Politiski motivētas paraloģijas diemžēl nav “ārstējamas”...

Oskars Bundža, ārsts
31.03.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Vērtējot šā gada 3.janvārī spēkā stājušos grozījumus Ārstniecības likumā, to ietekmi uz ārstu sertificēšanas un tālākizglītības atzīšanas procedūrām, interesanti papētīt, kā likumdevēja atbildīgā komisija izpratusi lietas būtību un mērķi, ko panākt ar tiesību aktu.

2023.gada maijā, iesniedzot priekšlikumu Saeimā, likuma grozījumus iniciēja Ministru kabinets (tobrīd ministru prezidents bija A.K. Kariņš, veselības ministre – L. Meņģelsone). Projektu izskatīja un apstiprināšanai visos trīs lasījumos virzīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisija.

Laiks pieminēt absolūtajās monarhijās izplatīto favorītismu un vēsturiskajā literatūrā visai bieži minētus gadījumus, kur vēlme pēc tīrasinības izrādījusies veicinošs faktors monarha sirgšanai ar garīgu slimību. Tās izpausmes nereti ietver paraloģisku domāšanu - rodas cita, tieši psihiski slimajiem raksturīga "greizā loģika".

Savienojumā ar favorītismu monarha izdarīts aplams slēdziens, neievērojot pareizas domāšanas, loģikas likumus, radītu, piemēram, apstākļus tikt kādai personai ieceltai augstā valsts amatā. Nekas, ja  karaļa favorītam nav atbilstošu zināšanu, prasmju vai personības īpašību!

Tālākajās favorīta neizdarībās monarhs “pēc savas loģikas” vainos valsts pirmo ministru, augstmaņu padomi vai ko tamlīdzīgu. Un identificētie grēkāži, kuri par tādiem tapuši paraloģismu ietekmē, sapratīs, ka jāizmanto vēl atlikusī vara, lai pasargātos paši. Tādā brīdī valsts intereses nevienam nešķiet svarīgas - jāmūk, bet monarhija, kaut lai izput!

Valsts pārvaldes iekārtas likuma izstrādes laikā (pirms vairāk nekā divdesmit gadiem) juridiskajā literatūrā daudz tika apspriests administratīvais vājums - jaunajām demokrātijām, arī Latvijai tipiska problēma, kas dažādās nozarēs bremzē attīstības procesus un vairo sabiedrībā nihilistisku attieksmi par spēju ieviest valstī tiesiskumu. Vērojams, ka līdztekus administratīvajam vājumam arvien plašāk zeļ parādība, ko varētu saukt “politiskā paraloģistika”. Viena no tipiskajām izpausmēm - kādas personas vai personu grupas interesēs, izmantojot tīšu loģisku kļūdu ietekmē radītus aplamus secinājumus un slēdzienus (kas formāli var pat likties pareizi), valsts attīsta ko līdzīgu favorītismam. Veselības aprūpē tas iestrādājies jau konsekventi, nozari graujoši.

Turpinot iepriekšējā rakstā uzsākto Ministru kabineta 2012.g. 16.decembra noteikumu Nr.943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība” izvērtēšanu, būtiski saprast, vai jaunie grozījumi Ārstniecības likumā pārtrauks legalizēt tālākizglītības mafiju un tās favorīta statusu. Kādi bijuši tiesiskie priekšnoteikumi, lai darbotos minētā mafija?

Noteikumos Nr.943, pārkāpjot likumdevēja noteiktā deleģējuma apjomu un vairāku likumu, īpaši Biedrību un nodibinājumu likuma normas, valdība patvaļīgi iestrādāja modeli, ka katrā specialitātē LĀB sertifikācijas komisiju ievēlē profesionālā asociācija. Taču šādas biedrības ir de iure neatkarīgi privāto tiesību subjekti, piemēram, Ģimenes ārstu, Ķirurgu, Neirologu asociācija u.c. Procedūra, kā valdība noteica sertifikācijas komisijām LĀB struktūrvienību statusu un nodeva tās citas LĀB struktūrvienības (Sertifikācijas padomes) padotībā, nav likumiski izprotama un pirmšķietami neatbilst nevienas no biedrību statūtiem. Turklāt likumdevējs, deleģējot valsts pārvaldes uzdevumu ekskluzīvi tieši Latvijas Ārstu biedrībai, nav noteicis profesionālo asociāciju jelkādu iesaisti. Tomēr komisijas eksaminē ārstus, kā arī veic attiecībā uz viņiem kontroles funkciju par tālākizglītības pasākumu apmeklēšanu.

Noteikumi Nr.943 patvaļīgi, bez likumdevēja akcepta iejaucas biedrības iekšējās lietās un nosaka Sertifikācijas padomes neatkarību no LĀB valdes, tostarp pārraugot komisijas. Un pats Ministru kabinets tagad piekrīt, ka tālākizglītības pasākumu atzīšanas un novērtēšanas tiesiskais regulējums (tātad arī sasaiste ar resertifikācijas procedūru) savulaik izstrādāts patvaļīgi, nesaņemot likumdevēja deleģējumu. Iepriekšminētie fakti norāda, ka, pamatojoties uz MK noteikumiem Nr.943, izveidota privāto tiesību subjektu struktūrvienību faktiska apvienība, kas pārstāvot, iespējams, kādas atsevišķas mantiski vai citādi ieinteresētas grupas intereses, prettiesiski un nekontrolēti realizē valsts varu. Domājams, būtiskāko ietekmi iepriekšminētajai faktiskajai struktūrvienību apvienībai nodrošina tieši tālākizglītības pasākumu organizēšana, atzīšana un vērtēšana. Radīts efektīvs visu ārstu pakļaušanas mehānisms. Kuri ir labuma guvēji? Protams, tie nav sertifikācijas komisijās ievēlēti ārsti, bet kādi medicīnas biznesa ļaudis ar iemaņām nozarei piešķirtā miljarda no valsts budžeta dalīšanā.

Diagnosticējot politisko paraloģistiku, jāizprot, kā likumdevēja atbildīgā komisija un nozares ministrija ārstu sertifikācijas būtību uztver de facto.

Sertifikācijas vai resertifikācijas procedūras būtība de iure ir prakses tiesību noteikšana, nepiešķiršana vai atņemšana ārstam. Sertificēšanas jomā izdotie lēmumi ir konstatējoša rakstura administratīvie akti, un saskaņā ar vispārējām administratīvo tiesību normām to izdošana ir valsts izpildu varas kompetencē; par cik var tikt skartas speciālistu no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošas pamattiesības (proti, saglabāt ilgstošu nodarbošanos, kas prasa specifiskas prasmes, sagatavotību), sertifikāciju reglamentējošie tiesību akti jāizstrādā, ņemot vērā ilgtspējas aspektus, strikti saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu.

Deleģēt pārvaldes uzdevumu privātpersonai, piemēram, biedrībai Valsts pārvaldes iekārtas likums ļauj tad, ja funkcija tiks realizēta efektīvāk. Lemjot par pārvaldes uzdevuma deleģēšanu, ņem vērā privātpersonas pieredzi, reputāciju, resursus, personāla kvalifikāciju, kā arī citus kritērijus. Tātad nebūtu iemesla šaubām, ka šobrīd rodams pamats deleģēt ārstu sertificēšanu tikai un vienīgi katrai profesionālajai asociācijai, kas pārstāv kādu noteiktu specialitāti. Noklausoties Saeimas komisijas sēžu audioierakstus, var secināt, ka problēma šādā aspektā nav apspriesta ne Veselības ministrijā, ne Saeimā. Dīvaini; jo īpaši laikos, kad aktīvi runā par birokrātiskā sloga mazināšanu un procesuālo ekonomiju…

Līdz šim saskaņā ar Noteikumiem Nr.943 vispirms procedūrā iesaistījās kādas profesionālās asociācijas ievēlēta LĀB sertifikācijas komisija - vienīgie profesionāļi ķēdē. Izvērtējot dažādas nianses vai eksaminējot ārstu, komisija izstrādāja priekšlikumu LĀB Sertifikācijas padomei (ko MK noteikumi faktiski traktē kā PSKP CK politbirojam analoģisku struktūru), lai tā veiktu procesa pārraudzību un pieņemtu ideoloģisku lēmumu (“drīkst” pat neņemt vērā komisijas kā konkrētas jomas profesionāļu priekšlikumu!) – piešķirt vai nepiešķirt sertifikātu. Šāda “lomu dalījuma” esamību citstarp apstiprina 9.Latvijas ārstu kongresa Gala rezolūcija.

Sertifikācijas padomes lēmumu (saskaņā ar MK noteikumiem - bez tiesībām jelko apšaubīt) izpilda LĀB valde, kas izgatavo un izsniedz sertifikātus, kā arī informē Veselības inspekcijas uzturēto Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu valsts reģistru. Sertifikācijas padomes lēmumu saskaņā ar Noteikumiem Nr.943 it kā var apstrīdēt Veselības ministrijā, tomēr šī iestāde skaidrojumos konsekventi norāda, ka dažādi likumi liedzot īstenot tiešu padotību pār privāto tiesību subjekta kādu atsevišķu struktūrvienību. Nekontrolējamība, ko atzīst pat valdība, tikai pastiprina asociācijas par Padomes līdzību CK politbirojam!

Vai un kad likumdevējs beidzot reaģēs uz Satversmes tiesas daudzkārt norādīto, ka tiesiskais regulējums ikvienā jomā ir pastāvīgi pilnveidojams un normas, kas vairs nesasniedz savu mērķi, atceļamas vai grozāmas? Saeimas vai Veselības ministrijas rīcībā nav faktu, kas apliecinātu LĀB spēju pilnīgi patstāvīgi, kā izriet no likuma, veikt ārstu sertifikāciju! Pati biedrība to vairākkārt publiski ir atzinusi, tiesa gan, “aizplīvurotā veidā”.

Rezumējot - ja ārstu sertifikācija ir sabiedrībai vajadzīga procedūra, tad likumdevējs var izveidot efektīvu, pārraugāmu sistēmu, kur iesaistās tikai trīs (nevis pieci!) subjekti – katras specialitātes profesionālā biedrība, kas izvērtē individuālos gadījumus, eksaminē un izdod administratīvos aktus, kā arī Veselības inspekcija, kas iekļauj datus valsts reģistrā. Ja mūsdienu apstākļos tomēr vēl nepieciešama sertifikāta izgatavošana, šo funkciju var uzdot veikt Veselības inspekcijai kā administratīvo aktu izpildošajai iestādei. Protams, sertifikācijas institūciju padotība Veselības ministrijai būtu nosakāma jau likumā! Tik elementāri…

Grozot likumu, nepiedodami tika atstāts “vecs brāķis”, un joprojām nav noteikta valsts iestāde, kas īsteno padotību pār sertifikācijas institūcijām. Likumdevējs nav arī deleģējis Ministru kabinetam tiesības noteikt šo, padotību īstenojošo iestādi. Problēma Saeimā tika apspriesta, Veselības ministrija sniedza rakstiskus vērtējumus. Ir pamats secināt, ka Sociālo un darba lietu komisija veica apzinātu izvēli nenovērst likumā esošo “robu”. Padotības aspektu ignorēšana Ārstniecības likumā rada pretrunu ne vien ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, bet arī hierarhiski augstāka juridiska spēka normu Satversmes 58.pantā. Tātad tiesiski Ministru kabinets nevar veikt uzdevumu - izdot jaunus noteikumus par ārstu sertificēšanu.

Nav nekādi ticams, ka iesaistītajām valsts amatpersonām ir tik lieli “robi” pilsonisko zinību jomā, lai nebūtu saprotams, ka ministrija nevar īstenot padotību pār biedrību, pamatojoties uz iestādes pašas izdotu iekšējo normatīvo aktu. Bet… Politiski motivētas paraloģijas diemžēl nav “ārstējamas”…

Raksta autoram nav vairs jēgas vēsties ar iesniegumiem valsts iestādēs. Pagājušā gada 16.oktobrī saņemts rakstisks aizrādījums no Veselības ministrijas, ka tamlīdzīgas aktivitātes traucējot iestādes darbu, tāpēc turpmāk iesniegumi netikšot vērtēti, vien pieņemti zināšanai. Pāris gadus iepriekš netieši to norādīja Valsts kanceleja un ģenerālprokurors.

Ikviens, kuram ir iespēja komunicēt ar ministru prezidenti E.Siliņu, tiek aicināts pārsūtīt amatpersonai šo rakstu. Visticamāk, “cīņubiedri” partijā nav painformējuši Siliņas kundzi, ka viņas vadītajai valdībai kā krievu ruletē trāpījusies gadiem lolota “dāvana”– esošajā sabiedriskajā situācijā izdot jaunus MK noteikumus par ārstniecības personu sertificēšanu un tālākizglītības atzīšanu. Daļa “dāvanas” gatavotāju paši ir valdībā – bijusī veselības ministre A.Čakša, bijusī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja I.Bērziņa, “ierasti klusējošā” tieslietu ministre K.Lībiņa – Egnere; “roku pielikt” paspējis esošais veselības ministrs Hosams Abu Meri. Savukārt Citskovska kungs, Valsts kancelejas direktors, labi pārzina problēmu un gadiem ilgi “rūpējies”, lai tā netiktu risināta.

Varbūt pienācis laiks sabiedrībai aktīvāk pieprasīt valsts augstākajām amatpersonām, šai gadījumā ministru prezidentei E.Siliņai un arī valsts prezidentam E.Rinkēvičam, lai tiktu izmantotas Prokuratūras likuma 16.panta otrās daļas 2.apakšpunktā noteiktās pilnvaras? Jo ir fakti, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti, nododot savam un kolēģu balsojumam likumprojektu, skaidri apzinājās, ka tā atbalstīšana radīs valststiesību aizskārumu stratēģiski svarīgā nozarē, veicinās tirgošanos ar ietekmi un citas nelabvēlīgas parādības. Turklāt Saeimai jāīsteno parlamentārā kontrole pār valdību, turpretī likums tagad uzliek Ministru kabinetam pienākumu izdot noteikumus, lai veicinātu komisijas deputātu protežētās ārstu tālākizglītības mafijas darbības.

Tā izpaužas politiskā paraloģistika. Šim rakstam iecerēts turpinājums.

Seko mums