Iesaki rakstu: 
Piektdien Cēsīs notikušajā mediķu protesta akcijā pret neatliekamās palīdzības finansējuma samazinājumu Ministru prezidents Valdis Dombrovskis sanākušajiem medicīnas darbiniekiem no Cēsīm un Ogres un daudzajiem iedzīvotājiem klaji meloja.
Uz tiešu jautājumu - vai valdība neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai lokālajās slimnīcās meklēs līdzekļus? – mums, klātesošajiem viņš paziņoja, ka valdība jau pirms mēneša ir piešķīrusi 6,66 miljonus latu veselības aprūpei.
Jā, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem pirms mēneša tiešām ir piešķirti 6 661 893 lati, bet tie nav piešķirti šobrīd sabiedrību satraucošajam jautājumam - neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, tie ir piešķirti citām vajadzībām: samaksai par sekundāriem ambulatoriem veselības aprūpes pakalpojumiem - 2 709 389 lati, pacientu iemaksu kompensācijai par atbrīvotajām iedzīvotāju kategorijām - 157 062 lati, iedzīvotājiem ambulatorajai ārstniecībai paredzēto zāļu un medicīnas preču iegādes izdevumu kompensācijai - 3 168 969 lati un samaksai slimnīcām par trūcīgām un maznodrošinātām personām 2011.gada pirmajā pusgadā sniegtajiem pakalpojumiem – 626 473 lati. Un pat ja runājam par šo finansējumu. Vai tad slimnīcas šo naudu ir jau saņēmušas, vai tā jau ir pārskaitīta? Nē!
Neviens lats no piešķirtajiem miljoniem nav paredzēts neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai. Vēl vairāk - valdība, nerēķinoties ar iepriekšējā gada faktiskajiem rādītājiem, vienpusēji, bez saskaņošanas ar lokālajām slimnīcām, uz pusi ir samazinājusi pieļaujamo neatliekamo pacientu skaitu, par kuru ārstēšanu valsts veiks apmaksu. Piemēram, Cēsis pagājušajā gadā sniedza palīdzību gandrīz 6000 ārkārtas pacientiem, bet šogad drīkst palīdzēt tikai pusei, aptuveni 3000, un šī kvota jau šobrīd ir pārsniegta. Arī Ogrē, Madonā, Balvos, Gulbenē, Alūksnē, Krāslavā, Preiļos, Jūrmalā, Kuldīgā, Dobelē, Tukumā, iespējams, pēc 1.septembra neatliekamo palīdzību vairs nesniegs. Kāpēc? Valsts budžetā neesot iespējams atrast 1,8 miljonus latu, lai Latvijas novadu un lauku ļaudīm nodrošinātu pašu nepieciešamāko – neatliekamo medicīnisko palīdzību maksimāli tuvu dzīves vietai.
Vēl ir otra lieta, kurai mums pēc Dombrovska iepriekš teiktā Cēsīs vairs negribas ticēt. Tikšanās laikā Ministru prezidents stingri solīja, ka rudenī – oktobrī vai novembrī budžeta grozījumu ietvaros slimnīcām vēl piešķirs 6,1 miljonu latu. It kā varētu priecāties par šiem solījumiem, tikai viens sīkums. Novembrī, kad, iespējams grozīs valsts budžetu, Dombrovska kungs visticamāk vairs Ministru prezidents nebūs, līdz ar to šādi viņa solījumi ir uzskatāmi, maigi sakot, par „ziepju burbuļu pūšanu”. Kāpēc tā? Vai valdība grib, lai cilvēki izmirst, lai nav jāmaksā pensijas pensionāriem, pabalsti bezdarbniekiem, slimniekiem un māmiņām? Vai tai ir citi, privāti mērķi? Prasiet Dombrovskim, es nezinu. Varu tikai minēt, lūkojoties uz jau iepriekš likvidētajām slimnīcām Mazsalacā, Aizkrauklē un citur, kuras nu nonākušas privāto investoru rokās.
Aicinu kopā ar mediķiem, pašvaldībām, nozares arodbiedrību un citām sabiedriskajām organizācijām, kopā ar iedzīvotājiem turpināt protesta akcijas, lai neļautu vēl esošās reāli darbojošās slimnīcas, kurās strādā simtiem profesionālu medicīnas darbinieku un tiek sniegta palīdzība tūkstošiem iedzīvotāju, mākslīgi iedzīt maksātnespējā. Cīnīsimies pret acīmredzamo ieceri likvidēt lokālās slimnīcas.
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.