Iesaki rakstu: 
Kā pamatoti uzskata daudzi apskatnieki, tad pašlaik notiekošo un turpmāko kauju Donbasā iznākums ietekmēs ne vien Ukrainas likteni, bet arī notikumu attīstību Eiropā. Kā zināms, tad Kremļa žurkas politiskais uzstādījums pēc Kijivas ieņemšanas operācijas izgāšanās ir Doneckas un Luhanskas ieņemšana to administratīvās teritorijas robežās.
Tas viņam dos spēcīgu argumentu, pirmkārt, atbalsta nodrošināšanai plašās tautas masās pašā Krievijā, kas sakarā ar tā saucamo Ukrainas “demilitarizācijas” un “denacifikācijas” izgāšanos, ka arī ar neapmierinātību plašās mobilizācijas dēļ ir ievērojami krities. Otrkārt, tā būs platforma, lai uzsāktu “miera sarunas” no spēka pozīcijām.
Vārdus “miera sarunas” ieliku pēdiņās, jo nekāds miers Ukrainā un vēlāk arī Austrumeiropā nav gaidāms arī tad, ja “kolektīvie Rietumi” pieņems Kremļa ultimatīvās prasības. Pat, ja arī aktīvā karadarbība beigsies, tad būs dažādas provokācijas un ietekmes aģentu aktivitātes līdz brīdim, kad Kremlim izdosies Kijivā izveidot sev tīkamu valdību.
Var tikai iedomāties, kādu imperiālistiski šovinistisku bumu tas izraisīs Krievijā, tāpēc šaubīties par to, ka nākamās varētu Baltijas valstis un Moldova, nevajadzētu, un nav svarīgi, kādā secībā tas notiks. Kremlis saprot, ka šo mērķu sasniegšana ir jāpanāk līdz brīdim, kad Ukrainas puse spēs izveidot un nokomplektēt ar smago bruņojumu nepieciešamo brigāžu skaitu, lai uzsāktu pretuzbrukumu, tāpēc arī cenšas atspiest ukraiņus no viņu pozīcijām, metot kaujā arvien jaunas mobilizēto masas nerēķinoties ar zaudējumiem.
Nav noslēpums, ka pēdējo lēmumu rezultātā “kolektīvie Rietumi” sāk intensīvu smagās bruņutehnikas piegādi Ukrainai, ka arī atkal tiek cilāts jautājums par daudzfunkcionālo iznīcinātāju F-16 piegādi. Bērnudārzniekam ir skaidrs, ka bez gaisa telpas kontroles jebkurš pretuzbrukums ir lemts neveiksmei un tikai ar PATRIOT kompleksiem un droniem ir par maz, lai to nodrošinātu.
Man nav informācijas par Ukrainas gaisa spēku rīcībā esošajiem kaujas lidaparātiem, tomēr stipras aizdomas, ka to skaits ir nepietiekams un tehniskie raksturojumi arī atpaliek no Krievijas Gaisa spēkiem. Tas, ka pēdējā laikā Krievija reti izmanto savus lidaparātus triecieniem Ukrainas teritorijas dziļumā, vēl nenozīmē, ka to krājums ir izbeidzies. Cerams, ka Ukrainas un rietumvalstu izlūkdienestiem ir precīzāka informācija par šo jautājumu.
Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes, pa pretinieka noliktavām un komadcentriem.
Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam. Tā ir klasika, kas ar dažām korekcijām strādā arī šodien (Guderiana taktika WWII).
Izlasot šo, lasītājam var rasties jautājums - kāpēc tāda steiga ar smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai un tikai tagad. Faktiski tagad iet runa par to, kurš pirmais paspēs - Kremļa žurka vai ukraiņi. Lūk, mans viedoklis.
Jau pēc izgāšanās ar Kijivas ieņemšanu bija skaidrs, ka nekāda partizānu kara Ukrainā nebūs, bet būs pilna mēroga karš ar visa veida bruņojuma pielietošanu, turklāt, lai atbrīvotu savu teritoriju, Ukrainai būs nepieciešams smagais bruņojums un gaisa telpas kontrole. Par to rakstīju arī es vienā no saviem rakstiem mēnesi pēc krievu iebrukuma.
Varbūt bija nepieciešams sasniegt noteiktu skaitu ukraiņu bērnu upuru krievu sabumbotās pilsētās vai sagaidīt, kad pilnībā tiks sagrauta Ukrainas infrastruktūra, lai pēc tam varētu iepumpēt naudu tās atjaunošanā? Iespējams arī tas, bet ir vēl viens, vienkāršāks skaidrojums, un tā ir rietumvalstu politiķu elementāra mīšana no Kremļa žurkas uzbraucieniem.
Sākumā tas bija “otrā spēcīgākā armija pasaulē”. Izrādījās feiks. Tad sekoja kodolrungas vicināšana un kaut kādi tur multenēs rādīti superjaudīgi ieroči - kārtējais feiks (ja Kremļa žurka būtu gatavs pielietot Ukrainā taktiskos kodolieročus, tad sen būtu to izdarījis, par stratēģiskajiem vispār nav vērts runāt). Acīmredzot siltumnīcas apstākļos uzaugušiem un smalkās augstskolās skolotiem rietumvalstu politiķiem bija sveši tādi jēdzieni kā gopņiks vai gopņika uzbrauciens un tas, kā gopņiks noliekams vietā. Pašlaik saprašana rodas, diemžēl ar novēlošanos.
Slava Ukrainas tautai, pelnītu sodu korumpantiem un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
