Iesaki rakstu: 
Pavisam zemā vēlētāju aktivitāte, kas tiek gaidīta kā neizbēgama, padara Eiropas Parlamenta balsojumu vairāk nekā intriģējošu. Mūs visus tās dēļ sagaida pārsteigumi, taču drīzāk netīkami un pilnīgi nevajadzīgi.
Jo mazāks pilsoņu skaits piedalās vēlēšanās, jo lielākas izredzes rodas pat nupat vēl acīmredzamiem nīkuļiem un ērmiem. Turklāt tādējādi papildu optimisma devu saņem fiksie politprojekti, kas vēl tikai pošas uz Saeimu.
Šis ir ļoti nervozs brīdis "lielajām partijām", bet tās pašas visā ir vainīgas, liekulīgi apcērpot sev finansēšanās iespējas un "atbrīvojot politiku no naudas varas".
Divas vēlēšanu kampaņas, kas jāsarīko vienā KNAB iesniedzamo atskaišu gadā, iedzina stūrī Saeimas partijas, jo īpaši abas galvenās. Oktobrī gaidāmās raudzības tika atzītas par prioritārām, tāpēc eirokandidāti šķita pamesti pašu ziņā kā tādi "dzīvu partiju bāreņi".
Pliekanā reklamēšanās sola lielmaņiem pliekanus rezultātus, kas metīs drūmu ēnu pār to nākamo kampaņu. Vienmēr jau var teikt, ka "šī spēle neko neizšķir", taču zaudējums tik un tā atstāj līdzjutējos rūgtumu.
Katrai nūjai divi gali, arī Priekšvēlēšanu aģitācijas likumam. Reiz Vienotībai šķita, ka ar finanšu cirpšanu tā spējusi iznīcināt savus oligarhiskos konkurentus. Tagad tas sāpīgi belzīs pašai, jo kā ēst vajag uz Eiropas parlamentu aizsūtīt sešus, vismaz piecus vai, Dievs nedod, nu kaut vai četrus savus spices ļaudis.
Tas šai partijai nav tikai iekšējās harmonijas jautājums. Vai nu Valdis Dombrovskis septembrī Saeimas vēlētājus no lielformāta plakātiem uzlūkos kā dižs eirokomisārs, kas pirms tam ar savu kandidātu komandu ir saņēmis pārliecinošu tautas uzticības apliecinājumu vairāku eiroparlamenta mandātu veidolā – vai arī Vienotībai tad nāksies izlikties, ka tā nemaz nepazīst šo "rindu māju cēlājas lauleni" un ka tikai un vienīgi Laimdota Straujuma ir gan valsti no bedres izvilkusi, gan eiro ieviesusi, gan visiem jau ilgus gadus zināma savā mīļvārdā "lācīte"...
Lai to panāktu, NacApvienībai vai zaļzemniekiem laupot jebkādu cerību uz kādu no vēlētāju latviskās daļas kontrolētajiem EP mandātiem (kopā ~5), Vienotībai bija jārīko vērienīga buldorzerkampaņa. Tāda, kas spētu labticīgai publikai iegalvot, ka pārējām tautiešpartijām sarakstos ir vieni vienīgi angliski nerunājoši pāķi un citas bezgaumes šausmas, ko Eiropa nemaz nedrīkst redzēt, lai nenomirtu aiz smiekliem.
Turklāt šai kampaņai jārada intriga, kas motivētu vēlētājus vispār atrauties no dobēm vai pludmales dvieļiem un sportiskā azartā steigties uz iecirkņiem. Kopš oligarhi apbērēti, šim nolūkam Vienotībai noder "milžu kari" ar dežūrienaidnieku Saskaņu. Neraugoties uz draudīgo fonu (Ukrainas notikumi un to konsekvences) vai pat tieši to ekspluatējot – jo šī recepte šķiet ideāla EP vēlēšanu formātam, atšķirībā no municipālraudzībām.
Domāju, ka Saskaņai nebūtu iebildumu iesaistīties šajā spēlē, jo tagad nākas nervozēt, cik/vai no nelatviešu vēlētāju pārzinātajiem mandātiem (~3) tai "nokodīs" Tatjana Ždanoka vai Aleksandrs Mirskis.
Atļaujos prognozēt, ka tad, kad/ja izrādīsies, ka Vienotība nav saņēmusi "sev pienākošos" mandātus, partijas vadībai tomēr vēl pietiks labas gaumes nemesties virsū Centrālajai vēlēšanu komisijai, apvainojot to nepietiekamā vēlētāju aktivitātes nodrošināšanā. Tas būtu vienkārši pornogrāfiski – vainot citus par to, ko pats nevīžoji izdarīt.
Pieļauju, ka Saeimas vēlēšanu kampaņā – it īpaši, ja pie kārotā mandāta tiks fotošopētais "Paši Ziniet, Kas" un/vai Vienotības sliktais rezultāts tiks sludināts kā tās drīzo beigu sākums – tagadējie taupītāji metīsies otrā galējībā, pie viena atceroties arī par "administratīvo resursu izmantošanu". Tad izdevumu atskaites pieprasošam KNABam tiks neuzkrītoši vai pilnīgi atklāti "palūgts pastāvēt pie ratiem".
Reklāma bija, ir un būs tirdzniecības dzinējspējs. Turklāt vienalga, vai kāds pūlas patērētājiem ietirgot kaklasaites/brošas, to nēsātājus/-as vai idejas, ko viņi pārstāv. Bizness, kas apcērp savu reklāmu, lai izliktos cēlāks patērētāju acīs, pelna bankrotu. Mākslotais askētisms ir Latvijas partiju vājuma un kopējās politikas nekvalitātes cēlonis. Iespējams, pat galvenais. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos sev lētas partijas, un politiķi vienreiz ir pelnījuši saņemt sodu par gaunerību.
Tā gan nav mana prognoze, vien akla ticība. Diemžēl visdrīzāk cietīsim mēs visi, jo lielpartiju remdenums brīdina, ka 12.Saeima draud kļūt par jaunu parlamentārā šļurisma rekordu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
