Iesaki rakstu: 
Artusa Kaimiņa politbiznesiņa kompanjons, „ētikas speciālists” Atis Zakatistovs, tikai vienu naksniņu pasēdējis policijas izolatorā, ir strauji kļuvis gudrāks un nu publiski zūdās par to, kādā policejiskā valstī mēs, lūk, dzīvojot. Būtu pasēdējis vēl kādu mēnesi, droši vien nonāktu arī pie atziņas, ka patiesībā mēs jau sen dzīvojam policejiski bandītiskā valstī un, šai sistēmai zeļot un pārejot atkal jaunā un jaunā līmenī, tā vienkārši sāk skart aizvien vairāk šīs valsts iedzīvotāju.
Aizturot Helsinki 86 dibinātāju Linardu Grantiņu, Drošības policijas „profesionāļi” šim salauž roku. Onkulis ne no viena nebēg un vispār ir pusjucis, taču nekaitīgs – bet nu vienalga, tiek aizturēts ar visu parazītisko drošībnieku jefiņu pubertātes gados neiztērēto sparu un enerģiju.
Stāv autobusa pieturā jau acīmredzamāks Latvijas „tautas ienaidnieks” – tāpat kārtīgi pusjukušais „ebreju revolucionārs” Vladimirs Lindermans. Atbrauc maskoti idioti no Drošības policijas, gāž šo gar zemi, lauž rokas un velk galvā maisu, lai... vestu uz viņa paša dzīvokļa kratīšanu.
Tāpat kā Grantiņš arī šis indivīds ne no viena nebēg, neslēpjas, bumbu līdzi nestiepj – bet nekas, arī ar viņu viss notiek pēc pilnas programmas. Un latviskās sabiedrības lielākajai daļai tas, protams, gluži labi patīk – tā vajag tiem Latvijas valsts ienaidniekiem, lai viņi trīc, lai saprot, ar ko darīšana!
Tālāk – jau interesantāk. Pat ar saviem „masku šoviem” un politpasūtījumu izpildi slavenā eksKNAB dueta dalībniece Juta Strīķe kaut ko sāk publiski pukstēt par nelikumībām un nejēdzībām, kas bijušas acīmredzamas deputāta Kaimiņa aizturēšanā un iespundēšanā.
Jau pieminētais Zakatistovs publiski īd – visas izmeklēšanas darbības tikušas paveiktas dažu stundu laikā, bet viņa paturēšanai pa nakti nav bijis ne mazākās jēgas. Blēdis, protams, šis Zakatistovs, tomēr viņa faktu izklāstam nav pamata neticēt. Bet kas par to – lai pasēž kundziņš, lai pabaro blaktis!
Tad vēl deputāta Askolda Kļaviņa dzīvesvietas un kā tur vēl kratīšana. Ņemot vērā, ka deputāts tiek turēts aizdomās par transporta kompensāciju izblēdīšanu, ir pilnīgi skaidrs, ka pierādījumi var tikt atrasti Saeimas grāmatvedībā un varbūt vēl kaut kur – bet nu tikai ne jau nu Kļaviņa mājās. Bet tas nekas – gribam kratīt un kratīsim!
Jā, un vēl arī Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša demonstratīvais lēmums – noraidīt šmucīgā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča sūdzību par valsts noslēpuma pielaides atņemšanu.
Viss jau tīri tā neko, taču – šo lēmumu Maizītis pieņem, labi zinot, ka šādu kārtību Satversmes tiesa ir atzinusi par prettiesisku, divas nedēļas pirms tam, kad šī kārtība tiks atcelta un šādu lēmumu pieņemšana nonāks tiesas ziņā.
Tas nozīmē - faktiski čekas ziņotāju lolotājs un sargs, bijušais ģenerālprokurors (!) parāda lielu, izteiksmīgu faku visādām tur konstitucionālajām tiesām. Es varu atļauties! Un, tā kā es varu, tad es arī atļaujos – un iepūtiet man!
Tieši tādu pašu faku tādā vai citādā veidā Latvijas iedzīvotājiem rāda arī visu iepriekšpieminēto „tiesībsargāšanas” un „valsts drošības” iestāžu vadītāji un rīkojumu izpildītāji.
Gadu no gada viņos aug – un pamatoti aug – pārliecība, ka par nejēdzīgām, neefektīvām, stulbām, brutālām, nekaunīgām un atklāti prettiesiskām darbībām viņiem nekas nebūs. Izņemot, protams, „cepumiņus” no tā vai cita pasākuma pasūtītājiem.
Ar katru gadu policejiski bandītiskās valsts sistēmas pārstāvju visatļautība aug augumā – un kāpēc gan ne, ja nav jūtams nekāds vērā ņemams pretspars? Pēdējo dienu notikumi uzskatāmi demonstrē, ka šajā nekaunīgajā visatļautībā ir sasniegts jauns visatļautības līmenis.
Protams, uz to visu var būt arī tradicionāla aitu bara reakcija – mēs uzticamies mūsu lieliskajiem dienestiem, viņi ir profesionāļi un noteikti labāk par mums zina, ko dara, bēēēēēēēē!
Taču agri vai vēlu nāksies ciest arī aitu bara pārstāvjiem – tiem, kuriem šķiet, ka viņi jau nu gan nekad nenonāks tādā situācijā kā iepriekš aprakstītie personāži.
Nonāksiet, mīļie blējēji, un situācija, kad jūs ar ģimeni aizejat uz restorānu vakariņās un jūs tur policijas specvienība saliek ar ģīmjiem grīdā, jo policijas „pasūtījumu galds” saņēmis „lūgumu” tikt galā ar konkrētā restorāna saimniekiem, būs tikai kusli ziediņi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.