Iesaki rakstu: 
Gudri cilvēki jau izsenis ir nonākuši pie atziņas – tie, kas nemāk darīt, nedrīkst mācīt. Šo teicienu varam arī nedaudz pārfrāzēt – tie, kas nemāk darīt, nedrīkst vadīt. Tas visai precīzi atspoguļo šobrīd notiekošo jaunievēlētajā Rīgas domē, kur divi ieroču brāļi – Vilnis Ķirsis un Mārtiņš Staķis ļoti labprāt gozējas medijos. Viņu draudzībai gan ir kāda būtiska iezīme: viņi izceļas ar virspusējību un pašvaldībā notiekošā detaļu nepārzināšanu. Tas pats par sevi mūsu politiķiem nebūt nav nekas unikāls, tomēr galarezultātā sekas izjūt visi rīdzinieki. Pieņemto lēmumu kvalitāte galarezultātā ir ļoti zema.
Jāsecina, ka virspusējība un detaļu nepārzināšana ir izteikta šīs domes vadības rakstura īpatnība, kas to izceļ pat uz kleptokrātiskās Nila Ušakova kliķes fona. Nespēja atbildēt uz visai vienkāršiem jautājumiem par domes budžetu un paredzētajām investīcijām liek uzdot pamatotus jautājumus, vai tik vāji informēta domes vadība Rīgai vispār kādreiz ir bijusi. Kas vēl to nebija pamanījuši, var par to pārliecināties kaut vai šajā galvaspilsētas mēram visai draudzīgajā sabiedriskās televīzijas intervijā: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/218064/intervija-ar-rigas-meru-martinu-staki.
Par mēra nezināšanu un nekompetenci rīdzinieki varēja pārliecināties pat Lieldienās. Piemēram, šogad Rīgai kaut kur bija pazuduši ielu rotājumi, bet, kāpēc tā noticis, M. Staķis tā arī nevarēja atbildēt.
Pilsētas svētku “nozagšana” gan ir nieks, ja salīdzinām ar jaunajiem vadības tēla veidošanas principiem, kuru vārdā šobrīd jau tiek upurēta pilsētas infrastruktūra. Piemēram, M. Staķis turpina skaitīt mantru par it kā iedotiem papildu līdzekļiem Rīgas ielu uzturēšanai. Bet tie ir apzināti meli vai arī totāla nekompetence.
Domē visi ļoti labi zina, ka papildu ielu uzturēšanas nauda būtībā ir “nozagta” no to pašu ielu remontiem. Turpmāk ielas nevis remontēsim, bet kosmētiski “uzturēsim”. Ļoti iespējams, ka ieroču brālis V. Ķirsis šoreiz vienkārši Rīgas mēru ir aptinis ap pirkstu. Nav jau arī nekāds noslēpums, ka viņš vēl joprojām nav izsapņojis sapni par mēra krēslu.
Jāsaprot, ka naudas atņemšana plānotiem un svarīgiem ielu remontiem atsauksies uz visiem rīdziniekiem ilgtermiņā. Kvalitatīvu ielu segumu nevar kosmētiski uzzīmēt – turot badā Rīgas ielas, tās turpinās brukt, un N. Ušakova sādžas politika būs veiksmīgi integrēta jaunās domes Rīgas restartā. Šāda pieeja Rīgu padarīs par tikai vēl provinciālāku un nepatīkamāku vietu dzīvošanai. Bet varbūt tāda arī ir jaunās domes vadītāju patiesā galvaspilsētas vīzija – Rīga nevis kā reģionāla metropole, bet gan provinciāla pilsētiņa, kur centrālo ielu funkcijas pilda veloceliņi ar vientuļiem velobraucējiem.
Tas varētu būt saistīts arī ar priekšvēlēšanu blefu par Viļņu kā paraugpilsētu Rīgai. Bet tad tiešām Rīga vispirms ir jādegradē līdz mazpilsētas līmenim, pārveidojot par jauku un omulīgu ciematiņu ar sādžas iezīmēm Daugavas krastā. Savukārt Viļņa tikmēr attīstīsies un aizstās Rīgu kā reģiona metropole.
Vēl viens melnais caurums, kur aizplūst pilsētas attīstības nauda, ir centīga apjomīgu auditu organizēšana, lai iepazītos ar pilsētas departamentos un uzņēmumos notiekošo. Šie auditi gan visai precīzi atspoguļo to pasūtītāju virspusējību un nekompetenci – tāpēc to rezultāti izbrīna gan pašus pasūtītājus, gan auditējamos, jo nevienam netop skaidrs, kāpēc šādus auditus vispār bija nepieciešams rīkot.
Labs piemērs šai līdzekļu šķērdēšanas pieejai ir arī ārkārtīgi steidzamais audits Satiksmes departamentā par ielu uzturēšanu ziemā. Šobrīd īsti vairs nevienam nav skaidrs, ko auditā gribēja atrast un kas tā rīkošanai bija par iemeslu. Audita rezultāti visai paredzami nekonstatēja nekādus pārkāpumus, bet apstiprināja tikai vienkāršu patiesību – bez naudas sakopt ielas nevar.
Ļoti iespējams, ka arī šis audits bija tikai iemesls, lai iegūto informāciju papildinātu ar politiskā domubiedra un noderīgā “speciālista” Jāņa Meirāna saldajiem čukstiem abu ieroču brāļu V. Ķirša un M. Staķa ausīs par to, kā mainīt pilsētas ielu saimniecību, lai tā būtu “ienesīgāka” jaunajiem Rīgas kungiem.
Joprojām nekur nav pazudusi vēlme piespiest ielu uzturētājus, kas uz līguma pamata kopj Rīgas ielas, padalīties ar peļņu. Jo citādāk kaut kā tā sekli sēžas rātsnama otrajā stāvā ar pliku aldziņu. Vai tad par to cīnījās kordziedātāji, restartētāji un varonīgie V. Ķirša plānu realizētāji.
Par visu šo ļautiņu potenciālu glābējriņķi varētu kļūt kāds “pareizs” audita atzinuma skaidrojums. Ziloņa izpūšana varētu kļūt par iebiedēšanas instrumentu, lai uzņēmumiem parādītu, kurš ir patiesais saimnieks un kuram Rīgā ir jāklanās.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
