Plusi un mīnusi, jeb Dombrovska āža kāja

Iesaki rakstu:

Galvenie plusi, kas nemitīgi tiek uzsvērti, ir – ceļotāju ērtība, ietaupījums uz valūtas maiņu. Ja kāds domā braukt uz Lielbritāniju, Zviedriju, ASV vai tepat kaimiņos – uz Lietuvu un Poliju, tad gan atšķirības pamanāmas nebūs. Toties, reizes četras gadā lidojot uz Vāciju kārtīgi iepirkties, uzreiz būs jūtams, ka kādu 5 vai 6 latu ekvivalents jaunajā naudā gada laikā iekrājas. Arī tie uzņēmumi, kas strādā ārvalstu tirgos (protams, ne jau ar Lielbritāniju, Krieviju, ASV, Poliju, Lietuvu u.c. valstīm, kuras kopā sastāda nieka 2/3 no Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma), ietaupīs uz naudas maiņas izdevumu rēķina. Tātad daļa peļņas no banku sektora aizplūdīs uz uzņēmumu īpašnieku kontiem. Notiks vienkārši naudas pārdale. Ne vairāk, ne mazāk.

Tas viss būtu sīkums un šā kā tā diezgan nenopietni, jo kurš tad pilnā nopietnībā spētu iedomāties, ka tiešām valūtas maiņas neērtību izskaušana ir minama kā nopietns pluss. Arī tā dēvētā un Dombrovska tik bieži piesauktā “divātrumu Eiropa” un “atrašanās kodolā” ir nekas vairāk kā skaisti vārdi par rožainu nākotni, kas, iespējams, kādreiz būs. Tikpat iespējams, ka arī nebūs. Taču kaut kādā veidā to izmērīt, pamatot ar skaitļiem vai aprēķiniem nu nekādi nav iespējams. Atliek vien samierināties ar skaistām frāzēm. Nu gluži kā iestājoties ES – būs Eiropas algas un Eiropas dzīves līmenis.

Pretargumenti jeb mīnusi ir tikpat iracionāli kā plusi. Nacionālā identitāte nu nekādi nav sasaistāma ar apdrukātiem papīrīšiem, kuri kalpo kā maksāšanas līdzeklis. 20. gadsimta 80. gadu nogalē nacionālā identitāte bija tik augsta kā vēl nekad, jo tautu vienoja kopīgs mērķis – netkarība un brīvība. Tam nebija ne mazākā sakara ar naudas nosaukumu – rublis, “repšuks” vai lats.

Un tā nu kā tādu mantru šos vienus un tos pašus plusus un mīnusus nenogurdami atkārto valdība, redzamākie Vienotības pārstāvji un no visām malām dienas gaismā izlīdušie eksperti. Starp citu, tieši viskvēlākie eiro aizstāvji nepārtraukti uzsver tieši šo mīnusu – identitātes zudumu. Jā, redz, lata nebūs vairs, žēl, protams, bet nu nebūs vairs jāmaina valūta, un būsim pašā kodolā, pirmajā vai otrajā, vai kurā tur ātrumā. Solvita Āboltiņa, lai solidarizētos ar tautu, žēli māj ar galvu un uzsver kā lielāko zaudējumu Latvijai, ka nu vairs nebūs pašiem sava lata. Tas gan esot lielākais mīnuss, bet nu tā naudas mainīšana atkal visu atsverot ar uzviju...Un atkārto to pašu atkal un atkal.

Kāpēc gan runāt nepārtraukti par tik nenopietnām un mazsvarīgām lietām? Un kāpēc tieši eirofanāti lieto šo identitātes argumentu? Pirmkārt jau, ērti ir izcelt kādu mīnusu, kuru it viegli var atspēkot, jo, jāpiekrīt, emocijām nav loģiska pamatojuma. Otrkārt un arī galvenokārt - jo tad gluži vienkārši nav jārunā par citām lietām. Piemēram, par Eiropas Stabilitātes Mehānismu jeb ESM. Nav jau tā, ka gluži galīgi nerunātu par to. Premjers Dombrovskis ar smagu sirdi atzīst, ka iemaksas būs jāveic šajā fondā. Pārsimt miljoni piecu gadu laikā. Tas nav ne daudz, ne maz. Bet 40 miljonu izmaksas gada laikā noteikti nav kritiski mūsu valstij. Tāpēc jau to var droši atzīt. It īpaši uzreiz optimismā degošām acīm piebilstot, ka tas kalpos kā apdrošināšana pret krīzi. (Lai gan kāpēc mums vajadzīga šāda apdrošināšana, ja, valdības vārdiem runājot, krīze ir pārvarēta ne tikai Latvijā, bet arī visā ES. Kārtējā pretruna, uz kuru šoreiz pievērsim acis. Cilvēks sajauc šo to, pinas sīkās pretrunās – ak tu mūžs!) Arī Valsts kancelejas kopīgi ar Finanšu ministriju sagatavotajā pārskatā, kurā ir uzskaitīti visi (!) plusi un mīnusi, ir pieminētas šīs pārsimt miljonu iemaksas ESM.

Un šajā brīdī jāsecina, ka informatīvā kampaņa sāk pārvērsties puspatiesību, melu un pilnīgi noslēptu faktu savārstījumā. Ko arī īstenībā varēja gaidīt. Jo cerēt uz atklātu un patiesu informāciju šajā valstī var cerēt tikai vai nu ārprātīgais vai arī ierēdnis ar pielaidi noslepenotiem dokumentiem.

Īsi par ESM. Tas ir fonds, kura uzdevums ir aizdot naudu no saviem līdzekļiem grūtības nonākušām valstīm. Tā kopējā kapacitāte ir 700 miljardu eiro (drīzumā plānoti ir 800 miljardi). Naudu šajā fondā iemaksā eirozonas valstis. Latvijai šajā fondā būs jāsāk iemaksāt nauda tikai tajā brīdī, kad tā ieviesīs eiro. Tātad jau no 2014. gada 1. janvāra. Sākotnējās iemaksas būs šie pārsimt miljoni vairāku gadu garumā. Līdz ar to būs apmaksāta viena desmitā daļa no ESM kapitāla. Tik tālu viss atbilst publiski un oficiāli paustajam.

 Kas ir ar pārējām 9 desmitdaļām? ESM likums paredz, ka pēc pirmā pieprasījuma visām eirozonas (tātad no nākamā gada arī Latvijai) valstīm ir jāiemaksā šai fondā naudas līdzekļi pilnā apjomā, lai to varētu tālāk aizdot Grieķijai, Spānijai, Kiprai vai citai jebkurai krīzes nomāktai valstij. Nauda ir jāiemaksā nedēļas laikā pēc pieprasījuma izteikšanas. Cik naudas Latvijai būs jāiemaksā šādā gadījumā? Aptuveni 2 miljardi eiro! Kur ņemt tādus Latvijai neiedomājami milzīgus līdzekļus? Starptautiskais Valūtas fonds un ar to saistītā “jostas savilkšana”? Sāpīgas budžeta apcirpšanas, pensiju un pabalstu samazināšanas?

Konkrēti kur pie eiro ieviešanas mīnusiem ir atspoguļots šis fakts? Nekur. Vai premjers, finanšu ministrs jeb kāda cita Latvijas amatpersona ir to kā mīnusu godīgi pavēstījusi sabiedrībai? Protams, ka ne. Kāda ir iespējamība, ka šādas miljardu iemaksas varētu būt nepieciešamas? Diemžēl Itālija ir piepulcējusies to valstu sarakstam, kuru glābšanai būtu vajadzīgi miljardu simti, kā tas jau bija Grieķijas gadījumā. Ja pasteigsimies ar eiro ieviešanu, tad, kazi, varēsim lepni sniegt palīdzīgu roku brālīgajai Itālijas republikai.

ESM nākotnes plāni paredz, ka šī fonda naudu varēs  novirzīt ne tikai parādos slīkstošu valsts budžetu glābšanai, bet arī banku rekapitalizācijai visā eirozonā. Tātad Latvijas iedzīvotāji maksās par to, lai finanšu mahinācijās paputējušas bankas, kuras noteikti ir visnotaļ svarīgas un cienījamas “sistēmbankas” kaut kur Vācijā vai Īrijā, tiktu pie jauniem un svaigiem naudas līdzekļiem. Vācijas kanclere Merkele un Francijas prezidents Olands jau publiski ir apstiprinājuši, ka Īrijas bankas saņems svaigu naudiņu tieši no ESM (focus.de, 23.10.2012), kurā savu naudu iemaksās Latvija. Eiropas Savienībā krīze turpinās. Grieķija ne tuvu vēl nav atkopusies un pat nav uz atveseļošanās ceļa. Tai sāk piepulcēties aizvien jaunas valstis. Un nu jau arī privātie baņķieri būs jāatbalsta no ESM un tātad arī Latvijas nodokļu maksātāju naudas.

Vienu reizi tomēr premjeram Dombrovskim gadījās neapdomīgi izteikties šajā sakarā. Tas gan notika ārpus skaistās un rožainās informatīvās kampaņas ietvariem. 2012. gada 21. oktobrī intervijā vācu laikraksta Bild žurnālists uzdeva Latvijas premjeram jautājumu par Latvijas iemaksu lielumu ESM fondā. Dombrovskis atbildēja, ka šī nu “patiešām ir tāda kā āža kāja Latvijai”, taču viņš cerot, ka līdz 2014. gadam krīze Eiropā būs pārvarēta un Latvijas nauda vairs nebūšot vajadzīga. Cerot! Jauna meiča var cerēt, ka puisis viņu nepametīs, bet apprecēs. Bet premjers par to, ka Latvijai varbūt būs, bet varbūt arī nebūs jāsamaksā 2 miljardi eiro? Cerēt!? Ja kuģa kapteinis stūrētu pilnīgā tumsā kuģi lielā ātrumā un uz pasažieru jautājumu, vai tad nav jābaidās no iespējamām klintīm ceļā, atbildētu, ka, cerams, tādu nebūs, krastu viņš jau nākamajā mirklī varētu meklēt peldus. Labākajā gadījumā.

Dombrovskim intervijas turpinājumā atkal misējās. Uz žurnālista jautājumu, kā tad viņš to visu domājot izskaidrot Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ar 420 latu (vācu žurnālists jautājumā minēja 600 eiro) vidējo algu būs varbūtēji jāuztur dienvidu valstis, Dombrovskis godīgi sameloja: “Es skaidroju viņiem (Latvijas iedzīvotājiem), ka Latvija pati ir saņēmusi starptautisku solidaritāti krīzes laikā no Starptautiskā Valūtas fonda. Un šodien mēs esam visstraujāk augošā ekonomika ES.” Kopš kuriem laikiem Valūtas fonds ir tas pats, kas citu valstu solidāra palīdzība? Tāpēc Latvija tagad būs spiesta maksāt miljardus paputējušiem baņķieriem? Un kur gan ir šis Dombrovska skaidrojums? Tā arī palika intervijas līmenī. Vismaz Bild žurnālistu veikli piemuļķoja. Starp citu, arī šajā intervijā Dombrovskis neizmantoja iespēju paklusēt un uz žurnālista jautājumu par lielāko ieguvumu no eiro ieviešanas kā galveno un vienīgo (!) argumentu minēja mums jau labi zināmo, veco un nodrāzto joku – ietaupīsim naudu uz valūtas maiņu, un būs ērtāk ceļot.

Turpmāk gan par eiro ieviešanu atbildīgie valstsvīri ir bijuši piesardzīgāki ar saviem izteicieniem. Taču kaut kā jau arī bija nepieciešams šo nepārdomāto Dombrovska izteikumu nogludināt un nodrošināties pret citiem. Vislabāk šo uzdevumu uzticēt “ekspertiem”, jo tad jebkura atbildība no valdības pleciem noveļas. Latvijas bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns 2012. gada 27. novembrī pauda uzskatu, ka “runas par miljardu iemaksām ir pārspīlētas. Ir ļoti liela varbūtība, ka šādas iemaksas nebūs jāveic.” Jautāt, kas šo varbūtību ir aprēķinājis un uz kādiem pētījumiem tā balstās, būtu ļoti naivi, lieliski apzinoties, ka tādu nemaz nav. Nedaudz vēlāk gan tika izlemts, ka termins “liela varbūtība” ir par maz un varbūt varētu vēl sēt šaubas. Tā nu aptuveni mēnesi vēlāk Latvijas bankas ekonomiste Vija Mičūna 2013. gada 6. janvārī paziņo: “Varbūtība, ka Latvijas iemaksas ESM sasniegs miljardus, ir tuva nullei.” Jau labāk. Tuvu nullei ir vēl mazāk. Atkal jau nejautāsim pēc neesoša pētījuma vai aprēķina. Bet kam to aprēķinu vajag? Ir taču paziņojums, ka pastāv uzskats, ka varbūtība ir  tuvu nullei. Punkts. Un turpinām patiesi svarīgās diskusijas par to, vai valūtas maiņas ietaupījums atsver nacionālo identitāti. Un, protams, atbalstām premjeru viņa cerībās! Cerība mirst pēdējā.

Seko mums