labākā, daudz žurku, un utu netrūkst (kasīsimies iekšienē).

Sestkārt, kurš ir sliktais – ASV vai Krievija? Daudzi virtuves sarunās ļoti izpaužas par šo. Slikti ir abi, jo šīs valstis spēlē lielajā laukumā ar savām interesēm, bet atbildiet sev uz jautājumu: cik mūsu tautiešus ir izsūtījusi, mocījusi un nonāvējusi ASV?

Septītkārt, par sankcijām runājot, patika Žanetes Ozoliņas teiktais – mūsu nācija nav tikai šprotes un piens. Dažiem mūsu politiķiem svarīgākais liekas bizness - nu jā, tad jāatzīst, ka arī mēs varam kļūt par preci, kuru ietirgos pret olīveļļu krievu tūristiem. Principus nevajag nodot, tostarp kā Munters Tautu savienībā pret Etiopiju, un man prieks, ka mūsu tagadējais ārlietu ministrs savā pozīcijā ir pietiekami stingrs.

Pasaule nav bijusi gatava Putina izaicinājumam. Sarkano līniju nav. Politikas nav. Sajūta, ka vairākās Eiropas galvaspilsētās ir nožēla par NATO paplašināšanos, jo nebūtu taču jārisina tās Austrumeiropas “ģimenes lietas”. Eiropa militāri ir vārguļi. Visu auksto karu viņus sargāja ASV.

Līdz ar to, kā jau teicu iepriekš, tikai ASV un Krievijas spēja nospraust kārtējo sarkano līniju, kad jāizmanto sarkanā poga, dos atbildi, kurā pusē šai līnijai būsim mēs.

Laikam jau vairs neticu, ka jauna miera konference varētu noteikt politikas un spēka lietošanas principus Austrumeiropā, jo tādas sasauc tikai pēc miljoniem līķu.

Paldies Ukrainai, kas turas un izpērk mums laiku, kā arī dod Rietumu kungiem un baronesēm apdomu laiku, malkojot Leffi un uzkožot kruasānu. Žēl to krievu, kuriem agresīva Krievijas politika šķiet nepieņemama un jātaisnojas citu priekšā. Vēl vairāk žēl no propagandas cietušo - nez kāds šampūns būs vajadzīgs galvas izskalošanai.

Pārpublicēts no E. Pastara Twitter profila

Seko mums