Par RPIVA pievienošanas LU iemesliem, jeb kurš un kāpēc mēģina piebeigt klasisko skolas un pirmskolas pedagoģiju Latvijā

Iesaki rakstu:

Vispirms, kas ir RPIVA? Tā ir vadošā pirmskolas un skolas mācību iestāžu pedagogu sagatavošanas vieta ar senām tradīcijām. Lai gan RPIVA ir daudz ko atmetusi no pozitīvās padomju pedagoģijas prakses un tā līdzīgi visām pēcpadomju sfērām atrodas mazperspektīvas stagnācijas stāvoklī, pats klasiskās pedagoģijas pamats RPIVA ir saglabāts. Un pats galvenais, RPIVA klasiskā pedagoģija pat šādā formātā nonāk krasā pretrunā ar mūsdienās plaši popularizēto perverso (seksualizēto, genderizēto, homoseksualizēto, visatļautību veicinošo) “pedagoģiju”.

Kādā politiskajā fonā ir ieplānota un notiek RPIVA pievienošana LU? Tas notiek laikā, kad globālā līmenī daudzās valstīs mēģina normalizēt homoseksuālismu, mēģina ieviest t.s. „gendera” jēdzienu, lai ar to aizstātu dzimumu, mēģina uzsākt bērnu agrīnu seksualizāciju jau kopš bērnudārza, atļauj viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, notiek vēršanās pret ģimenes sabiedrisko institūtu, mēģina pēc iespējas lielākos apmēros izņemt bērnus no bioloģiskajām ģimenēm. Pirmrindnieki šo nenormālību ieviešanā ir skandināvi – Norvēģija un Zviedrija, bet galvenie globālie sponsori – Lielbritānijas varas struktūras un ASV Demokrātu partija. Latvijā visasākā cīņa šai laukā izvērtās ap t.s.”viņķeles grāmatiņu” un Stambulas konvenciju, kura paredz “genderizācijas” normu ieviešanu nacionālajā likumdošanā.

No šī politiskā konteksta skatu punkta raugoties, RPIVA ar savu klasisko pedagoģiju (pat tās nepilnīgajā apjomā) ir ļoti būtisks traucēklis Latvijas bērnu un sabiedrības maitāšanā. Lai Latvijā varētu veikt ‘”veiksmīgas” genderizācijas reformas, vispirms ir jālikvidē klasiskā pedagoģiskā prakse un attiecīgi arī RPIVA kā tās galvenā organizatoriskā struktūra.

RPIVA pievienošana LU līdzinās cita veida ļoti būtiskas Latvijas sabiedriskās iestādes pievienošanai LU, kā rezultātā tā pēc būtības tika likvidēta. Runa ir par Policijas akadēmiju, kura specializējās augsti kvalificētu kadru sagatavošanā Iekšlietu sistēmas struktūrām. Tagad Policijas akadēmijas vairs nav, bet tās vietā ir no jauna izveidota Valsts policijas koledža, kurā gatavo patruļdienesta funkciju veicējus, bet kur netiek dotas augsti kvalificētas zināšanas, tai skaitā izmeklētājiem nepieciešamās iemaņas (bet kvalificēta un veiktspējīga izmeklētāju institūcija ir viens no galvenajiem sabiedriskās drošības nodrošināšanas priekšnosacījumiem).

Policijas akadēmijas likvidēšanas un vairāku citu faktoru dēļ pašreiz Latvijā ir izveidojusies situācija, kad iekšlietu sistēmas struktūras nav spējīgas pienācīgi pildīt savas funkcijas noziegumu izmeklēšanā, jo īpaši sarežģītu un komplicētu noziegumu gadījumā (korupcija, organizētā noziedzība, cilvēku (tai skaitā bērnu) tirdzniecība, seksuālie noziegumi). Katastrofāli trūkst izmeklētāju un esošajiem burtiski neļauj strādāt. Ir pamats uzskatīt, ka ar RPIVA pievienošanu LU ir vēlēšanās panākt līdzīgu destruktīvu rezultātu pirmsskolas un skolas pedagoģijas sfērā.

Par to, ka RPIVA pedagoģiskās prakses pastāvēšana ar pievienošanu LU ir būtiski apdraudēta, liecina vairāk nekā dīvaina Latvijas Universitātes kadru politika.

Jāsāk ar konstatāciju, ka Latvijas Universitātē ir Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte. Tā kā tā pa lielam dublējas ar RPIVA pamatspecializāciju, no organizatoriskā viedokļa ir loģiski, ka šīs divas struktūras LU ietvaros tiks apvienotas un daļa darbinieku atlaisti. Apvienotas tiks attiecīgi arī metodes, un te tad kļūst ļoti būtiski, kādu “skolu” pārstāv katra no struktūrām un kurš tad gala beigās būs “liekais”.

Un te sākas pats drausmīgākais. LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir Psiholoģijas nodaļa, kuru vada Zviedrijā doktora grādu ieguvušais profesors Ivars Austers, kurš ir bēdīgi slavens ar savu izteikti antisociālo orientāciju un kurš bija viens no Stambulas konvencijas aktīviem atbalstītājiem. Ivara Austera politizētā pseidopsiholoģija un RPIVA psiholoģija un  pedagoģija ir savstarpēji nesavienojamas un viena otru izslēdzošas lietas, tāpēc rodas jautājums, kurš apvienošanas rezultātā gūs virsroku – Austera skandināviskā genderizēšanas pieeja vai normālu cilvēku pedagoģija. Diemžēl jau tagad var droši pateikt, ka pēc RPIVA un LU apvienošanas klasiskā pedagoģija tādā vai citādā veidā tiks atmesta, bet darbinieki, kuri negribēs pieņemt “jaunākos zinātniskos atklājumus”, tiks vienkārši atlaisti.

Ivara Austera strādāšana Latvijas Universitātē pats par sevi ir Latvijas Universitāti, Latviju un Latvijas sabiedrību dziļi apkaunojošs fakts, bet var iebilst, ka Austers ir tikai vienas nodaļas vadītājs, kuram nav attiecīgas lēmējtiesības.

2015.gadā par LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni kļuva Malgožata Raščevska. Interesanti, ka iepriekš viņa bija Psiholoģijas nodaļas vadītāja un ka tieši viņas laikā savu darbu LU sāka Austers. Attiecīgi var pieņemt, ka Austers ir Raščevskas cilvēks, bet, ja tā, tad tas par viņas pašas godaprātu un profesionalitāti neko labu neliecina. Par to, ka Raščevska ir genderizācijas piekritēja netieši liecina viņas izstrādātā pirmsievēlēšanas fakultātes vadības programma 2016.-2020.gadam (http://www.ppmf.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/ppmf/2016/zinas_2016/PPMF-attistibas-programma_2016-2020__prof-M-Rascevka.pdf). Tajā Raščevska runā par “jaunu skolu”, “jauna veida augstāko izglītību LU” un “jaunāko audzināšanas paņēmienu ieviešanu skolā”. Pret to nebūtu nekas iebilstams, ja vien ar šo “jauno” nevarētu saprast arī bērnu un sabiedrības maitāšanas metodes un ja vien Ivars Austers atklāti par to neiestātos.

Visbeidzot, Malgožatu Raščevsku dekānes amatā kāds atbalstīja un iecēla, un tam nevar nebūt sakars ar pašas Latvijas Universitātes vadību. Te mēs nonākam līdz 2015.gadā ievēlētajam jaunajam Latvijas Universitātes rektoram Indriķim Muižniekam un Inai Druvietei no partijas “Vienotība”, kura ir Latvijas Universitātes prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā, kā arī te ir jāfiksē, ka pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs ir Kārlis Šadurskis no partijas “Vienotība”, kuram ir pieredze un nopelni Latvijas izglītības sistēmas graušanā.

(Interesanta ir Muižnieka un Druvietes argumentācija, mēģinot slāpēt neapmierinātos ar RPIVA likvidāciju. Viņi visnekaunīgākā kārtā apelē pie “domāšanas par valsti”. Tas ir, klajas antivalstiskas un antisabiedriskas darbības tiek piesegtas ar skaļiem, patosa pilniem un savā būtībā tukšiem (butaforiskiem) patriotisma aicinājumiem un saukļiem. Diemžēl jākonstatē, ka šī ir ierasta valdošo aprindu un konkrēti “Vienotības” prakse un ar to Latvija ir novesta līdz tai demogrāfiskai un politekonomiskai katastrofai, kurā pašreiz atrodamies un kura arvien progresē.)

Vēl jāatgādina, ka Policijas akadēmijas pievienošana LU un pēcāka likvidācija bija iespējama dēļ Lindas Mūrnieces (tagad Abu Meri) no partijas “Vienotība” iniciatīvas. Tāpat jānorāda, ka šāda tipa stratēģiskas darbības ar nozīmīgām ilgtermiņa sekām nenotiek tāpat vien uzreiz un ka pirms to veikšanas tiek “sagatavots laukums”, kā ietvaros notiek gan traucējošu personu “noņemšana” no atslēgamatiem, gan, kas ir būtiskāk, “savējo” “pareizo” cilvēku “iebīdīšana” galvenajos atslēgamatos. RPIVA plānotās likvidācija gadījumā tas kā reiz tika izdarīts “kā pēc mācību grāmatas”.

Kurš un kāpēc grib likvidēt RPIVA?

Var dažādi apskatīt jautājumu, kurš un kāpēc grib pievienot RPIVA LU un kurš grib RPIVA likvidāciju un šādi redzējumi pa savam var būt patiesi, bet visplašākā un visprecīzākā atbilde uz šo jautājumu ir: RPIVA vēlas likvidēt sociālais slānis un politekonomisko grupu kopa, kuru var nosaukt par “homoseksuālistu-pedofilu aprindām” un tā mērķis ir likvidēt klasisko pedagoģiju, lai tās vietā ieviestu “genderpedagoģiju” un lai varētu nodrošināt homoseksuālistiem-pedofiliem daudz brīvāku pieeju pēc iespējas lielākam bērnu skaitam Latvijā ar pēc iespējas garantētu nesodāmību (tai skaitā morālu).

“Homoseksuālistu – pedofilu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofili un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan patoloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homoseksuālistu – pedofilu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību)). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.” (https://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/ )

Latvijā bērnu aizsardzības jomā ir pietiekami traģiska situācija, par ko liecina gan fakts, ka savulaik pieķertie augsta līmeņa homoseksuālisti-pedofili palika nesodīti, gan apstāklis, ka Latvijas bērni tiek masveidā legāli pārdoti uz ārzemēm caur adopcijas procedūrām, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas visai dīvainā darbošanās un tas, ka par šīs struktūras vadītāju ir iecelta bijusī Solvitas Āboltiņas (Vienotība) padomniece Ilona Kronberga, kura nekautrējas atklāti aizstāvēt pedofilus, gan arī virkne citu notikumu, no kuriem pēdējais skaļākais gadījums ir saistīts ar Daugavpils olimpisko centru un tā valdes locekli Uldi Pastaru, tomēr Latvijas sabiedrības vairākums joprojām ir konservatīvs un tradicionāls un tas tā ir lielā mērā arī pateicoties klasiskās pedagoģijas praksei, kura Latvijā joprojām ir dzīva un pietiekami ietekmīga. Tieši tāpēc homoseksuālistu-pedofilu aprindas nu mēģina ar to izrēķināties un tajā tās saņem atbalstu no attiecīgām ārvalstu aprindām un to struktūrām (Norvēģijas, Zviedrijas, Lielbritānijas, ASV Demokrātu partijas atbalstītājiem un struktūrām u.c.).

Ko darīt?

Plašākā nozīmē jautājums “Ko darīt?” ir apskatīts rakstā “Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?” (https://infoagentura.wordpress.com/2016/07/01/ko-darit-latviesu-konservativajiem-spekiem-izvirtibu-uzspiesanas-sakara/ ), to noteikti katram interesentam un katram, kurš personiski saskaras ar dažādām šāda tipa procesu izpausmēm, vajadzētu izlasīt.

Konkrētās RPIVA problemātikas sakarā, ir jārīkojas apmēram šādi:

1. Maksimāli jācenšas nepieļaut RPIVA pievienošanu LU.

2. Papildus citām darbībām ir arī “jātaisa troksnis” (jo lielāks, jo labāk) un jāprotestē (jo vairāk, jo labāk) pret RPIVA pievienošanu LU, izmantojot tai skaitā vai, iespējams, arī pirmām kārtām šāda tipa visu sabiedrību uzrunājošu un maksimāli motivējošu argumentāciju.

3. Ja neizdodas novērst RPIVA un LU apvienošanu, tad maksimāli jācenšas izspiest no LU tur iesēdušos “genderizētājus” ar Austeru priekšgalā (tas būs grūti, ja ne neiespējami izdarāms, tāpēc nevajadzētu pieļaut, ka līdz tam tiek nonākts).
4. Jāmēģina maksimāli mobilizēt sabiedrība gan cīņai par RPIVA, gan cīņai pret homoseksuālistu-pedofilu aprindām un to realizēto politiku. Jācenšas visos veidos uzrunāt ierindas karavīrus, policistus, ierēdņus, ārstus un citus sabiedrības locekļus, norādot, ka ar RPIVA likvidāciju tuvāko gadu laikā viņu bērni var tikt pakļauti obligātai un valstiski atbalstītai maitāšanai un ka viņu bērni var kļūt par daudz vieglāku upuri oficiāli legalizētiem dzimumnoziedzniekiem. Vai tiešām Latvijas sabiedrības vairākums ir ar mieru pakļauties, strādāt un aizstāvēt tādu valstisku sistēmu, kuras bērnudārzos uzsāk “seksuālo audzināšanu”, likvidē dzimumu, aizstājot to ar brīvi izvēlamu un maināmu seksuālo izvirtību sarakstu, ļauj bērnam “izvēlēties dzimumu”, stingri iestājas par visa veidu izvirtuļu tiesībām uz normālu cilvēku rēķina, iestājas par viendzimuma “laulībām” un tiesībām tiem adoptēt bērnus kopā ar masveida bērnu izņemšanu no bioloģiskām ģimenēm utt.? Atbilde ir nē, tāpēc pēc plašas šāda veida komunikācijas uzsākšanas, RPIVA likvidētāji vai nu būs spiesti atkāpties un piekāpties vai arī tiks radīti apstākļi, kad šo ieceri atbalstošie politiskie spēki un personālijas ātri un strauji tiks aizslaucīti t.s. “politiskajā mēslainē”.

5. RPIVA darbiniekiem un atbalstītājiem nevajag vairīties no politiska rakstura darbībām, jo šai fāzē apolitiskums vairs nepalīdzēs un sevi var aizstāvēt tikai, ja ir politiskā “aizmugure” vai arī, ja tiek izmantotas politiskas metodes. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē atbalsts politiskās aprindās (ko var būt grūti izdarīt dēļ Latvijas politisko aprindu specifiskās dabas) un/vai “jāiet politikā”.

6. Ja RPIVA tomēr tiek likvidēta, maksimāli ir jācenšas saglabāt metodoloģiju un organizatorisko struktūru, transformējoties un mainot savu darbības formu. Nekādā gadījumā nedrīkst atmest ar roku, padoties, samierināties un neko nedarīt. Jāveido jaunas struktūras un organizācijas (iespējams, arī uz šo jautājumu specializējusies partija) – tas ir Latvijas sabiedrības pastāvēšanas pamatjautājums.

7. Visbeidzot Latvijas sabiedrībai ir beidzot jāsaprot cik liels ļaunums patiesībā ir gan partija “Vienotība” ar tās satelītiem un koalīcijas partneriem, gan visa eiropeiskā orientācija (vismaz pašreizējā mūsdienu veidolā) un visam šim ārprātam ir pēdējais laiks pateikt ļoti stingru un kategorisku nē.

Pārpublicēts infoagentura.wordpress.com

Seko mums