Iesaki rakstu: 
Ja cilvēks ir melis, tad tāds viņš būs faktiski visos jautājumos, par kuriem paudīs savu viedokli. Iesākumā varbūt būs melošana par lieliem jautājumiem, bet, laikam ritot, robeža starp iedomāto un reālo pazūd. Līdz ar to pašsaprotami rodas nākamais jautājums – vai šādam cilvēkam, kurš melo, var uzticēties. Viena lieta, ja melis, kā sacīt jāsaka, ir cilvēciņš no tautas, otra lieta, ja melis ir nozīmīgs politiķis vai pat valsts prezidents.
Kā stāsta Jolanta Cihanoviča, ir jāsaprot, ka meli bojā attiecības, jo grauj uzticēšanos, un cilvēks, kuram tiek melots, nākamreiz vairs nevar saprast – uzticēties vai ne. „Tad, ja melis apgalvo, ka nu gan viņam var ticēt, rodas jautājums - kādēļ to darīt, ja ir bijis gadījums, kad uzticēties nevarēja?”
Runājot par meliem, diženais rakstnieks F.Dostojevskis ir teicis: „Nemelo sev. Cilvēks, kas notic saviem meliem, drīz vien vairs nespēj izšķirt, kas ir patiess – gan sevī, gan pasaulē...”
Iepriekš minētā apkopošana ļauj izdarīt secinājumu, ka melis aizies līdz tādai pakāpei, ka būs pirmais, kas notic paša sacītajam, tas nekas, ka sasaistē ar realitāti var būt pavisam citādāka situācija. Savukārt apkārtējie, kuri būs spējīgi identificēt melus, melim vairs neuzticēsies, jo vienmēr būs pamats bažām, ka tiek melots arī konkrētajā gadījumā.
Protams, ka iesākumā ir svarīgi saprast, vai cilvēks neatkarīgi no ieņemamā amata melo vai ne, kā arī – vai šie ir “unikāli” meli vai arī ir iespējams secināt, ka melots tiek vairākkārtīgi. Bez šaubām, ja tiek melots vairākkārtīgi, tad lielāks un negaidītāks pārsteigums būs tad, ja tiks secināts, ka cilvēks nemelo, nevis – ka jau kā ierasts – melo.
Meli agri vai vēlu atklājas. Jo lielāki meli un augstāks amats melotājam, jo ilgāks laiks vajadzīgs, kamēr patiesība nāk gaisā.
Neslēpšu, patiesībā es neesmu Putina atbalstītājs un fans, drīzāk pavisam otrādāk – esmu viņu kritizējis, kaut arī mana nostāja nesakrīt ar partijas uzņemto kursu.
Tomēr iedomāties, ka tik lielas un varenas valsts galva varētu būt vienkāršs melis – kaut kā negāja kopā. Lai šo jautājumu reizi pa visām reizēm atrisinātu, veiksim atskatu pagātnē. Turklāt – iesākumā apkopošu tikai faktus:
[1] 2014.gada 4.jūnijā Kremlis turpina noliegt, ka Ukrainas dienvidaustrumos atrastos Krievijas karavīri, instruktori un kaujinieki. To intervijā Francijas telekanālam TF1 un radiostacijai "Europe1" apliecināja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. "Nekāda karaspēka, nekādu Krievijas instruktoru Ukrainas dienvidaustrumos nav," sacīja Putins. Viņš arī paziņoja, ka Krievijas Federācijai nav nodoma pievienot Ukrainu vai destabilizēt situāciju šajā valstī. "Nē, mēs ar to [ar destabilizāciju] nekad neesam nodarbojušies un nenodarbojamies," sacīja Putins.
Fakti:
2014.gada 21.martā ar Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas pavēli Nr.160 “Par Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas medaļa par Krimas atbrīvošanu” tika apstiprināta medaļa, kura tika pasniegta jau 24.martā.
Pārdomas:
Vai tik tiešām iespējams, ka Aizsardzības ministrija apstiprina apbalvojumus, kuri nav domāti armijai? Tā arī – vai Putins kā valsts bruņoto spēku virspavēlnieks nebūtu lietas kursā par apbalvojumu? Vai apbalvojuma skices un medaļas izgatavošana ir dažu dienu jautājums vai – tomēr vismaz kādu mēnešu?
[2] 2018.gada 1.martā Putins publiski paziņoja, ka Krievijas rīcībā ir tāds bruņojums, kādu citi līdz šim nav pat radījuši. Tajā skaitā arī raķeti ar kodoldegvielas dzinēju, kura var nest kodolgalviņu. Ar kodoldegvielas dzinēju aprīkotā raķete ir veiksmīgi veikusi visus izmēģinājumus. Šā tipa raķetēm ir neierobežots lidojuma attālums un ilgums, tās trajektorija ir mainīga un spēj pārvarēt visas pretraķešu sistēmas.
Fakti:
Krievija pagājušā gada 2017.gada novembrī neveiksmīgi izmēģinājusi raķeti ar kodoldzinēju, kura iegāzusies Barenca jūrā. No 2017. gada novembra līdz 2018. gada februārim četri izmēģinājumi, un visi beigušies ar neveiksmi. 2019.gada 15.augustā publicēta informācija: Valdības kodolaģentūra "Rosatom" atzinusi, ka viņi veica ar kodoldegvielu darbināmā raķetes dzinēja izmēģinājumu, taču sīkāku informāciju nesniedza. Raķešdzinēja eksplozijā Krievijā gāja bojā pieci krievu kodolinženieri.
Pārdomas:
Kad Putins klāstīja par brīnumainajiem ieročiem, visi izmēģinājumi bija bijuši neveiksmīgi. Arī pēc tam notikušie izmēģinājumi bija neveiksmīgi. Līdz ar to runāt par rīcībā esošo bruņojumu ir ļoti pārsteidzīgi. Jāatzīmē, ka arī runas laikā tika demonstrēti grafiskie attēli, nevis videomateriāli no izmēģinājumiem, kas arī liek domāt, ka patiesībā nekāda brīnum ieroča nav.
Varētu tā salīdzināt vēl un vēl. Diemžēl rezultāts no tā nemainītos. Gandrīz jebkurš Putina paziņojums ir bijis meli.
Te būtu vietā jautājums, vai Putins kā Krievijas prezidents vienīgais ir melis vai tomēr ne. Ja skatītos tikai pēdējo desmitgadu griezumā, tad vienīgais noteikti ne, bet izteiktākais noteikti. Ja paskatītos dziļākā vēsturē, ņemot vērā, ka pats Putins uzskata, ka Krievija ir PSRS mantiniece, tad jāsecina, ka Putinu pārspēj viens cits vīrs – Ņikita Hruščovs.
Blefošanas/melošanas ziņā abi līdzīgi, bet apjomā un formā Hruščovs pārtrumpo Putinu. Savulaik arī Hruščovs radīja rietumvalstīm mānīgu priekšstatu, ka PSRS ir varena kodolvalsts. Tā, lai radītu priekšs,tatu par PSRS kā spēcīgu kodollielvalstī, 1961.gada 30.oktobrī tika izmēģināta ūdeņraža bumba ar piecdesmit megatonnu lielu jaudu. Visa pasaule tad noticēja, ka PSRS ir varena kodollielvara, ar kuru jārēķinās, un līdz ar to sākās jau zināmā bruņošanās sacensība, kura izrādījās letāla tās uzsācējai – PSRS.
Kur tad bija blefs/meli Hruščova teiktajam par kodollielvalsts varenību? Bumbvedēja Tu-95 korpusā to bija iespējams ielādēt tikai līdz pusei, tāpēc bumbvedēja ātrums un lidojuma attālums stipri samazinājās. Nācās rakt tranšeju, lai bumbu uz speciālas platformas varētu pastumt zem lidmašīnas. Gadījumā, ja superjaudīgā bumba tomēr tiktu pieņemta apbruņojumā, līdzekļus, kas to varētu nogādāt līdz mērķim, vēl būtu nepieciešams radīt. Realitātē tas nozīmēja tikai vienu: vienīgā valsts, kuru PSRS varēja tajā brīdī iznīcināt ar kodolieročiem, bija pati PSRS, jo bumbas bija, bet nogādes līdzekļi nebija.
Iepriekš minētais bija tikai viens no Hruščova blefiem/meliem, bet tādu bija daudz.
Nelielās devās blefs/meli politikā tiek uzskatīti par pieļaujamu rīcību. PSRS šī pieļaujamības latiņa bija ļoti augsta, jo, kā zināms, PSRS laikos valdošā kliķe to tik vien darīja kā blefoja/meloja, bet Hruščova blefs/meli jau bija tik lieli, ka viņa oficiālo runu krājumos sākās cenzēšana, dzēšot daudzos pārspīlēto solījumu ieviešanas termiņu gadus.
Kas notika ar Hruščovu? Viņš iegāja vēsturē kā viens no retajiem, kurš amatu atstāja uz savām kājām, nevis viņu iznesa no Kremļa ar kājām pa priekšu. Vienkāršāk runājot – viņu gāza no varas, presē publicējot tik īsu informāciju par Hruščova došanos pensijā veselības pasliktināšanās dēļ.
Tagad paskatīsim līdzības. Putins blefo/melo, ka maz neliekas.
Tamdēļ bez uzmanības nevar atstāt faktu, ka Krievijā darba kārtībā ir likumprojekts, kurš paredz nosacījumu par Krievijas bijušo prezidentu neaizskaramību, kas paredz, ka bijušie valsts augstākie vadītāji nevar tikt saukti pie kriminālās un administratīvās atbildības par darbībām, kas pastrādātas amata pilnvaru laikā, un šis nosacījums turpmāk tiks attiecināts uz visu viņu dzīves laiku.
Varētu domāt, ka Putins jau sāk rūpēties par savu nākotni pēc prezidentūras beigām, bet ir viens liels bet – viņš pie varas var palikt līdz 2036.gadam. Vai nešķiet, ka viņš pārāk ātri ir sācis domāt par savu aizsardzību pēc 2036.gada? Ārēji un formāli šķiet, ka viņa pozīcijas ir visnotaļ spēcīgas. Ak, jā, Hruščovs arī savos varas gados domāja, ka ir neizskarams, bet Kremļa kliķe bija citādākās domās.
Šādā kontekstā nevar paslīdēt garām arī plašsaziņas līdzekļos izskanējusī informācija, ka Putinam konstatēti Parkinsona slimības simptomi un tāpēc viņš 2021.gada sākumā gatavojoties atkāpties no amata. Protams, ka oficiāli Kremlis pašlaik noliedz šādu informāciju. Kaut arī, ja paskatās no otras puses, – Kremlis vienmēr noliedz jebkādu informāciju, ja vien paši kaut ko nav pateikuši.
Jāpiemin viens interesants fakts. Tas, ka Putins vairs īsti nekontrolē situāciju, jau nav noslēpums. To apliecina kā protesti Habarovskā, tā arī paša Putina neizlēmīgā rīcība daudzos citos jautājumos. Ironiski, ka šo jautājumu rakstā “Vai Putins ir zaudējis ķērienu” argumentēti apskata neviens cits kā Hruščova mazmeita Ņina Hruščova.
Izskatās, ka lielākajiem blefotājiem/meļiem būs vēl viena kopēja iezīme – no Kremļa viņi būs izgājuši uz savām kājām.
Avoti:
http://tikainesakinevienam.lv/category/meli/
https://nra.lv/politika/pasaule/118749-putins-ukraina-nav-krievijas-karaviru.htm https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%B5%D0%B4%D0%B0%D0%BB%D1%8C_%C2%AB%D0%97%D0%B0_%D0%B2%D0%BE%D0%B7%D0%B2%D1%80%D0%B0%D1%89%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%9A%D1%80%D1%8B%D0%BC%D0%B0%C2%BB https://www.youtube.com/watch?v=pOsCNQI10sU
https://www.tvnet.lv/4780913/100-megatonnu-udenraza-bumba
https://jauns.lv/raksts/arzemes/412450-krievija-grasas-paplasinat-eksprezidentu-neaizskaramibu https://www.tvnet.lv/7103707/kremlis-komente-baumas-par-putina-gaidamo-atkapsanos-slimibas-del https://www.tvnet.lv/7099882/vai-putins-ir-zaudejis-kerienu
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
