Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2022. gada 8. septembrī Saeima steidzamības kārtībā pieņēma likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”, ar ko cita starpā noteikts, ka “Baznīca – Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm, kas ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca)” un šis “likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu”.

Latvijas Republikas Valsts prezidenta 2022. gada 5. septembra paziņojumā Nr. 26 “Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” cita starpā ir norādīts, ka:

1) “nepieciešami atsevišķi grozījumi, lai likums pilnā mērā korekti atspoguļotu šo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu”;

2) “pastāv zināms risks, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu”, kas “skartu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un pašas Baznīcas statūtu jautājums”;

3) “likums korekti atspoguļos un nostiprinās situāciju, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”.

Tas pats ir norādīts arī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta anotācijā.

Uzreiz jānorāda, ka Latvijas pareizticīgajai baznīcai [šeit un turpmāk, kur vārdi “pareizticīgā baznīca” rakstīti ar mazajiem burtiem, tā ir domāta plašākā nozīmē, ne tikai reliģiskā organizācija ar vienoto reģistrācijas Nr. 90000085869 un tās draudžu locekļi] ir ievērojami lielāks kanoniskais statuss.

To nosaka Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomoss Nr. 375/240, kas ir būtisks dokuments, jo ar to tika atzīta pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomija un neatkarība no Maskavas. Nesaprotamu iemeslu dēļ ne Valsts prezidenta paziņojumā, ne arī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta anotācijā 1936. gada 4. februāra autokefālijas Tomoss vispār nav pat pieminēts

Šis Tomoss tika iegūts neilgā laikā pēc tam, kad 1934. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode paziņoja par kanonisko pakļaušanos Konstantinopolei un lūdza Vispasaules (Konstantinopoles) patriarhu uzņemt Latvijas Pareizticīgo baznīcu savā jurisdikcijā. Pēc dažiem mēnešiem piekrišana tika saņemta. 1936. gadā par Rīgas un visas Latvijas Metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos, pieprasot pareizticīgo garīdzniekiem latviešu valodas zināšanas.

Kad PSRS 1940. gadā okupēja Latviju, Latvijas Pareizticīgā baznīca nonāca Krievu Pareizticīgās baznīcas pakļautībā. Izmantojot krievu okupācijas varas pakalpiņu rakstītus “iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”, Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam.

1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja Latvijas Pareizticīgo baznīcu, tās īpašumus konfiscēja, atlaida Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. To garīdznieku, kuri atteicās sadarboties ar Maskavu, vietā stājās krievu okupācijas varai padevīgie.

Vācu okupācijas laikā metropolīts Augustīns atkal centās atjaunot patstāvīgu Latvijas Pareizticīgo baznīcu, taču tam pakļāvās vairs tikai daļa no Latvijas draudzēm. Pēc krievu okupācijas varas atjaunošanās 1944. gadā Latvijā atsāka darboties Staļina (Maskavas patriarhāta) kontrolē esošā pareizticīgā baznīca, kuru vien formāli sauca par “Latvijas”.

Kad 1990. gadā tika atjaunota Latvijas valsts, šī baznīca turpināja izlikties, ka to “nekas īpašs” ar Maskavas patriarhātu nesaista, jo tai ir “pašnoteikšanās tiesības”. 1992. gadā Maskavas patriarhs Aleksijs II “atjaunoja” patriarha Tihona 1921. gada 19. jūnija lēmumu par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvību (autonomiju) “garīgi-kanoniskā vienotībā ar Maskavas patriarhātu”…

Jāuzsver, ka joprojām pastāv J. Staļina valdīšanas laikā 1943. gadā dibinātā “Krievu” (Русская) – nevis “Krievijas” – Pareizticīgā baznīca (skat. Maskavas patriarhāta mājaslapu www.patriarchia.ru).

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas valstij bija (un joprojām būtu…) jāsper visi attiecīgie soļi, lai atzītu Krievu Pareizticīgo baznīcu par nelikumīgu (vismaz) attiecībā uz mūsu valsti. Tāpēc neizprotami ir vēl šobaltdien turpinošies jebkādi Latvijas likumdevēja un citu augstāko Latvijas valsts institūciju un amatpersonu centieni “legalizēt” šo Maskavas organizāciju, kura jau kopš Latvijas okupācijas ir uzurpējusi un arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas īsteno teju “ekskluzīvu” reliģisko varu pār pareizticīgajiem Latvijā…

Šādi rīkojoties, Latvijas augstākās iestādes un amatpersonas vistiešākajā veidā “pūš Kremļa stabulē”… Krievijas režīms allaž ir bijis īpaši ieinteresēts savas ietekmes paplašināšanā un saglabāšanā ne tikai Krievijas, bet arī citu valstu pareizticīgajās baznīcās, lai padarītu to par paklausīgu instrumentu čekistu (agrāk – VDK, tagad – FSB darbinieku) rokās un ar tā palīdzību kontrolētu Krievijas un attiecīgo citu valstu iedzīvotājus.

Paradoksāli, bet fakts – pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pati valsts atbrīvojās no “Kremļa diktāta”, taču pareizticīgā baznīca – ne… Gluži pretēji – Latvijas valsts “tiesiski nostiprināja” Maskavas patriarhāta pakļautībā joprojām esošo baznīcu. 1992. gada 30. decembrī Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā tika reģistrēta reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Baznīca” un “Latvijas Pareizticīgās baznīcas 1936. gada statūtu atjaunotā redakcija”, atzīstot 1992. gadā reģistrēto reliģisko organizāciju par Latvijas Pareizticīgās baznīcas, kas Latvijas Republikā darbojās līdz 1940. gada okupācijai, “tiesību pārmantotāju”... Tātad – Tieslietu ministrija “leģitimizēja” to, ka Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz pareizticīgo baznīcu Latvijā netiek likvidētas.

2008. gadā Saeima pieņēma Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumu, ar kuru joprojām Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā esošajai baznīcai nostiprināja tiesības uz pirmskara Latvijas Pareizticīgajai baznīcai piederējušajiem nekustamajiem zemes īpašumiem, kā arī reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm… Saskaņā ar šīs baznīcas statūtu 1. paragrāfu tā “kanoniski atrodas Maskavas patriarhātā”…

Tātad – Latvijas valsts faktiski nedarīja neko, lai pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas juridisku un faktisku spēku un nozīmi atgūtu Konstantinopoles ekumeniskā Patriarhāta 1936. gadā izdotais Tomoss par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefāliju…

Acīmredzot Latvijas valsts joprojām nevēlējās sekot Igaunijas un Ukrainas piemēriem, atzīstot Konstantinopoles Patriarhātu par pasaules pareizticīgo kristiešu pareizticīgo centru, visaugstāko “sēdekli”. Par šādiem centieniem neliecina arī 2022. gada 8. septembrī pieņemtais likums. Bet – varbūt tomēr beidzot derētu gan?

Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomosa Nr. 375/240 faktiska un juridiska spēka un nozīmes atjaunošana Latvijā aiztaupītu pilnīgi lieko un gan Latvijas valsti kopumā, gan tieslietu ministru personiski pazemojošo soli – viņa vēršanos pie patriarha Kirila, pazemīgi lūdzot viņu “izmantot [viņam, patriarham Kirilam] pieejamās kanoniskās pilnvaras un Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai izsniegt autokefālijas Tomosu”…

Lūgt nedusmoties, ka mēs tur, Latvijā, tādu likumu pieņēmām un palīdzēt mums, piešķirot tam likumam kaut kādu faktisku, praktisku jēgu… Nudien, tā būtu nevajadzīga un pazemojoša rīcība, ja ņem vērā, ka autokefācijas Tomosu Latvijas pareizticīgajai baznīcai ir izsniegts jau tālajā 1936. gadā.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Aicinām rast risinājumus un nodrošināt Jaunā Rīgas teātra atgriešanos mājās 2023. gadā

FotoMēs, Jaunā Rīgas teātra darbinieki, vēršamies pie valsts izpildvaras un likumdevējvaras augstākajiem pārstāvjiem ar aicinājumu iesaistīties un rast risinājumu bezgalīgajai mūsu teātra ēkas Lāčplēša ielā 25 rekonstrukcijai, kura, mūsuprāt, atspoguļo kopējo Latvijas valstij piederošo ēku būvniecības, rekonstrukcijas un pārraudzības procesu nesakārtotību.
Lasīt visu...