Iesaki rakstu: 
Kā sēnes pēc lietus gan Rīgā, gan uz valsts ceļiem parādās gumijas stabiņi. Šķiet, šī projekta autori ir tik ļoti iemīlējuši šos falliskos simbolus, ka vairs nespēj iedomāties savu ikdienu vai pat dzīvi bez tiem. Dīvainā kārtā autovadītāji nespēj saprast šo mīlestību un tā vietā, lai toleranti pieņemtu kārtējo seksuālo minoritāti, apvelta gan stabiņus, gan to uzstādītājus ar nešpetniem lamuvārdiem. Tomēr uz brīdi aizmirsīsim emocijas, un padomāsim loģiski, cenšoties izvērtēt plusus un mīnusus.
Pārvietojoties ar automašīnu pa Rīgas ielām, mēs nereti satopamies ar agresīviem autovadītājiem un, lai neprovocētu viņus uz nevēlamu vardarbību, nerādīsim tiem vidējo pirkstu, bet gan norādīsim uz kādu no daudzajiem stabiņiem, dziļdomīgi mājot ar galvu.
Manuprāt, arī aizsargāta saliņa uz gājēju pārejas nav peļama doma, bet diemžēl cita praktiska pielietojuma, izņemot nevajadzīgu budžeta līdzekļu tēriņu, šiem gumijas izstrādājumiem nav. Iespējams esmu kaut ko palaidis garām, bet pagaidām ir zināms, cik izmaksā pats stabiņš un tā mazgāšana (šī tēriņu sadaļa mani ļoti pārsteidza, jo pašapkalpošanās automazgātuvē savu automašīnu nomazgāju, iztērējot vien 2–3 euro).
Pagaidām nezināmas paliek izmaksas par stabiņa uzstādīšanu un stiprinājumiem, ar kuru palīdzību katram šim objektam tiek nodrošināta vertikāla pozīcija. Šodien apskatīju vietu, kur šādi stabiņi, pagājušajā gadā bija uzstādīti, bet pašlaik ir noņemti. Asfalta segumā ir palikuši urbumi. Dažos ir palikuši plastmasas dībeļi, bet no citiem tie ir izņemti.
Domāju, lieki ir pieminēt, ka šie urbumi nav hermetizēti (tikai aizbērti ar smiltīm), un šeit rodas galvenais jautājums - kas notiks ar sacaurumoto ceļa segumu pēc dažām ziemām, kad, ūdenim iekļūstot urbumos un zemo temperatūru iespaidā mainot agregātstāvokli, sāks pamazām veidoties plaisas un bedrītes.
Protams, ceļu uzturētājus nedrīkst atstāt bez ienākuma avota, bet varbūt es domāju pārāk vienkāršoti, jo nākotnē bedres vairs nelāpīs, bet gan ierobežos ar citiem, iespējams, sarežģītākas konstrukcijas stabiņiem.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.