Riņķa dancis ap sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām

Iesaki rakstu:

Sekojot līdzi ne vien izmaiņām likumdošanas aktos, bet arī valsts amatpersonu skaidrojumiem publiskajā telpā, rodas sajūta, ka vienīgais, ko ierēdņi redz, ir tie milzīgie, parastajam mirstīgajam neaptveramie budžeta ieņēmumi, kas radīsies līdz ar jauno likuma normu ieviešanu. Ierēdņi ir tik dziļi ieslīguši savā pašapmierinātībā un augstprātībā, ka nemaz necenšas (varbūt nav spējīgi) saprast, kā tas ir – būt mazajam uzņēmējam.

Lai gan VID mājas lapā ir pieejami metodiskie materiāli, kas skaidro jauno valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) piemērošanas un aprēķināšanas kārtību, tomēr atļaušos norādīt, ka tie ir vairāk nekā nepilnīgi. Materiālos aplūkotie piemēri un skaidrojumi fokusēti uz maksimālu nodokļu iekasēšanu, nevis pareizas izpratnes radīšanu.

Tā vietā, lai mazajam uzņēmējam, kas, taupot jau tā ierobežotos līdzekļus, vienlaicīgi ir gan uzņēmuma vadītājs un grāmatvedis, gan jurists un, ja nepieciešams, arī sētnieks, palīdzētu saprast, kas tieši būtu jādara, lai korekti nomaksātu un – uzsvēršu! – nepārmaksātu nodokļus, tiek sniegta skopa un sausa informācija, kuru sastādījis kāds ierēdnis, kuram, iespējams, nav ne mazākās nojausmas par uzņēmējdarbības pamatiem, par pieredzi nemaz nerunājot. Šīs dezinformācijas rezultātā uzņēmums, kuram ir neliels gada apgrozījumu un mazas darbinieku algas, kas dažkārt nepārsniedz pat pārsimt eiro, būtībā ir jālikvidē, vai arī tam jāieslīgst “pelēkajā zonā”.

VID izpratnē jēdziens “nodokļu optimizācija” ir kā sinonīms nodokļu nemaksāšanai un ļaunprātīgai krāpniecībai, kamēr mazajam uzņēmējam tas nereti ir “glābšanas riņķis”. Tādejādi jau apriori ikviens uzņēmējs tiek uztverts kā potenciāls noziedznieks, nevis godīgs sadarbības partneris. Tas būtu tikai normāli, ja VID ne vien skaidrotu to, ko grasās no uzņēmēja “paņemt”, bet arī sniegtu racionālus priekšlikumus, kā nodokļus nepārmaksāt. Šeit jāatzīmē, ka augstākminētajos VID metodiskajos materiālos iztrūkst tieši šāda rakstura informācija.

šajā kontekstā lielākās neskaidrības attiecas tieši uz VSAOI aprēķināšanu un nomaksu. Ja problēmu aplūko tikpat primitīvi un vienpusēji, kā tas tiek darīts no atbildīgo amatpersonu un iestāžu puses, tad sanāk, ka par katru mazā uzņēmuma darbinieku mēnesī neatkarīgi no viņa ienākumiem (algas) un padarītā darba apjoma 2017. gadā būs jāveic minimālās obligātās iemaksas 97,16 eiro apmērā, kas attiecīgi ir 34,09% no VSAOI objekta jeb 285 eiro, kas savukārt ir ¾ no minimālas algas jeb 380 eiro (380x3/4=285x34,09%=97,16).

Likumā gan ir ietverti atsevišķi izņēmumi, kuriem VSAOI tiek aprēķinātas atšķirīgi, tomēr uzskatāmības labad tie šeit nav aplūkoti. Zemāk aprakstīti piemēri, kas būtībā sniedz ieskatu, kā izvairīties no nodokļu pārmaksas, tajā pat laikā godprātīgi ievērojot uzņēmējam saistošās likumu normas.

Kā piemēru aplūkosim nelielu izdomātu uzņēmumu “Melnā avs”, kas reģistrēts kā mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātājs un nodarbojās ar dažādu amatniecības izstrādājumu ražošanu un tirdzniecību. Aprēķinu pamatā ir kalendārais mēnesis, kurā ir 31 diena. Tajos nav ņemti vērā saimnieciskās darbības izdevumi, tostarp samaksātais mikrouzņēmuma nodoklis.

“Melnajā avī” piepelnās arī Anniņa, kas mēnesī uzada desmit pārus vilnas zeķu un nopelna 10 eiro par katru pāri, t.i. pavisam 100 eiro mēnesī. Vienkāršības labad pieņemsim, ka Anniņa zeķes ada ar adāmmašīnu un desmit zeķu pāru uzadīšanai viņai nepieciešamas 5 darba dienas.

Ja līdz šim “Melnās avs” īpašniekam Anniņa kā darbiniece izmaksāja 100 eiro mēnesī, neskaitot nomaksāto MUN un citus saimnieciskās darbības izdevumus, tad sākot ar 2017. gada 1. janvāri, paturot Anniņu pastāvīgā darbā, uzņēmējam papildus par savu darbinieci būtu jāmaksā arī VSAOI 97,16 eiro mēnesī. Līdz ar to Anniņa uzņēmējam izmaksātu 197,16 eiro, bet viena zeķu pāra pašizmaksa, ieskaitot ražošanas izdevumus, pārsniegtu 20 eiro robežu, padarot “Melno avi” par konkurētnespējīgu uzņēmumu.

Ko darīt? Ir trīs risinājumi.

Katrā no zemāk aprakstītajiem variantiem Anniņai saglabāts 100 eiro ienākums no 10 uzadītajiem zeķu pāriem, kamēr “Melnā avs” nosedz mainīgās izmaksas.

Pirmais risinājums.

Anniņa pamet darba “Melnajā avī”, reģistrējas kā pašnodarbinātā persona un mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja. Dotais risinājums ir ekonomiski pamatots ar nosacījumu, ja Anniņa zeķes ada pastāvīgi (tā ir viņas pamatnodarbošanās, nevis piepelnīšanās) un sadarbojas ar vairākiem uzņēmumiem, uzadot mēnesī, teiksim, 40 zeķu pārus, kurus veiksmīgi arī realizē.

Strādājot savā mikrouzņēmumā, Anniņai ir ne vien pašai jāpērk dzija un jāmaksā MUN, kas aprēķinos gan nav ņemts vērā, bet arī jāmaksā par sevi VSAOI 97,16 eiro apmērā. Lai nopelnītu 10 eiro no katra zeķu pāra jeb 400 eiro mēnesī, Anniņai pie tiem jāpieskaita VSAOI, iegūstot kopsummu gandrīz 500 eiro apmērā. Līdz ar to katra zeķu pāra cena, par kādu Anniņa tās pārdos uzpircējiem, būs 12,50 eiro (500/40=12,50).

Tādejādi, uzadījusi desmit zeķu pārus, Anniņa tos pārdos “Melnajai avij”, izrakstot rēķinu par 125 eiro. Kad “Melnā avs” un arī pārējie uzņēmumi, ar kuriem Anniņa sadarbojās, būs rēķinus apmaksājušas, viņa varēs samaksāt MUN un VSAOI, kā arī izmaksāt sev algu.

Otrais risinājums.

Anniņa tiek atbrīvota no darba “Melnajā avī”, un ar viņu tiek noslēgts uzņēmuma līgums par 10 zeķu pāru piegādi. Noslēdzot uzņēma līgumu, jāņem vērā, ka Anniņai dzija jāpērk pašai un zeķes jāada ar savu adāmmašīnu, kas nenoliedzami samazinās viņas reālos ienākumus.

Ja Anniņa nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, “Melnā avs” par viņu ietur VSAOI darba ņēmēja daļu 10,5% apmērā un iedzīvotāja ienākuma nodokli 23% apmērā. Tādejādi, lai Anniņai varētu samaksāt 100 eiro, “Melnās avs” izmaksas par 10 zeķu pāriem palielināsies līdz 145,10 eiro (145,10-10,5%=129,87-23%=100).

Noslēdzot uzņēmuma līgumu, Anniņai jāņem vērā likuma “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 11. panta 1.³ punkta nosacījumi, kas nosaka kritērijus, kad fiziskas personas darbība būtu kvalificējama kā saimnieciskā darbība. Ja, piemēram, Anniņa ir noslēgusi trīs vai vairāk uzņēmuma līgumus vienā taksācijas periodā, tad tā jau ir kvalificējama kā saimnieciskā darbība, kā rezultātā viņai nekas cits neatliek kā kļūt par pašnodarbinātu personu un sākt maksāt nodokļus pašai.

Trešais risinājums.

“Melnā avs” pieņem Anniņu darbā tikai uz 5 dienām konkrētajā mēnesī. Šeit gan jāņem vērā, ka maksimālā darba alga, ko uzņēmējs var maksāt, nedrīkst pārsniegt 23,23 eiro dienā (720/31=23,23) vai attiecīgi 116,13 eiro par 5 darba dienām, ja attiecīgajā kalendārajā mēnesī ir 31 diena, vai arī 24 eiro dienā (720/30=24) un attiecīgi 120 eiro par 5 darba dienām, ja attiecīgajā kalendārajā mēnesī ir 30 dienas. Šajā gadījumā Anniņas alga 100 eiro apmērā nepārsniedz maksimāli izmaksājamās algas apmēru par 5 darba dienām mikrouzņēmumā.

Pieņemot Anniņu darbā tikai uz 5 dienām, arī VSAOI ir jāmaksā tikai par šīm 5 dienām. Ja minimālā VSAOI mēnesī ir 97,16 eiro, tad par 5 nostrādātajām dienām tie ir 15,67 eiro (97,16/31=15,67). To regulē Mikrouzņēmumu nodokļa likuma (2017. gada 1. janvāra redakcijas) 9. panta 1. punkts, nosakot, ka “mikrouzņēmumu nodokli maksājošā mikrouzņēmuma darbinieks ir sociāli apdrošināms saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, sākot ar dienu, kad viņš ieguvis mikrouzņēmumu nodokli maksājošā uzņēmuma darbinieka statusu. Savukārt, likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.³ panta 11. punkts, šo normu tikai precizē, nosakot, ka “minimālo mēneša obligāto iemaksu objektu piemēro proporcionāli tām pārskata mēneša kalendāra dienām, kurās persona ir darba ņēmējs.”

Līdz ar to, lai samaksātu Anniņai 100 eiro par 10 zeķu pāriem, “Melnajai avij” jārēķinās ar 115,67 eiro izdevumiem, neskaitot ražošanos izmaksas un MUN. Tāpat uzņēmējam jāatvēl laiks, lai VID elektroniskajā deklarēšanās sistēmā Anniņu konkrētā dienā darbā pieņemtu un konkrētā dienā no darba arī atbrīvotu.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad ne viens vien mazais uzņēmējs domā par darbinieku atlaišanu vai pat uzņēmējdarbības pārtraukšanu, ir pamats bažām, ka līdz ar jaunajām likumu normām ne vien pieaugs bezdarbnieku un “pelēkajā zonā” strādājošo skaits, bet arī plānotie daudzmiljonu ieņēmumi sociālajā budžetā tā arī nekad tur nenonāks, izraisot vēl lielāku sociāli ekonomisko krīzi, nekā tā ir šobrīd, jo īpaši tajās sabiedrības grupās, kuru labklājība ir tieši atkarīga no minētā sociālā budžeta.

Manuprāt, augstprātīgā ierēdniecība ir piemirsusi, ka tieši dzīvotspējīgs uzņēmējs ir valsts un arī sabiedrības stūrakmens. Tā vien šķiet, ka tā saucamā “politiskā elite” dzīvo izdomātā pasaku zemē, kurā katram vienkāršā darba darītājam, tostarp mazajam uzņēmējam, pagultē paslēpta bezizmēra naudas zeķe, ar kuras saturu viņš spītīgi atsakās dalīties.

Nobeidzot šīs pārdomas, vēlējos “lielajiem kungiem un dāmām” – gadījumā, ja viņi nolaistos no saviem augstumiem un šo lasītu, – atgādināt kādu piemirstu patiesību: katrai darbībai ir pretdarbībai, bet katram nepārdomātam lēmumam – ne tik labas sekas.

Seko mums