Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.
Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.
Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).
Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.
Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.
Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.
* Saglabāta oriģinālā rakstība.
Pārpublicēts no ivinkele505.wordpress.com