Politisko attiecību līmenis, kurš kādreiz šķistu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma

Bens Latkovskis
20.05.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Runa ir par iekšlietu ministres Marijas Golubevas politiskās atbildības pieprasīšanu par policijas neizdarībām 9. maijā un it īpaši jau 10. maijā. Ne tikai politiskajā šķirā, bet visā aktīvajā sabiedrībā (izņemot “Attīstībai/Par!” fanus) bija izveidojusies vienprātība, ka Golubevai amats jāatstāj.

Pretenzijas pret viņu jau bija ilgi krājušās, un šis bija tikai pēdējais piliens. Golubevas demisija bija nobriedusi, un viņas nomaiņa pret citu figūru neizraisītu kaut cik redzamu politisko satricinājumu. Taču nē. Premjerministrs Krišjānis Kariņš no šīs pēc būtības nenozīmīgās amata rotācijas sarīkoja mazpievilcīgu politisku balagānu.

Ja dažos vārdos jāformulē šīs politiskās jezgas sausais atlikums, tad tas būtu - ir iezīmēta jaunā normālība. Ir nokāpts vienu pakāpienu zemāk, un tagad šis politisko attiecību līmenis, kurš kādreiz šķistu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma. It kā tā vienmēr būtu bijis un tā arī jābūt.

Kas tad tur nepareizi, tēlotā izbrīnā acis blisina jaunās ģenerācijas politiķis Krišjānis Feldmans un piesauc diplomātisko praksi, kad savstarpēji konfliktējošas valstis simetriski izraida vēstniecību darbiniekus. Izrādās, politiskās partijas Latvijas valdošajā koalīcijā atrodas konfliktējošu valstu attiecībās. Ievērojiet, nav runa par opozīcijas/pozīcijas attiecībām. Vienā valdībā esoši spēki viens pret otru izturas kā konfliktējošas valstis, kad katrai ir savas stipri atšķirīgas intereses.

Tiesa, jau sen vairs nav nekāds noslēpums, ka mūsu tā dēvētajām partijām valsts un sabiedrības intereses ir tikai fons. Platforma, uz kura risināt savas šauri savtīgās intereses. Šajā realitātē citi politiskie grupējumi, lepni saukti par partijām, tiek uztverti kā konkurenti un traucēkļi. Pat formāli esot vienā valstiskā iejūgā.

Šī Kariņa performance un tai sekojošie politiskās šķiras centieni izskaidrot šo jauno normālību atsedza vēl kādu lietu. Valsti tās klasiskajā izpratnē neviens nevada. Īpaši skaudri tas parādījās 10. maija pievakarē, kad neatradās neviens politiķis (arī tobrīd par galveno atstātais Artis Pabriks), kurš spētu uzņemties kaut ko, ko kaut attāli varētu saukt par līderību.

Politiskie līderi, tajā skaitā ministru prezidents, vada politiskos procesus to šaurākajā izpratnē. Kurš kur sēdēs un kādus resursus apgūs. Kopējā lietu virzība rit pašplūsmā. Tas ir, ierēdniecība nodrošina sistēmas elementāru funkcionalitāti, taču kaut kāda jēgpilna stratēģiskā mērķa, kursa nav.

Politisko šķiru šāda situācija apmierina. Pat ļoti, jo ļauj nodarboties ar to, kā dēļ tā vispār izveidojusies un ko tā redz par savu galveno mērķi. Proti, resursu apgūšanu. Gan materiālo (finanses), gan politisko (amati). Katrs savā lauciņā rušinās (lasi: šeptē), un nevienam (tajā skaitā valsts finansētajiem medijiem) nav brīv tur bāzt savu garo degunu. Ja nu kāds tomēr neiztur un sadomā politiskā teātra trupas mākslinieciskajam vadītājam norādīt, ka, lūk, tā Golubeva galīgi “nevelk”, tad seko atbilde Delaveras pavalsts dialektā: okei, bet tad arī vienam no jūsējiem sava loma jāzaudē.

Ar ko gan šis Kariņa gājiens nav ticis salīdzināts, - gan ar tikumiem mafijas ģimeņu attiecībās, gan bērnudārzu, gan bordeli, taču vieglums, ar kādu ne tikai politiskā šķira, bet arī liela sabiedrības daļa pieņēma šo jauno kārtību, liecina par dziļi iesakņojušos Latvijas politiskās vides feodālismu - mēs savā ministrijā darām, ko gribam.

Tas, ka iekšlietu ministres amatam tiek izskatīta tāda odioza figūra ka Inese Voika, liecina tieši par šādu attieksmi. Ne tikai darām, ko gribam, bet arī par ministri kronējam, ko gribam. Tas, ka šī ministra darbība attiecas uz visu valsti, visu sabiedrību un visām dzīves sfērām, mūs neuztrauc. Ņemiet mūs par labu, kādi esam.

Parasti šajā brīdī šīs sistēmas aizstāvji atsaucas uz demokrātiskām vēlēšanām, kurās sabiedrība izvērtē šīs feodālās sistēmas “sasniegumus” un dod tai savu vērtējumu caur balsojuma rezultātiem. Tā tas viss izskatās teorijā. Praksē viss ir daudz primitīvāk. Latvijā 30% vēlētāju balso par partijām, kuras ir izslēgtas no nopietna politiskā procesa. Tas ir, tās nekādos apstākļos netiks uzņemtas valdošajā koalīcijā. Runa ir par politiskajiem spēkiem, uz kuriem krīt aizdomu ēna par vairāk vai mazāk izteiktu atbalstu Putina režīmam (kaut vai tā nekritizēšanu). Tas nozīmē, ka reāla cīņa notiek sašaurinātā laukumā.

Ņemot vērā, ka valsts finansētie mediji visai neslēpti atbalsta valdošo koalīciju (pareizāk sakot, tās kreisi liberālo spārnu), šis laukums vēl vairāk sašaurinās, un korelācija starp reālo darbu un mandātu skaitu parlamentā kļūst vēl mazāka. Bet, ja tā, tad nav ko skatīties pār plecu un domāt, “ko par to teiks tauta”. Jādragā un jābīda savas lietas, daudz nedomājot, kā tas izskatās. Tāpat sabiedrība to visu apēdīs un 1. oktobrī nobalsos “kā vajag”. Tas tad arī ir šīs nedēļas politisko notikumu sausais atlikums – politiskā degradācija ar joni turpinās.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Seko mums