Iesaki rakstu: 
Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji. Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas (arī valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.
Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.
Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.
Pirmais, uz ko uzķerās “taisnīguma mednieki”, – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas ir apmēram 22%
Tie, kas to cenšas pasniegt kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).
Otrais grābeklis, ar ko sāpīgi sevi daudzi dauza, tostarp arī populisma pārņemtie politiķi (paši to lāgā neapzinoties), – tarifi tiek noteikti manipulatīvi, un kā arguments tam tiek minēti ļoti atšķirīgie tarifu projekti, kuri ir mainījušies atkarībā no politiskajiem paziņojumiem (tātad tarifi ir manipulējami un nav objektīvi).
Patiesībā šīs tarifu projektu izmaiņas ir notikušas objektīvu izmaksu faktoru izmaiņu dēļ. Piemēram, viens no būtiskiem ST tarifa pieauguma faktoriem ir tās elektroenerģijas izmaksas, kura nepieciešama ST zudumu segšanai. Saskaņā ar politiķu izstrādāto tirgus modeli ST šī elektroenerģija ir jāiepērk brīvajā tirgū. Un tikai pēc tam, kad politiķi apjēdza, kādu tarifu pieaugumu radīs šāds iepirkums (pamatots ir jautājums - kur šie politiķi bija agrāk?), ST “pēkšņi” radās iespēja noslēgt līgumu ar “Latvenergo” par krietni izdevīgāku cenu, nekā tā bija iepriekšējā tarifu projektā. Sākotnējā tarifa projektā tie bija 53 miljoni eiro, bet esošajā vairs tikai 20 miljoni eiro. Tāpat arī ar pārējām izdevumu pozīcijām (kā, piemēram, AST tarifu). Līdz ar to radās iespēja samazināt tarifa pieaugumu par 118 miljoniem eiro! Rezultātā kopējais izmaksu pieaugums 183 miljonu eiro vietā bija vien 65 miljoni eiro.
Šeit rodas pamatots jautājums - kāpēc ST to nevarēja izdarīt uzreiz? Un kāpēc, piemēram, elektroenerģiju tīkla operatori nevarētu nopirkt vēl izdevīgāk? Tas būtu jājautā nevis ST, AST vai Latvenergo, bet gan politiķiem un tiem, kas veido Latvijas enerģētikas politiku… (vairāk skat. šeit)
Sliktais regulators?
Neiedziļinoties tarifu projektā, tā apstiprināšanas procesā, redzot tikai savu jauno rēķinu, pirmā reakcija būs sašutums un neizpratne par to, kā šādu tarifu varēja apstiprināt? Taču mēģinājumi diskreditēt Regulatoru (SPRK), apgalvojot, ka tas ir pieņēmis nepamatotu lēmumu, “apkalpo monopolu, bet aizmirsis par sabiedrības interesēm”, ir vērtējami kā klaji populistiski un nekompetenti, ja šiem apgalvojumiem netiek dots nekāds pamatojums (un tāds joprojām nav nekur ne redzēts, ne dzirdēts).
Tāpat kā apšaubīt Regulatora nepieciešamību - likvidēt Regulatoru būtu ne tikai pretlikumīga rīcība, kura ir pretrunā arī ES tiesību normām, bet arī absurda un, pirmkārt, jau lietotājus apdraudoša, jo ST ir dabīgais monopols, kurš ir jāuzrauga. Kam tad tas būtu jādara? Politiķiem?!
Lai dabīgais monopols nevarētu izmantot savu tirgus varu un manipulēt ar sabiedrību, ES ir izveidojusi regulējumu, kurš balstās uz vairāk nekā gadsimtu ilgu pieredzi cīņā ar monopoliem. Tas paredz, ka katrai dalībvalstij ir jāizveido speciāla, neatkarīga institūcija, kurai tiek deleģētas atbilstošas tiesības un pienākumi uzraudzīt šādus monopolus.
Savukārt, cik kompetents un atbildīgs ir Regulators savā darbībā, tas jau lielā mērā ir atkarīgs no tiem pašiem politiķiem, kas tagad Regulatoru kritizē. Tieši viņi ir tie, kas izvēlas Regulatora padomi, kura vēlāk pieņem šos lēmumus. Ja šai politiķu kritikai ir pamatojums, tad šie fakti ir jādara zināmi, un atbilstoši jārīkojas. Pirmkārt, jau izvērtējot savu atbildību. Nevis otrādi.
Diemžēl, pašlaik tas viss izskatās kā klajš populisms vai mēģinājums piespiest Regulatoru pieņemt politiski angažētus, nepamatotus lēmumus, kas ir rupjš regulēšanas principu un tiesību normu pārkāpums, jo Regulatoram savos lēmumos ir jābūt neatkarīgam. Tieši tāpēc tas arī tika izveidots, lai šādi lēmumi nebūtu politiski manipulējami, un būtu objektīvi pamatoti.
Tiem, kuriem tā nepatīk Regulators, – iesakiet labāku risinājumu.
Regulatora pienākums ir apstiprināt tādu pakalpojuma tarifu, kas ir ekonomiski pamatots un taisnīgi atspoguļo pakalpojuma izmaksas visiem lietotājiem. Ne Regulators, ne pakalpojuma sniedzējs (ST) nav tiesīgi īstenot sociālo politiku – piemērot kādai lietotāju grupai izdevīgāku tarifu. Sociālā politika - tā ir politiķu kompetence un atbildība. To pašu, kuri tagad pārmet ST tarifu pieaugumu… (skat.šeit)
Netaisnīgie tarifi?
Daudziem tas skanēs šokējoši, bet jaunie ST tarifi ir ekonomiski taisnīgāki un objektīvāk atspoguļo lietotājam tam sniegtā pakalpojuma izmaksas. To jums apliecinās jebkurš spriest spējīgais, kurš būs pacenties iepazīties ar jauno ST tarifa projektu. Proti, līdz šim lielākā ST ieņēmumu daļa tika veidota proporcionāli patērētajai elektroenerģijai (vēsturiski saglabājies princips no laikiem, kad visu energoapgādi valstī nodrošināja tikai viens uzņēmums – “Latvenergo”). Šāda pieeja bieži neatspoguļoja pakalpojuma reālās izmaksas lietotāja tarifā, jo neatkarīgi no tā, cik daudz elektroenerģijas patērē lietotājs – 100 kwh vai 1000 kwh, vai tikai 1 kwh – reālās ST pakalpojuma izmaksas no tā faktiski gandrīz nemaz nemainās, jo ST ir jāuztur lietotājam paredzētais pieslēgums. Savukārt ST saņemtā samaksa no lietotāja par sniegto pakalpojumu svārstās būtiski, ja tā ir atkarīga no patērētā enerģijas apjoma. Tādejādi tie, kuri patērē maz, nenosedz ST pakalpojuma izmaksas, tie, kuri patērē daudz, – pārmaksā par to.
Jaunais tarifs paredz būtiski izmainīt šo mainīgās un fiksētās daļas proporciju – tajā puse no ST ieņēmumiem tiek veidota caur šo fiksēto komponenti (atkarīga no pieslēguma jaudas), un “tikai” puse caur mainīgo(atkarīga no patēriņa apjoma).
Tāpēc daudziem, kuri savu pieslēgumu izmantoja neefektīvi (mazs elektroenerģijas patēriņš pret pieslēguma jaudu), tagad nāksies maksāt būtiski vairāk, jo būs jānosedz vismaz puse no reālajām ST pakalpojuma izmaksām, kas tiem tiek nodrošināts, pat ja elektroenerģija netiek patērēta (tādējādi kādam jaunajā rēķinā var sanākt pat vairākkārtējs izmaksu pieaugums par ST pakalpojumu – nevis ST alkatības dēļ, bet gan tāpēc, ka neefektīvi tiek izmantota savam pieslēgumam paredzētā jauda).
Pamatoti būtu rēķināties, ka nākotnē fiksētās komponentes īpatsvars ST tarifā pieaugs vēl vairāk, lai lietotāju maksājumu struktūra atbilstu ST sniegtā pakalpojuma izmaksu struktūrai - neatkarīgi no lietotāja patēriņa vai juridiskā statusa.
Sliktais “Sadales tīkls”?
Pēdējo reizi ST tarifi ir tikuši paaugstināti 2016.gadā. ST darbība noris reālajā vidē un ir pakļauta ārējo ekonomisko faktoru ietekmei – izmaksu pieaugums, inflācija, patēriņa kritums. Tie ir galvenie iemesli ST tarifa pieaugumam, jo esošie tarifi vairs nenosedza pakalpojuma izmaksas - 2022.gadā ST strādāja jau ar 20 miljonus eiro lieliem zaudējumiem.
Daudziem labpatīkas salīdzināt mūsu ST tarifus ar citu valstu tīkla operatoru tarifiem un veidot sašutuma vētru par to, ka kādā bagātā Eiropas valstī tie ir zemāki nekā pie mums. Taču salīdzināt tikai tarifa gala skaitļus, lai izdarītu secinājumu par to pamatotību un to, kurā valstī tīkla operators strādā labāk, - tas atkal ir kārtējais diletantisms. Jo tarifa lielumu nosaka tīkla operatora izmaksas pret lietotāju skaitu/patēriņu. Bet attīstītās Rietumu valstīs gan tīkla infrastruktūras blīvums, gan elektroenerģijas patēriņa īpatsvars ir krietni lielāks (pat vairākas reizes) nekā Latvijā, un līdz ar to, pat ja tīkla operatori strādātu vienlīdz efektīvi, tīkla tarifs tiem atšķirsies būtiski un nav kritērijs to darbības salīdzināšanai.
Mēs varam mēģināt salīdzināt Baltijas valstu tīkla operatoru rādītājus. Bet arī tur ir būtiskas tirgus atšķirības - pateicoties mūsu “veiksmes stāstam”, lietotāju skaits uz 1km tīkla infrastruktūras mums ir gandrīz divreiz mazāks nekā Lietuvā, bet elektroenerģijas patēriņš uz vienu lietotāju – gandrīz divas reizes mazāks nekā Igaunijā. Taču, neskatoties uz to, mūsu tīkla operatora izmaksas uz vienu tīkla kilometru ir zemākas nekā kaimiņiem. Tāpat arī citos daudz maz objektīvi salīdzināmos operatora darbības parametri – kā piemēram, vidējais tīkla bojājuma novēršanas laiks, tīkla zudumi, mikroģenerācijas pieslēgšanas laiks, uc. - mūsu operatoram ir labāki nekā kaimiņiem.
Kā tas ir panākts – pa šiem gadiem ST personāla skaits ir samazināts apmēram par trešdaļu (apmēram 900 strādājošo), tāpat arī autoparks (par vairāk nekā 400 auto), samazināts struktūrvienību skaits un izmantojamo ēku skaits(40 ēkas), izlabota procesu loģistika, veikta nozīmīga sadales tīkla modernizācija un digitalizācija, kas ļauj labāk to pārvaldīt.
Noderīgi tālākai rīcībai
Vai ST varētu izdarīt ko vairāk un labāk – protams, ka varētu, taču cik pamatots tagad ir ST izteiktais sašutums un pārmetumi? Ironiski, bet, ja tāda pati situācija (salīdzinot ar saviem kaimiņiem) mums būtu arī citur valstī, mēs ar to lepotos kā ar dižu panākumu.
Ir saprotams sašutums par jaunajiem ST tarifiem, taču vērts būtu aizdomāties, uz ko šajā situācijā to būtu pamatoti vērst – uz “Sadales tīkliem”, Regulatoru, politiķiem vai varbūt pašiem uz sevi – par to, kā esam ļāvuši pārvaldīt un attīstīt savu valsti, par ko tagad pašiem arī nākas maksāt?...
Ja politiķiem tik tiešām rūp, lai ST darbība būtu pēc iespējas efektīvāka un tīkla iespējas būtu Latvijas sabiedrības vajadzībām optimāli atbilstošas, – lūdzu, izdariet savu darbu, definējiet ilgtspējīgu ietvaru enerģētikas nozarei (kādēļ tas ir tik svarīgi – skat.šeit), lai tīkla infrastruktūru varētu attīstīt mērķtiecīgi un plānveidīgi atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem, piesaistot tam ne tikai Latvijas lietotāju tarifa maksājumus, bet arī citus finansējuma avotus.
Šeit iespēja līdzdarboties ir arī valsts prezidentam, kuram, šķiet, tik tiešām rūp, lai ST tarifi Latvijas sabiedrībai būtu pēc iespējas zemāki, – ES jau pirms krietna laika ir piešķīrusi Latvijai RePower fonda finansējumu, no kura apmēram 120 miljoni eiro ir paredzēti ST tīkla attīstībai, taču ST vēl aizvien nevar šo finansējumu izmantot, jo Latvijas valdība joprojām nav sagatavojusi tam nepieciešamos MK noteikumus! Situācija veidojas ierasti absurda un dramatiska – termiņš šīs naudas apgūšanai ir 2026. gada jūnijs. Pagūt sagatavot projektus un tos īstenot atlikušajā laika termiņā jau kļūst gandrīz nereāli. Valsts prezidents varētu izmantot sev dotās tiesības – likt sasaukt valdības sēdi ar konkrētu darba kārtību, lai nekavējoši atrisinātu šo situāciju.
Latvijas sabiedrībai bija iespēja redzēt valsts prezidenta sašutumu par esošo ST tarifu pieaugumu 65 miljonu eiro apmērā, - tad kādai vajadzētu būt prezidenta reakcijai, ja kāda neizdarības dēļ ST zaudēs iespēju apgūt 120 miljonus, kuri būs jāaizstāj ar Latvijas sabiedrības tarifu maksājumiem - gandrīz divas reizes lielāku summu par esošo tarifa pieaugumu? Cerēsim, ka mums to nevajadzēs pieredzēt…
Tikmēr daudziem no mums būtu pamatoti pārskatīt, cik efektīvi mēs izmantojam sev paredzēto pieslēguma jaudu - tās samazināšana (kas ir vienkārši izdarāms) ir iespēja būtiski samazināt savas turpmākās izmaksas par ST pakalpojumu. Tiem, kuri nezina, ar ko sākt – ieejiet “Sadales tīklu” vai Regulatora mājas lapā un izmēģiniet tam speciāli sagatavoto rīku – skat. šeit.
* Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors, bijušais SPRK padomes loceklis
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
