Iesaki rakstu: 
Lai arī vēl trešdien izskanēja, ka sabiedrības protesta akcijā pret Latvenergo jaunajiem tarifiem piedalīsies tūkstoši, ceturtdien notikusī akcija parādīja, ka „ielās gatavi” iziet tikai pāris simtu neapmierināto. Kāpēc vērojams tāds kūtrums un vai valdošajiem politiķiem tāpēc jāsecina, ka viss ir kārtībā, Pietiek komentē politologs Filips Rajevskis:
„Domāju, ka mūsu politiskā kultūrā tomēr neparedz konsensusa meklēšanu ar sabiedrību, un tas jau ir tas nebeidzamais aplis – politiķi nemeklē konsensusu, jo nebaidās no sabiedrības spiediena, un sabiedrība nespiež, tāpēc politiķi nav spiesti rīkoties citādi un meklēt risinājumu.
Turklāt sabiedrībā tomēr aizvien dominē viedoklis, ka vajag sakārtot savu sētu, tad visiem būs labi. Līdz ar to katrs patlaban vairāk domā par sevi, katram ir savas individuālās problēmas, nevienam tā ļoti nerūp sabiedrības intereses kopumā, kur nu vēl lielas akcijas un protesti.
Ja mēs atskatāmies nesenos notikumos, kāds tad bija tā sauktās Lietussargu revolūcijas iznākums – daži cilvēki no šīs lietussargu grupas iekļuva Saeimā. Un kas mainījās? Nekas. Viņi kļuva par tādiem pašiem deputātiem, kā citi, un pieņem tos pašus lēmumus, ko visi citi. Tas vien jau ir diezgan ciniski pret sabiedrību.
Sabiedrības protesti ir instruments, tas nav pašmērķis, tiem būtu jābūt kā spiediena instrumentam uz valdību, politiķiem, ar kuru sabiedrība norāda politiķiem, ka lietas nav kārtībā. Taču te ir arī jautājums, kā rokās patlaban ir šis instruments. Klasiskā veidā jābūt kaut kādam alternatīvam ietekmes centram, sabiedrībā atzītiem līderiem, kuri var vest sarunas par tām lietām, ar kurām sabiedrība nav apmierināta, un piedāvāt valdībai dialogu. Ja valdība nav gatava ar šiem līderiem nekādu dialogu risināt, tad viņi saka, ka mēs izvedīsim tautu ielās un paralizēsim valsti pilnībā. Tad arī valdība saprot, ka būs problēmas, ka šādiem vārdiem tiešām ir segums.
Taču mums jau nav tādu alternatīvu sabiedrības līderu, kas varētu mobilizēt lielāko daļu sabiedrības un tiešām izvest tautu ielās. Mums ir kaut kādi mākslīgi radīti sociālie partneri – arodbiedrības, darba devēji, kas sēž pie viena galda ar valdību, bet aiz kuriem faktiski nekas nestāv. Lielā mērā šie it kā sociālie partneri jau neko nepārstāv un viņu vidū arī nav to līderu, kas varētu reāli motivēt sabiedrību iziet ielās.
Turklāt arī ietekmes šiem tā sauktajiem sociālajiem partneriem nav nekādas, valdības partijas, kas pirms vēlēšanām parakstīja visādas vienošanās, ir nospļāvušās uz šiem sociālajiem partneriem un nav nekas noticis. Tāpēc arī nav protestu, jo nav šo līderu, kas var motivēt sabiedrību un panāktu, lai cilvēki ietu ielās, lai protestētu.
Man gan ir grūti iedomāties, kurš varētu kļūt par tādu līderi, kas aicinātu sabiedrību iet protestos. Vai mums tādi ir? Pagaidām neredzu.”
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.