Pēteris Apinis par Gunta Belēviča maldināšanu un viņa Lielajiem Vasjukiem

Iesaki rakstu:

Guntim Belēvičam pamatoti kritizējot manu kļūdu, daudziem klausītājiem, skatītājiem un lasītājiem palika noslēpums – kur šī kļūda radusies. Esmu spiests lasītāju rīcībā pilnībā nodot šo kritizēto pirmsavotu – ievadrakstu žurnālā „Latvijas Ārsts”. Medicīnas žurnāla tirāža ir tikai trīs tūkstoši, un tas nonāk tikai līdz speciālistiem, nemaz nenonāk tirdzniecībā, un iepazīties ar to ir bijis maz iespējams. Tiesa, daļu no šī raksta – par ministra attieksmi pret rezidentūru – esmu jau elektroniskajiem masu saziņas līdzekļiem devis.

Tad nu jūsu rīcībā tagad būs raksts, kurā atrodamas arī Gunta Belēviča norādītās kļūdas.

Sveicieni ministram Guntim Belēvičam, darbu Māra Kučinska valdībā sākot

11. februārī darbu sāka Māra Kučinska vadītais Ministru kabinets. No iepriekšējā kabineta tajā nebūs tikai viena ministre – Mārīte Seile. Par pārējiem ministriem necitēšu latviešu tautas parunu par vēžiem. Guntis Belēvičs saglabājis savu amatu. Viņa gada un trīs mēnešu darba rezultāti iepriekšējā valdībā ir:

• ievērojami pieaugušas rindas uz izmeklējumiem un pie konsultantiem. Pašlaik atsevišķās jomās rindas pediatrijā pārsniedz 5 mēnešus, bet pieaugušajiem – gadu. Lielā mērā tas saistīts ar pacientu iemaksu samazinājumu, atsevišķu kompensējamo medikamentu finansēšanu lielākā apjomā. Līdzekļu no valsts budžeta vairāk nav, un nauda pagrābta no pakalpojumiem paredzētā finansējuma;

• melnais koridors uz onkoloģiju – pacientiem solītā zaļā koridora vietā;

• ar nejēdzīgām birokrātiskām atskaitēm un formulāriem apgrūtināts ārstu (īpaši ģimenes ārstu) darbs, neskaitāmas milzu atskaites par finanšu tēriņiem;

• haotiska rosība ap laboratorisko izmeklējumu kvotām, ģimenes ārstiem liedzot uz tiem rakstīt nosūtījumus. Onkoloģisko slimnieku uzraudzību pie ģimenes ārsta Guntis Belēvičs nolēmis veikt ar fonendoskopu un elektrokardiogrammu, nevis radioloģiskiem izmeklējumiem un onkoloģisko marķieru noteikšanu;

• pagājušā gadā mirušas 11 mātes dzemdību un pēcdzemdību laikā. Sliktāk nekā 1956. gadā. Lielākā daļa – nereģistrējušas grūtniecību un nelīdzestīgas. Tomēr mātes mirstība 5 uz 10 000 dzemdētāju Rietumeiropas valstīs būtu 100% iemesls ministram atkāpties, ja ne pakārties.

Haotiskas pārmaiņas Veselības ministrijā, feodālisma iedīgļi

4. februārī Veselības ministrija paziņoja, ka Veselības inspekcijas (VI) vadītāja amatā aizrotējusi līdzšinējo Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra (VTMEC) vadītāju Aiju Mežsargu, savukārt viņas vietā iecelts VI līdzšinējais vadītājs Egils Harasimjuks, proti, darbinieki nomainīti vietām. Ir iespaids, ka ministrs Guntis Belēvičs darbojas ar senajām čekistu metodēm – sarīdīt cilvēkus, sarīdīt iestādes, ielikt “svešo starp savējiem”.

Tajā pašā dienā tika svinīgi paziņots, ka, (bez konkursa) īstenojot ierēdņu rotāciju, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora amatā iecelta līdzšinējā NMP dienesta direktora pienākumu izpildītāja, direktora vietniece katastrofu medicīnas jautājumos, Katastrofu medicīnas centra vadītāja Sarmīte Villere. Tā teikt, labā ziņa, lai visi redz ministra labos darbus.

Ministrija piemirsa publiski paziņot citu vēsti – ka uz Valsts sporta medicīnas centra direktores vietnieka amatu pārcelta līdzšinējā Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) direktore Inga Šmate, saglabājot iepriekšējo darba algu, piemirstot izveidot šādu Valsts sporta medicīnas centra direktores vietnieka amatu. Vēl vairāk – Valsts sporta medicīnas centram nav tāda algu fonda, lai vietniekam maksātu lielas medicīnas iestādes vadītāja algu. Inga Šmate mums bija zināma kā zinošākais speciālists sabiedrības veselības un profilakses jomā, toties viņai pietrūkst zināšanu un pieredzes sporta medicīnā. Tiesa, zināšanu un pieredzes nav arī Belēviča iepriekš ieceltajai Valsts sporta medicīnas centra direktorei Sabīnei Vaskai-Epnerei, kas pirms tam strādājusi Satiksmes ministrijā un Valsts darba inspekcijā. Atšķirībā no ārstes Ingas Šmates sporta medicīnas centra direktore kaislīgi smēķē un medicīnas izglītību nekad nav ieguvusi.

Kolēģi runā, ka Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) direktora vieta vajadzīga “Belēviča cilvēkam”, lai labāk apgūtu 54 miljonus eiro sabiedrības veselības izglītošanas jautājumiem paredzētos Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Šī ir nauda, ko Guntis Belēvičs uzskata par savējo, personisko, kas viņam personiski pienākas par viņa rosību skolu bulciņu jautājumā. Atkārtošos ar sen zināmu informāciju – šim plānošanas periodam sabiedrības veselībai no Eiropas struktūrfondiem būs pieejami 275 miljoni eiro, no kuriem 20% paredzēti sabiedrības veselības veicināšanas un izglītošanas pasākumiem.

Veselības ministra aktivitātes kadru rotācijā sākās ar valsts sekretāra Rinalda Muciņa aizrotēšanu par Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktoru, valsts sekretāra vietnieces Dainas Mūrmanes-Umbraško aizrotēšanu uz Nacionālo veselības dienestu, Zāļu valsts aģentūras direktores Ingūnas Adovičas atlaišanu, bet īpaši spilgti izpaudās, Zāļu valsts aģentūras direktores vietnieci farmaceiti Daci Ķikuti pārceļot labākā darbā uz Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centru (“farmaceits uz morgu”). Pētījuma vērta ir kadru atlase Zāļu valsts aģentūrā, lai neviens nepamatoti netraucētu Belēviču ģimenes farmācijas biznesu.

Veselības aprūpē sākusies dzimtbūšana. Cilvēkus rausta, pārsviež no viena darba otrā. Veselības ministrijā pašlaik ir tikai viena ārste – valsts sekretāra vietniece Egita Pole, kas līdz šim atbildēja par sabiedriskajām attiecībām. Guntim Belēvičam, kurš publiski gozējas kā ārsts un farmaceits, attiecībā uz medicīnas zināšanām ir fantastiskas izaugsmes iespējas. Ministrs baidās no ārstiem jebkādos amatos (īpaši lielo slimnīcu valdēs), jo tie varētu mēģināt jautājumus kārtot profesionāli vai varbūt neļautu medicīnu izzagt.

Rodas iespaids, ka Guntis Belēvičs veselības jomā līdz ar feodālismu cenšas ieviest arī pirmās nakts tiesības. Feodālisma pamatprincipus savulaik līdz kaulu smadzenēm bija apguvusi padomju čeka, un tā balstījās uz principa – “sarīdi vienus pret otriem”. Gunta Belēviča interpretācijā: palielināšu algas tikai valsts sektorā strādājošiem, bet kvotas dalīšu pēc principa – kas veiksmīgāk tās paprasīs. Ļoti uzskatāms piemērs bija ministra atgriešanās amatā nu jau Kučinska valdībā. Visu padotības iestāžu vadītāji traucās ar rozēm – ne mazākām par metru divdesmit. Pušķim bija jābūt tādam, ko grūti aptvert. Vai varbūt tik kuplam, lai varētu kādu aploksnīti paslēpt (es, protams, domāju: ar laba vēlējumiem)?

Rezidentūras sadale – veselības ministra ņirgas par jaunajiem kolēģiem

Bārstot vissvētākos solījumus sakārtot rezidentūras vietu skaitu un finansējumu, veselības ministrs Guntis Belēvičs televīzijas ekrānos un presē grozījās visu pērnā gada pirmo pusi. Tad solījumi pieklusa līdz ar norādēm, ka šādus jautājumus nevar sakārtot uzreiz, bet nākamgad (proti – 2016. gadā) rezidentūras vietu skaits būs pietiekams, rezidenti saņems cilvēka cienīgu atalgojumu, būs izcila apmācības kvalitāte.

Gada laikā rezidentūras jomā nav darīts nekas.

Eiropā ārsta izglītība sastāv no 6 gadu līdzdiploma izglītības medicīnas fakultātē un 4–6 gadu rezidentūras specialitātē. Politiķu runas, ka varētu jau strādāt ārsts bez rezidentūras, vienkārši ir tukša mēles kulstīšana, jo mēs strādājam ar Eiropas regulām par reglamentētajām profesijām. Skatīšanās pār sētu uz Krieviju (joprojām viena vai divu gadu internatūra un specialitātes apgūšana kursos) der tiem, kas vēlas arī Krievijas rubli, ceļus, ēkas un sadzīves kultūru.

Universitāšu medicīnas fakultātes absolvēs apmēram 280 studentu, tātad vajag tikpat daudz rezidentūras studiju vietu. Bet šiem jaunajiem ārstiem būs pieejamas tikai 180 vietas (daļa ir rezidentūra apakšspecialitātēs), turklāt uz šīm vietām pretendēs arī tie, kas netika rezidentūrā pērn un aizpērn. Murgains ir politiķu arguments, ka rezidentūra jānodrošina tikai labākajiem. RSU un LU medicīnas fakultātes Latvijā sniedz vislabāko izglītību, par ko liecina lielais ārvalstu studēt gribošo skaits mūsu augstskolās. 99% gadījumu jaunais ārsts, kas pārvarējis anatomijas un bioķīmijas kolokvijus, internās medicīnas eksāmenus, apguvis ķirurģiju un patoloģisko anatomiju, ir pietiekami zinošs, lai būtu pelnījis tālākstudijas rezidentūrā.

Rezidentūras neesamības dēļ aptuveni 100 medicīnas fakultāšu absolventu medicīnas izglītību Latvijā turpināt nevarēs, un lielākā daļa no viņiem dosies studijas turpināt ārzemju klīnikās. Kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, tie, kas aizbrauc pēc 6. kursa absolvēšanas, Latvijā vairs neatgriežas – gan tāpēc, ka specialitāti studē svešvalodā, gan tāpēc, ka saņem 6–10 reizes labāk apmaksāta darba piedāvājumus, gan tāpēc, ka rezidentūras laikā apprecas, iedzīvojas svešumā.

Pašlaik šie jaunie un talantīgie cilvēki grib palikt un studēt Latvijā. Valdība spiež viņus pamest Latviju. Runa ir par topošajiem ārstiem, valsts ieguldītajiem līdzekļiem, valsts plānošanas nepilnībām un potenciālā zaudējuma novēršanu.

Protams, šeit vietā būtu prasīt – kāpēc Latvijā katru gadu tiek apmācīti par 100 ārstniecības studentiem vairāk, nekā nepieciešams (nekā piedāvājam rezidentūras, darbavietas utt.). Vienas atbildes uz šo jautājumu nav, bet galvenokārt tās ir augstskolu intereses. RSU studentu mācības tiek iekļautas Veselības ministrijas budžetā, bet LU Medicīnas fakultātes studentu – Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā. Dažāda finansējuma sistēma, resoriskas intereses. Veselības ministrija taisnojas, ka esot taču arī pilnas maksas medicīnas studenti, tāpēc ministrijas ierēdņi nevarot saprast – cik studentu ir, cik vajag un kāpēc vajag.

Šogad rezidentūras uzņemšanā liela loma būšot tam, kas normatīvajos aktos nodēvēts par reģionālo vienošanos, proti, prioritāri valsts apmaksātās rezidentūras vietās tikšot uzņemti tie absolventi, kas būs noslēguši vienošanos ar ārstniecības iestādi vai pašvaldību ārpus Rīgas, turklāt konkrētā specialitātē. Te ir vērts citēt topošos grozījumus Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumos Nr. 685 Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi:

“Pēc rezidentūras beigšanas nosacījumi personai, kurai IR noslēgta “reģionālā vienošanās”:

Pēc rezidentūras beigšanas turpmākos piecus gadus strādā attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā:

1) ārstniecības iestādē, ar kuru ir noslēgta “reģionālā vienošanās”,

2) pašvaldības norādītā ārstniecības iestādē, ja “reģionālā vienošanās” ir noslēgta ar pašvaldību.

Pēc rezidentūras beigšanas nosacījumi personai, kurai NAV noslēgta “reģionālā vienošanās”:

pēc rezidentūras beigšanas turpmākos piecus gadus strādā attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā:

1) valsts ārstniecības iestādē,

2) pašvaldības ārstniecības iestādē,

3) ģimenes ārsta praksē,

4) Veselības inspekcijā,

5) Slimību profilakses un kontroles centrā,

6) SIA Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts,

7) SIA Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika.”

Uztvērāt? Topošajam rezidentam piespiedīs parakstīt dokumentu, ka viņam pēc sešiem studiju gadiem un pieciem rezidentūras gadiem vēl pieci gadi jāstrādā Belēviča uzskaitītajās iestādēs. Un jāstrādā par 550 eiro uz papīra. Un nekādas precības, tālākapmācības, rezidentūras apakšspecialitātēs.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Padomju Savienībā šo sistēmu nodrošināja, atņemot pases. Tiesa, toreiz dzimtbūšana tika noteikta uzreiz pēc studijām un tikai uz trim gadiem.

Jautāsiet – kāpēc Guntis Belēvičs uzstājīgi cenšas piesiet ārstus tikai pie valsts un pašvaldību iestādēm? Jaunie ārsti nevēlas iet strādāt uz klīniku ar lielu atbildību un mazu algu. Piemērs ir ginekoloģija – jaunie kolēģi labprāt strādā savās ginekologu praksēs, nevis dežurē, riskē, operē dzemdību vai ginekoloģijas nodaļā.

Es neticu, ka Latvijai būs dota izņēmuma iespēja nepakļauties Eiropas regulai par brīvu darbspēka kustību pat tad, ja Guntis Belēvičs Briselē sitīs ar tupeli par galdu. Un rezidentūras absolventi brīnīsies – kāpēc viņiem noteikti jāstrādā sešās Rīgas pašvaldībai piederošajās ambulatorajās iestādēs, nevis 19 nepiederošajās, kaut visas šīs iestādes par vienādu cenu veic vienādi apmaksātus valsts pasūtītus pakalpojumus. Miljonārs Guntis Belēvičs nesaprot skaitli 550 eiro mēnesī uz papīra. Kā cilvēks, kas brauc ar Bentley Continental GT un lepojas, ka brīvajos brīžos starp ministrēšanas pienākumiem par 960 tūkstošiem nopircis dzīvokli Ķīpsalā, viņš nenojauš, ka tādam pirkumam vajag 2500 māsu vai 2000 ārstu algu.

Kā ministrs gatavojas kompensēt slimnīcas ārstu trūkumu

Lai kompensētu mediķu trūkumu, dažādu specialitāšu ārstiem vajadzēs nostrādāt noteiktu dežūru skaitu valsts slimnīcās, televīzijas ekrānā teica veselības ministrs Guntis Belēvičs. Valsts slimnīcās, kurās trūkst kāda speciālista, noteiktu dežūru skaitu nāksies strādāt privātās praksēs un klīnikās strādājošajiem speciālistiem.

Ne tikai valsts slimnīcās, bet arī reģionālajās slimnīcās dežūrām trūkst ginekologu, acu ārstu, ausu, kakla, deguna speciālistu, neirologu. Bērns ar zirni ausī vai degunā neatliekamās palīdzības brigādei jāved uz Rīgu, bet vecākiem pēc pusstundas rosības bērnu slimnīcā – jāved atpakaļ uz Latgali vai Kurzemi. No visas Latvijas uz Rīgu nereti nākas vest pacientus ar acu traumu, ginekoloģisku asiņošanu vai insultu. Ja mēs runājam par dežūrspeciālistu, piemēram, dežūrginekologu, mēs domājam operējošu ginekologu, nevis cienījamu kolēģi, kas izcili pieņem savā praksē, diagnosticē vēzi, vada grūtniecības, nozīmē hormonaizvietojošo terapiju. Bet tiklīdz kāds ginekologs ir labi apguvis operēšanas prasmes, ārvalstu klīnikas viņam piedāvā desmit reižu lielāku samaksu nekā Latvijā. Darbs slimnīcā par dežūrspeciālistu ir daudzkārt sliktāk apmaksāts par darbu ambulatoriskajā dienestā.

Par 550 eiro algu neviens operējošs speciālists (6 studiju kursi, pieci rezidentūras gadi, specializācija, pieredzes un prakses uzkrāšana – kopā vismaz 12 gadi personisku ieguldījumu savā izglītībā) uz reģionālo pilsētu X vienkārši tāpat nebrauks. Vienīgā iespēja reģionālajā slimnīcā piesaistīt uz dežūrām operējošu speciālistu ir – maksāt viņam konkurētspējīgu algu.

Reģionālās slimnīcas nav valsts slimnīcas, tās pieder pašvaldībām. Es iztēlojos sarunu Ventspilī, kur slimnīcas valdes priekšsēdētājs dodas pie sava akcionāra, pilsētas mēra un saka: “Mēs nevaram piesaistīt mūsu slimnīcai dežurējošu otolaringologu (lai nosegtu dežūru grafikus 24 stundas 31 dienu mēnesī, vajag 4 otolaringologus). Lai šādu speciālistu piesaistītu, mums vajadzētu viņam maksāt algu 2500 eiro mēnesī.” Pilsētas mērs interesējas – cik akūtu pacientu dienā no viņa pilsētas vēršas pie šā dežurējošā otolaringologa. Izrādās – viens vai divi, bet pārējos ātrā palīdzība vestu no citām pilsētām, citiem novadiem plašajā Kurzemē. Par šo slimnieku ārstēšanu NVD maksā tik maz, ka neatmaksātos dežūrārstu uzturēt pat par 400 eiro mēnesī. Mērs, protams, negrasās maksāt savā slimnīcā kādam ievērojami lielāku algu tikai tāpēc, ka jāārstē plašās Kurzemes pacienti – lai neatliekamās palīdzības brigādes turpmāk visus akūtos slimniekus ved uz Rīgu.

Rīgas lielajos stacionāros dežūras palīdz nosegt rezidenti.

Atbildīgajiem speciālistiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ slimnīcā turpina strādāt, nākas dežurēt 12–20 diennaktis mēnesī. Vēl trakāk ir ar operāciju un anestezioloģijas māsām – viņas mēnešiem strādā vairāk par 20 dežūrām mēnesī. Pacientiem par labu tas nenāk – pārslogots ārsts un pārgurusi māsa nav veiksmes stāsts.

Vai Eiropā ir vērotas līdzīgas situācijas? Jā, vissmagāk pirms 10–20 gadiem klājās Polijā, kur visi operējošie ārsti izvēlējās braukt uz Austrumvāciju dežurēt par ievērojami lielāku algu. Un Polijas valdība bija spiesta soli pa solim celt atsevišķu ārstu un māsu specialitāšu algas – sākotnēji anesteziologiem 4–6 reizes, pēc tam visām operējošajām specialitātēm, bet pēc tam arī neatliekamās palīdzības speciālistiem. Pašlaik neatliekamās palīdzības dienestos ārsti Polijā saņem vismaz trīskārt vairāk nekā Latvijā. Un rezultāts acīmredzams – kaut joprojām Austrumvācijā algas ir lielākas, poļu ārsti un māsas atgriezušies savās slimnīcās.

Bet Latvijā medicīnai naudas nav. Saeima, Ministru kabinets, finanšu ministrs vienmēr ir glābis Parex, AirBaltic, Liepājas metalurgu un citus uzņēmumus, ko blēži ir nolaiduši. Šie valstsvīri ir būvējuši oranžos zelta tiltus, VID ēku un Iekšlietu ministrijas ēku, viņi ir pirkuši dārgākās mašīnas, autobusus un tramvajus, gandrīz nopirkuši vilcienus, ar kuriem neviens nebrauks.

Valsts varas noziedzīgā attieksme pret veselības budžetu ir Latvijas lāsts.

Kā sarīdīt mediķus savā starpā

Esmu klausījies ministra un ministrijas ierēdņu uzrunas un prezentācijas dažādās auditorijās. Pamatprincips ir vienkāršs: “Vainīgie par visu ir tie citi, bet jums pienākas vairāk.” Piemēram, vainīgie ir kardiologi, jo viņi saņem pārāk lielas algas, liek dārgus stentus. Citkārt vainīgie ir ģimenes ārsti, kas nepietiekami uzmana, vēlu diagnosticē un nepareizi interpretē. Dažreiz vainīgie ir neatliekamās palīdzības mediķi, kas ar sasistu galvu alkoholiķi ved uz Austrumu slimnīcu ik pārdienu. Šobrīd vainīgie ir privātstruktūras, kuras noēd naudu, kas pienāktos valsts iestādēm.

Saeima budžeta likumā iebalsoja 10 miljonus medicīnas darbinieku algu paaugstināšanai. Ministrs lēma, ka šī nauda jāsadala valsts un pašvaldību iestādēs strādājošiem. Tātad endokrinologam, kas pieņem slimnīcas ambulatorajā nodaļā par valsts kvotām, pienākas pielikums algā, bet endokrinologam, kas strādā privatizētā poliklīnikā (privatizētā ar Veselības ministrijas politisku labvēlību). Šāds dalījums – naudu dot vai nedot atkarībā no īpašuma formas – raksturo komunistisko partiju un tās ideālus. Ministrs uzskata, ka 10 miljoni no Latvijas iedzīvotāju nodokļiem viņam iedoti, lai viņš varētu dalīt piemaksas – klausīgajiem iedošu, neklausīgajiem ne (“un vispār – kad gribēšu, tad piemaksāšu, bet nekādi pastāvīgi cipari mediķiem pie algām netiks”).

2015. gada 14. decembrī Guntis Belēvičs uzbūra Lielos Vasjukus un paziņoja, ka nozares budžetā piešķirtie papildu 10 miljoni eiro tiešā veidā sasniegs ārstniecības personas – vidēji darba samaksa pieaugs par 7% ārstiem, ārsta palīgiem un medicīnas māsām. Tiesa, jau pēc dažām dienām izrādījās, ka ģimenes ārstiem, speciālistiem, māsām, ārstu palīgiem un citiem, kuri sniedz valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, bet to nedara valsts vai pašvaldību iestādē, atalgojuma palielinājums vismaz 2016. gadā nav paredzēts.

Ministra darba princips – paceļot balsi un iebaidot, norādīt ierēdņiem darbības virzienu. Kļūdas gadījumā likt ierēdņiem taisnoties un beigās ierēdņus atzīt par vainīgiem. Smieklīgi izskatās augstākie Veselības ministrijas ierēdņi, kas labi saprot ministra iniciatīvu bezcerību, bet izmisīgi daudzkārt atkārto apšaubāmus ministra argumentus.

Seko mums