Runas par konsolidācijas nogurumu – varas atzīšanās bezspēcībā

Iesaki rakstu:

Aigars Freimanis (attēlā), sociologs:

„Tēlainā un emocionālā apzīmējuma „konsolidācijas nogurums” parādīšanās politiskās elites leksikā ir nepārprotama varas atzīšanās bezspēcībā, ideju trūkumā un tajā, ka viņi patiesībā neredz, kā izkļūt no situācijas. Tā ir atzīšanās, ka risinājuma nav. Visas sarkanās līnijas un lobiju mehānisms paralizē spēju pieņemt lēmumus. Daudz piesauktās strukturālās reformas nav devušas tos rezultātus, lai, saglabājot līdzšinējo politikas veidošanas modeli, būtu iespējama ekonomikas attīstība. Tādēļ ir ērti runāt par konsolidācijas nogurumu, jo šo izjūtu pašreiz sabiedrībai ir viegli atpazīt.

Tas jau nav tāds nogurums, kuru var mērīt ar taukskābju saturu muskuļos vai pretestības spēju ņūtonos. Nogurums ir tas, ka varas elite nespēj piedāvā izeju no situācijas un arī sabiedrība diez vai var radīt izeju no situācijas.

Ir divi pārmetoši argumenti, kurus sabiedrība nespēj uz sevi attiecināt. Pirmais ir Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča uzstājīgi atkārtotais, ka mēs ik dienu tērējam 2,5 miljonus nenopelnītas naudas. Diez vai iedzīvotāji jūtas par to atbildīgi, jo katrs taču tērē tikai to, kas viņam ir. Turklāt arī pats šā pārmetuma izteicējs nav tas, kurš var sūkstīties par zemiem ienākumiem, un ja vēl atceramies, kā tur bija ar viņa algas samazināšanu...

Otrs pārmetums ir zemais darba ražīgums. Protams, starptautiskie salīdzinājumi rāda, ka pasaules attīstītajās valstīs cilvēki vienas stundas laikā panāk augstāku rezultātu nekā Latvijā, taču diez vai kāds jūtas savā darbā nepietiekami daudz un atbildīgi strādājis. Līdz ar to mums iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir zemāks ne jau cilvēku slinkuma vai neprasmes dēļ. Problēma ir parazītiskajās un pusparazītiskajās institūcijās, kas piesūkušās klāt IKP veidotājiem, neražojošās struktūras ne tikai valsts pārvaldē, bet arī privātajā biznesā.

Un tas viss rezultējas arvien lielākā nepatikā pret varu. It īpaši no tiem, kuri strādā valsts struktūrās un tā dēvētajos treknākajos gados labticīgi paļāvās - labi, alga būtiski neaugs, bet arī nesamazināsies, un uzņēmās saistības, rēķinoties, ka alga jau mazāka nekļūs. Bet tad šī pārliecība zuda. Tagad, pat ja cilvēks objektīvu iemeslu dēļ nespēj pildīt saistības, viņam liek justies vainīgam – ko grābi kredītus, vai tad nezināji, ka var būt krīze. Šajā situācijā viņam vai nu jādodas peļņā uz ārzemēm, vai jāmeklē iespēja piepelnīties otrā darbā. Vēl kā iespējams risinājums ir pilnīga vienaldzība vai došanās pelēkajā zonā, nemaksājot nodokļus, vai pavisam galējs risinājums – noziegums. Un to parāda notikumi Jēkabpilī.

Es neattaisnoju noziedzniekus, bet ir jāsaprot, ka tā ir visas sistēmas degradācija, un politikās elites pieķeršanās poētiskam savas neizdarības skaidrojumam nav attaisnojama.”

Arnis Kaktiņš, sociologs:

„Tas, ka politiķi sāk runāt par konsolidācijas nogurumu, skaidri parāda, ka viņi paši no šī procesa ir noguruši. Lai gan manā rīcībā nav aptauju datu, kas to apstiprinātu, taču pieņemu, ka arī sabiedrība no šā jēdziena jau ir nogurusi. Šķiet, ka pirms pusotra gada vārds „konsolidācija” un ar to saistīti jautājumi izsauca daudz lielāku sabiedrības interesi nekā tagad.

Strukturālas reformas, izglītības sistēmas reforma, konsolidācija – šie ir tādi novazāti jēdzieni, kuriem jau zūd jēga un saturs. Diez vai sabiedrība ieklausās, ja ilgstoši runā, bet nekas nenotiek. Par konsolidāciju gan tā nevar teikt, tur mums nodokļus laiku pa laikam pieliek klāt, bet kopumā šie jēdzieni sākt degradēties.

Ir tāda latviešu tautas pasaka par aitu ganu, kuram ganībās kļūst garlaicīgi, viņš sāk kliegt – vilks aitās! Saskrien visi ciema ļaudis, un viņam vairs nav garlaicīgi. Tā viņš laiku pa laikam izklaidējas, bet tad, kad tiešām ir vilks aitās un viņš kliedz, neviens vairs nenāk. Morāle šeit ir ļoti vienkārša – mūsu politiķiem nevajag bez vajadzības lietot vārdus, jo tad tos ar laiku vairs nedzird.

To apliecina arī sabiedriskās domas pētījumi. Vēl līdz pērnā gada jūlijam DnB Nord Latvijas barometra sabiedrības kopējā noskaņojuma līkne gāja uz augšu, lielā mērā pateicoties politiķu un ekspertu retorikai, ka situācija uzlabojas – IKP iet uz augšu, bezdarbs uz leju, eksports pieaug, u.tml. Līkne liecina, ka cilvēki tam ticēja un noskaņojums uzlabojās. Bet kopš augusta redzam, ka noskaņojums praktiski stāv uz vietas. Nedaudz izkustējās ap vēlēšanām – uzreiz pēc vēlēšanām uz vienu mēnesi noskaņojums uzlabojās, parādījās cerības, bet tad tās ļoti ātri izplēnēja.

Kopumā sabiedrības noskaņojums ir raksturojams kā ļoti depresīvs un kopš jūlija praktiski nav mainījies. Līdz ar to var redzēt, ka ar runāšanu var šo noskaņojumu kādu laiku uzlabot, bet, ja tam neseko reālas, redzamas un taustāmas pārmaiņas, tad tikai ar runāšanu to nemitīgi celt nav iespējams. Ja IKP pieaug uz papīra (nevis iedzīvotāju makos) un bezdarbs sarūk tikai statistikas ailēs, bet savu paziņu lokā cilvēks neredz, ka kāds bezdarbnieks būtu dabūjis darbu vai kādam būtu palielināta alga, tad skaistajām runām ticības vairs nav.

Aptauju dati liecina, ka iespējas, ko dod dekoratīva runāšana, tika izsmeltas jau pērnā gada vasarā.”

Seko mums