Iesaki rakstu: 
Nesen ministrs Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā 900 sekundes teica, ka ar radaru skaita palielināšanu izdevies samazināt automašīnu ātrumu. Savukārt ātruma samazināšana nozīmējot negadījumu skaita samazināšanos. Šeit redzama absolūta situācijas neizpratne, kura rada milzīgus zaudējumus valsts ekonomikai.
Satiksmes regulācijas mērķis ir nevis samazināt vidējo ātrumu, bet gan optimizēt komplekso parametru "ātrums*drošība", tātad palielināt drošību, saglabājot ātrumu, vai palielināt ātrumu, saglabājot drošību, vai uzlabot abus parametrus vienlaicīgi.
Intereses pēc parēķināju, cik tad Latvijas ekonomikai izmaksā automašīnu ātruma samazināšana un vai tā atpērkas ar negadījumu skaita samazinājumu.
Skaitļi ir interesanti. Ja pieņemam, ka:
1. vidējais Latvijas strādājošais iedzīvotājs pavada automašīnā vienu stundu dienā,
2. vidējais braukšanas ātrums ir 50km/h,
3. vidējais darba laika ilgums ir 10h,
4. Latvijas kopprodukts ir 17 miljardi latu gadā,
tad sanāk, ka vidējā braukšanas ātruma samazinājums par 1 km/h rada valstij zaudējumus 34 miljonu latu apmērā, precīzāk sakot, tos rada laiks, ko cilvēks papildus nelietderīgi pavada ceļā, nevis strādā.
Ja pieņemam, ka viena darbaspējīga Latvijas iedzīvotāja dzīvība ir vērta Ls 100 000 (ja nemaldos tad padomju laikā darbaspējīgs cilvēks tika novērtēts uz 60 000 rubļiem), tad sanāk, ka braukšanas ātruma par 1km/h samazinājums atpirktos ar papildu 340 cilvēku dzīvību saglabāšanu. Vai tas tā notiek? Sekosim statistikai!
Šie aprēķini, protams, ir aptuveni un neietver sevī ne stresa izraisīto papildu slodzi, kuru rada nevis iekļaušanās satiksmes plūsmā, bet gan skatīšanās pa malām, meklējot radarus, ne sīkās avārijas, kuras rada strauja, ceļa apstākļiem neatbilstoša piebremzēšana pirms slēptajiem radariem, ne valsts tēla bojājumus, kuri izpaužas kā papildu emigrācija.
P.S. Par cik, jūsuprāt, ir samazinājies vidējais braukšanas ātrums uz ceļiem?
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.