Iesaki rakstu: 
Kad uzvaras žvingulis iesit galvā, tad bieži gadās tā, ka bramanīgais gavilētājs, gribot citiem savu pārākumu izrādīt, jūtu uzplūdā apskādējas pats. Patlaban šādas nedienas draud Zaļo un zemnieku savienībai, tīkojot izraut vides un pašvaldību ministra portfeli no Nacionālās apvienības rokām.
Protams, būtu dīvaini, ja politiskais spēks, kas dziļi sakņojas vietvarā, neiekārotu tik vērtīgu mantu, kuras nēsātājos turklāt piesaka tiešām cienīgus kandidātus. Taču, pārmērīgi uzstājot, zaļzemniekiem var nākties atklāt, ka taustāmais ieguvums pat daļēji nenosedz zaudējumus, kas nodarīti tik netveramai lietai kā savienības reputācija. Jo visai godīgai publikai, kam nāktos noraudzīties NA pazemošanā, tāda izrīcība šķitīs par traku, pat neraugoties uz skatītāju konkrētajām partejiskajām simpātijām – un ZZS tiks pie badmiru (ne)slavas.
Ja "nacionāļi" tiks dzīti stūrī, viņiem nāksies sāpīgi kost rokā, kas snaikstās pēc partijas sīvi sargātā labuma. Vai ZZS patiks, ka NA publiski tai ieteiks, lai tiktu pie VARAM, veidot valdību ar Saskaņu? Partija izsmēla savas savaldības rezerves, kad mīļā miera labad pirms vēlēšanām izcieta Vienotības bardzību un divu savu ministru apskādēšanu. Nesenā partijas lēnprātīgā padevība pat izbrīnīja gan atbalstītājus, gan pēlējus – it kā tā pati piekristu tam, ka, piemēram, neklājas koalīcijas mazpartnerim Rīgas domes vēlēšanās saņemt vairāk mandātu nekā premjerpartijai un par to pienākas žagari. Tagad arī NA pamatoti jūtas kā vēlēšanu uzvarētāja un nevienam neļaus sevi padarīt par otršķirīgu sabiedroto. Aizrādījumi, ka Romānam Naudiņam nav pielaides un tāpēc VARAM nacionāļiem ir nepaceļama nasta, tik piešauj ugunij petroleju. Ja vajadzēs, tad pat Einārs Cilinskis pāris pēcvēlēšanu gadus bāzīs principus atvilktnē un marta vidū atradīsies neatliekamā komandējumā Briselē.
Patlaban neviens neapstrīd zaļzemnieku pretenzijas uz lielāku ietekmi topošajā valdībā, pat dominēšanu – jo savienība vēlēšanās ir guvusi pārliecinošus, "tīrus" panākumus, pieredzējusī deputātu komanda papildināta ar vienu otru vērtīgu jaunpienācēju. ZZS ir visas iespējas jaunajā koalīcijā būt gan "pirmajai vijolei", gan tās "stabilitātes garantam" un "saiknei ar tautu", gan vēl kaut kam citam. Kāpēc tas viss būtu jāsaķēza viena amata dēļ? Tā zaļzemnieki paši grūž NA brāļoties ar Reģionu apvienību (vai tiešām gribas portfeļus dalīt arī tai?) vai sabloķēties ar vakardienas pāridarītāju Vienotību pret šodienas negausi. ZZS šobrīd nepieciešams vairāk koleģialitātes – kaut vai tikai ārējas!
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.