Pavisam īsi – par mūsu „sabiedriskajiem medijiem” un cilvēkiem, kas tajos strādā
Jurģis Liepnieks06.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Manā ieskatā kaut kas tāds kā objektīva žurnālistika vai viedokļu daudzveidība Latvijas sabiedriskajos medijos ne tikai nepastāv, bet 98% mūsu tā saukto žurnālistu pat attāli nespēj iztēloties, kā to varētu īstenot bez plakanās zemes aizstāvju uzaicināšanas katrā jautājumā, tāpēc pat necenšas.
Sabiedrisko mediju žurnālisti Latvijā konsekventi atspoguļo tikai vienu viedokli un izpratni - savējo. Tā kā žurnālistu izglītības līmenis, intelektuālā bagāža un IQ arī pārsvarā ir ļoti viduvēja, tad tāds ir arī atspoguļotais viedoklis un izpratne.
Izņēmums ir svētdienu TV raidījumi, kas pārtiek no drošības iestāžu un dažādu mentu un politiķu nopludinājumiem, par ko tad maksā ar nopludinātājiem nepieciešamā viedokļa veidošanu, bet citādi arī - tikai savs šaurais, neizglītotu, nelasošu, biznesu, dzīvi nezinošu cilvēku redzējums.
Visu šo viduvējību augstprātība un iedomāšanās, ka viņi ir ārpus kritikas, kaut kāda īpaša kasta, kurai drīkst tikai rokas bučot, ir perfekts pierādījums viņu kopējam līmenim
LTV cita starpā ražo daudzus brīnišķīgus raidījumus kultūras un sporta blokā, to arī vajadzētu pamanīt un novērtēt, arī Latvijas radio ir daudz lielisku raidījumu, bet sociāli politiskais bloks, ekonomika, nacionālā drošība – tās ir šim sastāvam neceļamas tēmas.
Tas noved pie tā, ka mediju dienaskārtība nesakrīt ar valstī svarīgo problēmu dienaskārtību, pie tā, ka tiek ievēlēti politiķi, kurus arī neinteresē vai kuri neko nejēdz no ekonomikas, nacionālās drošības un politikas. Tas noved pie sabiedrības, kas balso par Kaimiņu un Petraviču utt.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.