Pēc ilgas nolaidības un ākstībām mēs esam sākuši bakstīties ap bumbu patvertņu jautājumu
Linda Ozola*05.12.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
Īss atskats vēsturē
Pirmā patvertne ar paredzēto ietilpību 300 cilvēkiem Rīgā, Jāņa Asara ielā 5, tika izbūvēta 1937. gadā. Tā atradās Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolas jaunceltnē. Patvertņu būvniecību regulēja likums, paredzot drošu telpu ierīkošanu pret gāzēm un bumbām, lai samazinātu civiliedzīvotāju zaudējumus ienaidnieka uzbrukuma gadījumā no gaisa. 1937. gadā tika publicēta instrukcija, paredzot patvertņu ierīkošanu dzīvojamās mājās, kas noteica, ka iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības patvertnes var būt speciāli atsevišķi būvētas vai ierīkotas pastāvošās ēkās kā pielāgotas telpas.
Padomju okupācijas laikā militārajai jomai tika pievērsta īpaša nozīme, izstrādājot sevišķus normatīvus un instrukcijas. Patvertņu būvniecība bija iedalīta četrās kategorijās – būvējot patvertnes īpaši spēcīgiem triecieniem, lai aizsargātu svarīgus objektus, tad paredzot atsevišķas bumbu patvertnēm uzņēmumu darbiniekiem, vēl atsevišķi izdalot patvertnes rūpniecības uzņēmumiem un visbeidzot civiliedzīvotāju aizsardzībai. Katrai no kategorijām bija atšķirīgas prasības. Pēc Valsts arhīva datiem, 1989. gadā Latvijā bijušas aptuveni 1000 patvertnes (dati dažādos avotos atšķiras), galvenokārt republikas pakļautības pilsētās ar attīstītu ražošanu un lielāko iedzīvotāju koncentrāciju.
Atteikšanās no bumbu patvertnēm 2009. gadā
2008. gadā valdībā tika sagatavots un iesniegts saraksts ar Latvijā esošajām civilās aizsardzības būvēm, to stāvokli un nepieciešamo finansējumu atjaunošanai. Pēc tā izvērtēšanas tika pieņemts lēmums atteikties no bumbu patvertņu turpmākās uzturēšanas, un attiecīgi ar Ministru kabineta 2009. gada 30. aprīļa rīkojumu tika atceltas prasības šādu būvju izmantošanai, ļaujot īpašniekiem pašiem lemt par to tālāko likteni.
Kas ir un kas nav izdarīts pēc 2022. gada 24. februāra
Cik drošai jābūt bumbu patvertnei, kādai infrastruktūrai tur jābūt, piemēram, elektrībai, ūdensapgādei, kanalizācijai, ventilācijai? Šie un saistītie tehniskie jautājumi izskan, runājot par drošām patvēruma vietām militāra uzbrukuma gadījumā.
Jāatzīst, ka joprojām precīzu atbilžu nav. Skaidrībai par šiem jautājumiem ir ļoti svarīga nozīme, lai pašvaldība varētu jau tagad pieņemt konkrētus lēmumus, piemēram, ieguldot savos īpašumos, pielāgojot esošās telpas, sniedzot skaidrojumu iedzīvotājiem par to, kādām prasībām ir jāatbilst šādām telpām (arī atbalstot iedzīvotājus viņu īpašumā esošo daudzdzīvokļu namu pagrabu pielāgošanā kara gadījumam).
Nedrīkstam turpināt “miera laika režīmā”
Šādi tehniskie noteikumi ir jānosaka ar valsts apstiprinātu standartu. Diemžēl ministriju gaiteņos jau 13 mēnešus ir iestrēdzis ļoti gaidītais Patvertņu būvnormatīvs LBN 210-22. Tas tika izstrādāts jau pagājušā gadā, pašlaik plašākai sabiedrībai Ministru kabineta tiesību aktu portālā[1] pieejamais būvnormatīva projekts vēl arvien gaida apstiprināšanu.
Iekšlietu ministrijas gatavotā informatīvā ziņojuma “Par tālāko rīcību patvertņu jautājumā” projektā (ziņojumam noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss un tas vēl joprojām ir saskaņošanas procesā) paredzēts, ka tikai nākamajā gadā šādu standartu varētu izskatīt valdībā un pēc tam tas iegūtu likumīgu spēku. Paredzēts arī, ka līdz nākamā gada 31. maijam valdībai uz galda parādītos arī grozījumi Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības likumā, lai ieviestu skaidrību terminoloģijā un jautājumos par patvertņu apzināšanas, uzskaites, novērtēšanas, izmantošanas un finansēšanas kārtību.
Tikmēr laiks nepielūdzami rit uz priekšu, un iedzīvotāji vēršas pašvaldībā, jautājot par jau paveikto. Neskatoties uz būvnormatīvu trūkumu (kurš, starp citu, attiektos tikai uz jaunbūvēm vai ēku īpašu pārbūvi bumbu patvertnes vajadzībām), pašvaldība var plānot jau esošo pagrabu, pazemes autostāvvietu vai dažādu pazemes būvju, piemēram, tuneļu izmantošanu aizsardzībai militāra uzbrukuma gadījumā.
Kas paveikts Rīgā?
Informācija par šādām būvēm, negaidot valdības lēmumu par prasībām bumbu patvertnēm, Rīgā jau ir apkopota. Šādu apjomīgu darbu ir veikuši Rīgas civilās aizsardzības speciālisti no Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes (CAOIP).
CAOIP izveidojām šogad 1. janvārī, paredzot tai plašu pienākumu loku krīžu vadībā, civilās aizsardzības stiprināšanā un vienotas informācijas aprites ieviešanā par operatīvo situāciju Rīgā. Bumbu patvertņu un drošo patvēruma vietu apzināšana bija izvirzīts kā viens no prioritārajiem pārvaldes uzdevumiem. Ar šī darba rezultātiem plašāku publiku iepazīstinājām 22. novembra Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejas sēdē.
Papildus augstāk minētajam pirmajos darbības mēnešos pārvalde ir aktualizējusi Rīgas civilās aizsardzības plānu, rīkojusi civilās aizsardzības apmācības kopā ar iedzīvotāju apkaimju centriem un NVO, kā arī sagatavojusi praktisku materiālu iedzīvotajiem, kā rīkoties militāra apdraudējuma gadījumā, kas tuvākajos mēnešos nonāks pie iedzīvotājiem pārskatāmas brošūras veidā.
Cik mums ir bumbu patvertņu?
Speciālisti ievākuši datus par 355 objektiem Rīgā (kas ik dienu tiek papildināti ar iedzīvotāju sniegto informāciju par arvien jaunām, vēl neapzinātām adresēm), ietverot informāciju ne tikai par projektētajām un uzceltajām, bet arī projektētām, bet neuzceltām, noārdītām un likvidētām patvertnēm. Vienlaikus apkopotajā informācijā ir norādes par šo būvju piederības statusu, tehnisko stāvokli un drošības grupu atbilstoši iepriekšējiem normatīviem.
Saskaņā ar 2008. gada tehniskās dokumentācijas datiem Rīgas patvertnēs bija paredzēts patvērums 90 tūkstošiem cilvēku. Katras atsevišķās patvertnes ietilpība paredzēja no 10 līdz 2760 cilvēku patvēruma iespējas. Jāatzīmē, ka padomju režīma normas noteica, ka uz vienu personu jābūt pieejamiem 0,5 kvadrātmetriem telpas platības. Plānotais būvnormatīvs šobrīd paredz 0,75 kvadrātmetrus patvēruma telpas vienam cilvēkam. Apjomīgais izpētes darbs veikts, iepazīstoties ar dažādos avotos, tajā skaitā arhīvos pieejamajiem materiāliem.
Līdztekus tam Rīgas civilās aizsardzības speciālisti ir veikuši izpēti par standarta projekta ēku pagrabu, transporta būvju un citu objektu izmantošanas iespējām droša patvēruma vajadzībām militāra uzbrukuma gadījumos. Atsevišķu standarta projektu (piemēram, 602. un 467. sērijas namu) pagraba telpas ir iespējams izmantot tā, lai konvencionālo ieroču pielietošanas gadījumos nodrošinātu iedzīvotāju patvērumu.
Nākamie soļi
Kā nākamo soli Rīgas pašvaldības civilās aizsardzības speciālisti ekspertu grupas sastāvā, iesaistot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas, kā arī būvinženierus, ir paredzējuši apsekot identificētās patvertnes, izvērtēt to izmantošanas un labiekārtošanas iespējas cilvēku aizsardzības vajadzībām.
Lai veicinātu drošības kultūru, panāktu plašākas sabiedrības iesaisti, paredzēts izvērtēt iespējas, kā pašvaldība varētu atbalstīt projektus esošo telpu (piemēram, daudzdzīvokļu namu pagrabu) pielāgošanai patvertņu vajadzībām, kādas būtu šādu telpu dubultās izmantošanas iespējas, kā pašvaldība varētu atgūt privāto personu īpašumā esošās patvertnes, kuras atrodas blīvi apdzīvotās pilsētas apkaimēs. Svarīga nozīme piešķirama sadarbībai ar drošības nozares profesionāļiem, apsverot iespējas, kā iesaistīt vietējos uzņēmumus nepieciešamā aprīkojuma izgatavošanā.
Iespējamā kara gadījumā kāda daļa Rīgas iedzīvotāju, kuri dzīvo tuvu konkrētas situācijas kritiskajām vietām, protams, tiktu evakuēti, bet jāapzinās, ka pārējās Latvijas pilsētas nevar uzņemt visus Rīgas iedzīvotājus un ka nevar uztaisīt šāda izmēra drošu telšu pilsētu mežā. Mans mērķis ir iespējami drīz nomarķēt vietas pilsētā, kas var kalpot kā drošs patvērums ārkārtas situācijā, lai katrs iedzīvotājs redz un iegaumē šīs vietas savās ikdienas gaitās, kā arī tuvāko divu līdz trīs gadu laikā attīstīt labi aprīkotu droša patvēruma telpu tīklu, kas varētu uzņemt vismaz 10% Rīgas iedzīvotāju.
Politiskais epilogs
Krievija uzsāka karu Ukrainā pirms vairāk kā gada un 9 mēnešiem. Kopš kara sākuma mums Latvijā ir bijušas nu jau trīs dažādas valdības ar visdažādākajām politiskajām partijām. Taču nacionālais regulējums civilo aizsargbūvju attīstībai ar mērķi pasargāt Latvijas civiliedzīvotājus militāra uzbrukuma gadījumā pie mums nav izkustējies no vietas. Dažām ministrijām esot atšķirīgi viedokļi, kurā virzienā doties. Šādā, es pat teiktu, – nacionālajai drošībai svarīgā – jomā valdības vadītājam būtu jāuzņemas līderība mērķtiecīgai šī jautājuma virzīšanai uz priekšu. Un jādara tas, neskatoties uz ministriju domstarpībām, bet domājot par valsts iedzīvotāju drošību. Amatpersonu atbildību katrs var izvērtēt pats, bet man pašlaik svarīgākais ir rezultāts.
Tikmēr Rīga no savas puses izdarīs visu, kas ir mūsu spēkos ar neesošu nacionālā līmeņa regulējumu patvertņu jautājumā.
* Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece, aizbēgusi no Jaunās konservatīvās partijas, no kuras tika ievēlēta
[1] Būvnormatīva projekts pieejams tapportals.mk.gov.lv sadaļā “Tiesību aktu projekti”, projekta ID 22-TA-2684
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
