Par vakcināciju, čipošanu, kristietību, islāmu, Bībeli, Austrumiem un “Zvēra zīmi”

Ainārs Kadišs
19.04.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Kādēļ? Nebūt ne tādēļ, ka es būtu sludinājis kaut ko aplamu vai nederīgu cilvēka garīgajai izaugsmei. Izmeta tādēļ, ka centos kalpot Dievam un cilvēkiem, nevis reliģiskajai sistēmai un organizācijai, izmeta tādēļ, ka nepiekritu baznīcas dubultstandartiem un ciešajai sadarbībai un pat simbiozei ar valsti.

Jo vairāk es uzzināju par draudžu darbības aizkulisēm, jo lielāku nepatiku, pat pretīgumu man tās izraisīja. Tas gan neattiecās uz vienkāršajiem draudzes locekļiem. Tie parsvarā bija dziļi ticīgi, jauki cilvēki. Viņi nezināja, ka jau pašā pamatā – draudzes dibināšanas statūtos mēdz būt punkti, kuri ir klajā pretrunā ar Kristus dzīvi un mācību. Piemēram – regulāra atskaišu iesniegšana Tieslietu ministrijā, draudzes locekļu reģistrācija, Valsts svētku svinēšana,  Valsts atribūtu, tādu kā karogs u.c., svētīšana.

Ja šādas lietas neizbrīnītu tradicionālajās, senajās konfesijās, kuras jau kopš laika sākuma uz kopīgu interešu un savstarpēja izdevīguma pamata cieši sadarbojas ar velnu, piedodiet – valsti, tad jauno denomināciju merkantilisms un glumums mani pārsteidza. Jo rītā un vakarā, priekšā un p...ļā tika sludināts, ka viņi “stāv uz Dieva Vārda”, t.i. - uz Bībeles. Patiesībā notika manipulācija ar Bībeli, izceļot to, kas “vajadzīgs”, un izliekoties neredzam to, kas neatbilst organizācijas ideoloģijai un tās līderu merkantilajiem mērķiem.

Domāju, daudzi cilvēki pazīst pievilšanās rūgtumu. Tā var būt pievilta mīlestība, uzticība. Un - jo tuvāk tu kādu esi pielaidis savai dvēselei un sirdij, jo vairāk esi uzticējies, jo, piedzīvojot vilšanos vai nodevību, vairāk sāp...

Tādēļ par cūcības augstāko virsotni es uzskatu ticīgu, dievbijīgu, labticīgu, jā – dažreiz pat naivu cilvēku izmantošanu iedzīvošanās vai vienkārši - ērtas dzīves nodrošināšanas nolūkos.

Ja tas pastāvīgi notiek politikā, tā vēl būtu pusbēda. Vairums politiķu un to, kuri lien politikā, jau pēc definīcijas ir prostituēti cilvēki. Mēs esam pieraduši, ka viņi melo, shēmo un nepilda savus solījumus. Viņi kā suga slikti ož, un par viņu kārtējām cūcībām mēs nebrīnāmies. Nu nevar mēslu bedre smaržot kā rožu dārzs, nevar no cūkas izslaukt pienu...

Citādāk ir cilvēkiem, kuriem vismaz uz mēles ir paša Dieva vārds. Mēs nespējam noticēt, ka viņi nav godīgi, un, kad pieviļamies, tas mūs stipri ievaino. Bet citus pat nogalina. Pats personīgi pazinu Latvijas lielākās harizmātu draudzes locekļus, kuri nespēja vilšanos pārdzīvot un gāja bojā. Pārsvarā – jauni cilvēki...

Bet tie, kuri palika dzīvi, bieži vien vairs nekad par Dievu neko negribēja dzirdēt. Bībele salīdzina cilvēka dvēseli ar zemi, bet Dieva sludināšanu – ar sēklu. Ja sēkla krita labā zemē, tā uzdīga un deva lielu ražu. Pieviltajiem cilvēkiem dvēsele kļuva par nomīdītu zemi, kura arī labu sēklu uzņemt vairs nespēja...

Un te mēs esam nonākuši līdz raksta tēmai – KOPĀ AR NETĪRO ŪDENI NO VANNAS NEIZLIET ARĪ  BĒRNU!

Savulaik man bija liela vēlēšanās apceļot Austrumu valstis un iepazīt to sadzīves kultūru, sabiedrību, sajust atmosfēru. Sevišķi interesēja islāma valstis. Es pieļāvu, ka, pateicoties zināmai islama reliģijas stingrībai un rezistencei pret pārmaiņām, tur varētu būt saglabājies Dievam tīkams cilvēku dzīvesveids vai vismaz tā atspulgs. Tādu es redzēju. Protams, tas nebija tūristu apsēstajās vietās. Tur atmosfēra bija sagandēta, ticība – degradēta, cilvēki – sapuvuši. Visur smirdēja pēc naudas un dvēseles maucības. Tā, protams, ir garīga smaka, un saost to nevarēs tas, kurš pie tās pieradis...

Bet bija arī cita pasaule – viesmīlīgu un dievbijīgu cilvēku pasaule. Pasaule, kurā vīrieši bija vīrieši, bet sievietes bija sievietes. Pasaule, kurā tu vari svešam bērnam draudzīgi iekniebt vaigā, pacienāt ar konfekti vai noglaudīt galvu, un viņa vecāki, to redzot, vēlīgi smaidīs. Viņi nespēj iedomāties, ka kāds pieaugušais varētu bērnam darīt pāri, nerunājot jau par tādu ārprātīgu fenomenu kā pedofilija.

Pasaule, kurā laulības (ar retiem izņēmumiem) tiek slēgtas uz mūžu. Pasaule, kurā bērni godā savus vecākus, vīri mīl sievas, bet bērni vecākus klausa. Pasaule, kurā gandrīz nav pansionātu, jo ne bērni, ne radi neatstāj savus tuviniekus trūkumā vai vecuma nespēkā. Tas ir islāma nopelns.

Diemžēl, arī šī pasaule lēnām sāk padoties masīvajam Rietumu subkultūras spiedienam, bet lielāko vilšanos pēdējā laikā islāms man sagādāja ar “kovidvakcīnu” atzīšanu par “halal” (atļauts). Arī tas, ka jautājums par “Zvēra zīmi” pat netiek izskatīts. Cik zinu...

Savu ilggadējo pētījumu, novērojumu un pieredzes rezultātā es tūlīt piekritu islāmiskajam Bībeles vērtējumam – tā ir Dieva grāmata, kuru cilvēki ir sagrozījuši un pielāgojuši savu savtīgo interešu īstenošanai. Tas visu “nolika savā vietā”. Es nekad nespēju pieņemt Bībeli ka “absolūtu” un sludinātāju koncepciju, ka “Bībelē KATRS vārds ir no Dieva”. Hallo! Tu, kurš tā sludina! Vai pats esi to lasījis?! Kādā tulkojumā? Tie atšķiras. Vai varbūt oriģinālā?

Un daudzi cilvēki, ieraudzījuši Bībelē nesakritības, hronoloģijas kļūdas, pretrunas un klaju Dieva cilvēciskošanu, nomet to stūrī un vairs neņem vērā neko no rakstītā. Velti. Patiesība no tā, ka to savija ar meliem, nepārstāja  būt par patiesību. Pieļauju, ka tāds varēja būt arī viens no Bībeles sagrozītāju apakšmērķiem – apslēpt, noniecināt tajā apslēpto patiesību.

Šis bija skaidrojošs ievads tēmai „Zvēra zīme”.

Lai mēs “kopā ar netīro ūdeni no vannas neizlietu bērnu”.

Kādēļ uzskatīju par nepieciešamu uzrakstīt par šo? Jo tikai tagad, pēc tūkstošiem gadu ir aktualizējies kāds pravietojums, Citēju:

“...un viņam tiek dota vara iedvest zvēra tēlā garu, lai zvēra tēls spētu pat runāt un panāktu, ka visi, kas to nepielūdz, tiktu nogalināti.

Un viņš liek visiem – gan lieliem, gan maziem, gan bagātiem, gan nabagiem, gan brīvajiem, gan vergiem – pieņemt NEIZDZĒŠAMU zīmi uz viņu labās rokas vai uz pieres, tā ka NEVIENS nevarētu nedz pirkt, nedz pārdot – KĀ VIEN TAD, JA TAM IR NEIZDZĒŠAMĀ ZĪME: zvēra vārds vai viņa vārda skaitlis.”

(Jāņa Atkl. Grāmata 13:15-17. 2012.gada Bībeles tulkojums)

Mums zināmajā, pārskatāmajā vēsturē cilvēkiem tehnoloģiski nav bijis iespējams aptvert un kontrolēt vienlaicīgi gandrīz visus šīs planētas iedzīvotājus. Tagad - “pateicoties” tehnoloģiju “attīstībai” - ir iespējams. “Attīstību” lieku pēdiņās tādēļ, ka neuzskatu par zinātnes attīstību, piemēram, atombumbas radīšanu un pielietošanu Hirosimā un citur. Tāpat kā iespēju visiem planētas iedzīvotājiem darīt pieejamu “zvēra zīmi”.

Jau sen biju dzirdējis dzīvē pravietojam par šo zīmi. Bet – līdz šim tas nebija iespējams tehnoloģisku un psiholoģisku problēmu dēļ. Šķiet, ka pirmā daļa ir atrisināta, bet pie otrās tiek intensīvi un neatlaidīgi strādāts.

Esmu dzirdējis arī daudzus pieņēmumus par zvēra zīmi. Citi sludināja, ka tas ir personas kods, citi – ka pase, citi – bankas karte, citi teica, ka tā ir piederība kādai reliģiskai konfesijai, citi – ka čips. Vai ģenētiski modificējoša viela, kura, lai ievadīšana sastaptu iespējami mazāku pretestību, tiek saukta par vakcīnu.

Uzskatu, ka pēdējiem ir taisnība. Kādēļ? Pēc izslēgšanas metodes. Ko mēs darām, ja stikla lausku kaudzē mums iekrīt briljanta gredzentiņš? Pareizi – mēs uzmanīgi, lai nesagrieztos, pārceļam malā visas lauskas, kamēr nokļūstam līdz dārglietai. Izslēgšanas metode. Manuprāt, atslēgas vārdi šeit ir “...nevarētu ne pirkt, ne pārdot – kā vien tad, ja tam ir neizdzēšama zīme”. Faktiski rakstot pievērsu uzmanību vēl vienai zvēra zīmes pazīmei – tā ir neizdzēšama.

Kas no iepriekš minētā jāatmet? Viss, kas neierobežoja iespēju pirkt vai pārdot. Viss, no kā varēja atteikties vai izdzēst. Cilvēks var atteikties no reliģiskās piederības, sadedzināt pasi, izmest miskastē savu bankas karti. Viņš var izgriezt zem ādas iešūtu čipu. Bet viņš nevar pēc ģenētiski modificējošās potes atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Un nekad vairs nevarēs. Tas ir neatgriezeniski. Biļete vienā virzienā. One way ticket, kā dziesmā dzied...

Tiem, kuri nezina - “zvērs” vienmēr Bībeles terminoloģijā ir simbolizējis valsts varu. Valstu valdības mums – tiem, kuri atsakās “vakcinēties” (šī vārda lietojums gan pilnīgi neatbilst tā semantiskajai un tradicionālajai, vispārpieņemtajai nozīmei) draud ar visa veida ierobežojumiem.

Pirmie jaunās kārtības vēstneši jau atlidojuši – bez padevības apliecinājuma – sejas aizsega – mums liegta iespēja iepirkties, bet pārdevējiem – arī pārdot. Maska noteikti nav zvēra zīme, jo masku var noņemt. Maska ir tikai publikas sagatavošana, pakļaušana, tests, solis – iespējams, pēdējais pirms finiša.

Bet “finišs” ir tuvu. Iespējams – tuvāk, nekā mēs spējam iedomāties.

Kas gaida tos, kuri atteiksies pieņemt “zvēra zīmi”? Viss tas, ar ko ikdienā saskaras cilvēks, kurš atsakās lietot sejas masku, atsakās no “testiem” un “vakcīnām”, viss, ar ko mums no ekrāniem draud varturi un viņu pakalpiņi, un vēl vairāk. Skarba dzīve, iespējams – nāve. Vai ir vērts cīnīties un pastāvēt? Noteikti! Ja mēs ticam, ka Dievs atalgo par labo, bet soda par slikto, tad tāda jautājuma nav – “kas man par to būs”? Bet šajā grāmatā teikts, ka tie būs laimīgi. Nākamajā dzīvē.

Kas gaida tos, kuri nobīsies vai kāda izdevīguma dēļ pārdos dvēseli un pieņems zvēra zīmi? Citēju:

“...ja kāds pielūgs zvēru un viņa tēlu un pieņems zīmi uz savas pieres vai uz savas rokas, tas dzers Dieva dusmu kvēles vīnu, kas neatšķaidīts ir ieliets viņa dusmu traukā...”

Tādas, lūk, lietas, mans draugs. Ir cilvēki, kuriem ir acis, bet viņi neredz; viņiem ir ausis, bet -  nedzird... Ticēt tam vai neticēt – tā ir tava darīšana. Mana atbildība un pienākums bija tev šo visu pastāstīt. No tīras sirds. Jo man no tevis neko nevajag. Bet – ja mana pieredze un pārdomas tev kaut kādā veidā būs palīdzējušas, priecāšos. Šis prieks ir mana alga šeit, uz Zemes. Bet tur – otrā pusē – tad jau redzēs...

Seko mums