Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visticamāk, to izgudroja mūsu senči laikos, kad visi vēl dzīvojām ciltīs. Ar vienu mērķi - lai mēs viens otru nenogalinātu tikai tāpēc, ka neprotam savaldīt savu muti un/vai savas emocijas. Ziedu laikus politkorektums (jeb, vienkārši sakot, labas manieres) piedzīvoja mežonīgajos Rietumos, kur katram pie sāniem bija revolveris, ar kuru aizstāvēt savu pašcieņu, tiesības un citas būtiskas vērtības. No kurienes radusies pārspīlētā amerikāņu pieklājība, viss šis "labdien, ser; ko vēlaties, ser; vai viss kārtībā, ser?" un smaids līdz ausīm? Varbūt liela daļa atbildes ir tajā, ka par nevērību, nemaz nerunājot par tīšu rupjību, pret nepazīstamu džentlmeni varēja mierīgi dabūt lodi starp acīm?

Politkorektums, proti, labas manieres ir nepieciešams tad, kad vēlamies izvairīties no atklāta konflikta (parasti tāpēc, ka zaudējumi šajā gadījumā būs lielāki par ieguvumiem). Jo mēs mēģinām sarunāties, vienoties, salīgt mieru ar cilvēkiem, kurus labprāt nekad vairs nesatiktu. Jo viņu dzīvesveids, uzskati vai rīcība ir mums morāli vai kā citādi nepieņemami. (Te mēs aizķeram otru “karsto” jēdzienu: toleranci, proti, spēju paciest to, ka citi ir ne tādi, kā mums patīk). Un pasaule ir pilna ar tādiem "nepareiziem ļautiņiem", daži pat ir iefiltrējušies mūsu mājās un ģimenēs, un atbilst kategorijai "vecāki", "bērni" vai "kaimiņi".

Pie konfliktiem ķeramies tad, kad visi citi līdzekļi ir sevi izsmēluši, jo konflikti ir saistīti ar paaugstinātu negāciju daudzumu, patērē daudz enerģijas un paralizē visus pārējos procesus. Konfliktēt ģimenē ir īpaši grūti, jo, kaut arī negāciju daudzums potenciāli var sasniegt līmeni, kad attiecības būtu jāsarauj, sadzīves apstākļi to neļauj izdarīt. Tracis milzīgs, bet jēgas nekādas. Esam turpat, kur esam, tikai tagad visi ir viens uz otru apvainojušies ar jaunu sparu. To pašu var teikt arī par sabiedrību kopumā: atklāti konflikti nav izdevīgi, jo pat pēc vislielākā kašķa starp divām grupām, neviena no tām nepametīs valsti un abām nāksies mācīties kaut kā mierīgi sadzīvot.

Šī, lūk, ir tā situācija, kur nepieciešams politkorektums, – lai nepieļautu konflikta atkārtotu eskalāciju!

Jo cilvēks, kuram ir kaut neliels daudzums pašcieņas, nevar apsēsties pie sarunu galda ar oponentu, kurš atklāti (un bieži vien - ar nesatricināma paštaisnuma izteiksmi sejā) jūtas brīvs pazemot otru, nosaucot viņu par traku, neģēlīgu vai perversu. Tā ir agresīva valoda, kas provocē agresīvu reakciju un lieliski der konflikta izraisīšanai, nevis mierīgai noregulēšanai. Un šī agresīvā valoda bieži vien izriet no grupu psiholoģijā pazīstamā iekšgrupas-ārgrupas pretnostatījuma. Proti, no visiem labi zināmā pretstata "mēs-viņi", kur grupas pārstāvju identitātes sajūtai ir ļoti svarīgi, lai "mēs" nekādā gadījumā nebūtu tādi, kā "viņi". Uz "viņiem" mēs vēlamies projicēt visu slikto, nepieņemamo un amorālo, ko nevēlamies atzīt un pieņemt paši sevī. Piemēram, kad noķeram pretinieka izlūku, tad tas iz "zemiskais spiegs", bet, kad mājās pārnāk mūsējais, tad tas ir "varonīgais dzimtenes aizstāvis". Un tā līdz bezgalībai.

Vēlreiz: politkorektums nozīmē vienas sabiedrības pārstāvju vienošanos par to, ka sociālo konfliktu regulēšanas nolūkā ir aizliegts izmantot vārda brīvību, lai diskriminētu kādu sociālo grupu tās uzskatu, vērtību vai dzīvesveida dēļ. Izklausās gana saprātīgi.

Un tomēr tas tā nestrādā. Jo šeit ir viegli iekrist “grupas domāšanā”. Tas ir tāds domāšanas veids, kur grupas saliedētība un solidaritāte tiek uzskatīta par svarīgāku nekā reālistisks faktu novērtējums. It īpaši tas raksturīgs marginālām grupām, kur grupas relatīvi izolētais stāvoklis ir priekšnosacījums tam, ka tās dalībnieki ir pasargāti no atšķirīgu viedokļu uzklausīšanas (un tieši tāpēc kļūst īpaši jutīgi pret to). Viņiem parādās visspēcības izjūta, morālā pārākuma apziņa, stereotipizēta ārgrupas uztvere (“mēs” esam labie, bet “viņi” – visa ļaunuma sakne).

Ik pa brīdim šāda mazskaitlīga grupa pēkšņi sajūtas kā morālo kompasu atradis Lāčplēsis, kurš ar “vienīgā un īstā politkorektuma” zobenu rokās ņemsies aizstāvēt dzimteni pret… nu… tiem, kas domā, mīl un runā kaut kā citādāk. Tā teikt, “Kurš ar politkorektumu pie mums nāks, tas no politkorektuma arī …” Parasti gan šīs teiksmainās batālijas tiek izcīnītas tikai sociālajos tīklos, tāpēc rezultāts galvenokārt atspoguļojas atpazīstamības reitingā, realitāti gandrīz neietekmējot.

Bet atgriezīsimies pie tās vietas, kur viss vēl bija gana saprātīgi. Manuprāt, ir pārpratums konfliktu noregulēšanas instrumentu padarīt par ikdienas uzvedības normu. Līdzīgā veidā ir ar manierēm: cilvēki turas pie labām manierēm nevis tāpēc, ka par to neievērošanu draud sods, bet tāpēc, ka viņi šādi pauž savu iejūtīgo un cieņpilno attieksmi pret citiem. Proti, motivācijai cienīt otru ir jābūt iekšējai, nevis ārējai.

Cilvēki kā pēc burvju mājiena nepārtrauks viens par otru domāt un runāt visādas dzēlības, izsmiet otra citādību, dažkārt paņirgāties vienam par otru. Kāpēc nepārtrauks? Tāpēc, ka piederība pie kādas sociālās grupas pati par sevi automātiski padara veicina šādu attieksmi – pārējie ir “citi”, kurus ir grūti pieņemt un saprast, tas prasa pūles un iedziļināšanos, savas aprobežotības pāraugšanu, prasmi uzklausīt un pieņemt kritiku. Šajā ziņā es pievienojos Džonam Klīzam, kurš savās pārdomās par politkorektumu saka, ka jebkurš humors pēc būtības ir kritisks. Un piebilst: “Ja cilvēki nespēj kontrolēt savas emocijas, tad viņi sāk mēģināt kontrolēt citu cilvēku uzvedību. (..) Un, ja mēs sākam baidīties, aizvainot kādu, tad ar humoru ir cauri. Un kad ir cauri ar humoru, mēs zaudējam arī mēra sajūtu, un, ciktāl es to saprotu, mēs dzīvojam [Orvela] 1984.” (https://www.youtube.com/watch?v=QAK0KXEpF8U...)

Tā ir plurālistiskas sabiedrības būtība – konstatēt, ka citi ir citādāki un ka viņiem uz to ir tiesības. Savukārt citiem ir tiesības paust savu attieksmi pret viņiem, tai skaitā arī kā humoru kā vienu no svarīgākajiem veidiem, kā cīnīties ar personiskā svarīguma un pārākuma sajūtu. Manuprāt, visa tā “drosme būt citādam” nav ne graša vērta, ja cilvēks nav spējīgs uztvert zināmu devu uz sevi vērstas kritikas.

Es negribu dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki baidās pajokot. Tāpat arī krietnu daļu savā virzienā adresētu dzēlību uzskatu par pelnītām un veselīgām.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...