Servitūts

Leonards Inkins
08.12.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Kaut attāls, bet tomēr servitūts ir arī satiksmes noteikumi, jo ja to nebūtu, tad varat iedomāties, kā mēs brauktu...

Par ko ir runa? Nesen uzzinājām, kurš Kerčas šaurumā ir patiesais saimnieks.

No Odesas uz Mariupoles ostu Azovas jūrā devās trīs Ukrainas kara kuteri. Nonākot pie Krimas tilta, vienu no kuģiem Krievijas kara kuģis taranēja un, izmantojot ieroču pārspēku, sagūstīja visus kuģus.  Lika sagūstīto kuģu komandieriem un dažiem apkalpes locekļiem no papīra nolasīt kameru priekšā paziņojumu-nožēlu un atzīšanos par to, cik viņi nelikumīgi rīkojušies...

Citiem vārdiem, Krievija nepārprotami pasaulei apliecināja, ka šie ūdeņi ir viņu un kuģošana šeit var notikt tikai ar viņu piekrišanu un pakļauta viņu kontrolei.

Turpinājumā par notikušā būtību un minējumiem.

Ziņu kanālus un interneta plašumus pāršalca informācijas haoss. Informācija ir pretrunīga, reizēm jocīga un sastāv tikai no minējumiem, nepamatotiem apgalvojumiem ar argumentiem «viena tante teica».

Arī es šai rakstā nesniegšu precīzu cēloņu aprakstu un nesniegšu precīzas ziņas, ar ko tas beigsies, bet apkopošu dažus, manuprāt, ticamākos minējumus un minēšu, kam tas ir izdevīgi. Izdevīgs ne vienmēr ir tas, ko paši esam radījuši. Gadās, ka kādus notikumus rada citi, kuru sekas mums ir izdevīgas.

Versijas?

Ja uz šiem notikumiem lūkoties kā Krievijas apzinātu provokāciju, tad nesaskatu, ko no tā Krievija iegūst, un šaubos, vai tās ietekme Ukrainas varas gaiteņos ir tik liela, ka tā var likt ukraiņu karakuģiem doties no Odesas uz Azovas jūru, zinot, ka Krievija viņus neizlaidīs cauri Krimas tiltam.

Pat, ja tā būtu, ko tādā gadījumā iegūst Krievija? Ukraiņi un pasaule ir spiesta samierināties, ka Azovas jūrā un Kerčas šaurumā Krievija rīkojas, kā vēlas. Visiem, kuru vēlas izmantot šo jūras šaurumu, ir turpmāk jārēķinās, ka to viņi varēs darīt tikai, ja Krievija ļaus.

Krievijas vēlētājs, kurā katrā ir mazs putiniņš, saņēma signālu, ka lielais putins ir kārtīgs vecis, ka viņš neļaus Krievijai kāpt uz galvas, un tas nozīmē, ka katra mazā putiniņa galvu sargās. Tātad vēlētāju atbalsts palielinās, kaut pēdējā laikā bija stipri samazinājies.

Sīrija, Irāna un citi Maskavas draugi atkal pārliecinājās, ka viņu lielais draugs Krievija ir spēcīga, tā ne no viena nebaidās, ne ar vienu nerēķinās, pasaule ar to ir spiesta rēķināties un kaut kādā mērā tas attiecas arī uz viņiem.

Minētais ir tikai nepamatota daiļrunība, tā varbūt silda kāda sirdi, bet nav taustāma un reāli izmantojama. Tas ir nepārliecinošs arguments, lai sāktu karu ar Ukrainu un pazudinātu Krieviju.

Ko panāca Krievija?

Pateicoties Krievijas agresijai Ukrainā, Krimas okupācijai, atdzima NATO, kas jau bija kļuvis par formālu birokrātisku aparātu, bet ne reālu militāru spēku. Šie notikumi pastiprināja domu apmaiņu, kā savaldīt Krieviju un piespiest to pārtraukt savas agresīvās darbības.

Pēc notikumiem Kerčas šaurumā NATO vadītājs paziņoja, ka būs jāpalielina NATO klātbūtne reģionā, lai aizsargātu kuģus no Krievijas pirātiem.

Draudzīgu tautu - ukraiņus pārvērta par Krievijas lielākajiem ienaidniekiem, pret Krieviju ir pieņemtas dažādas sankcijas, kaut tās lielu ļaunumu nenodara, bet tomēr to sekas ir jūtamas.

ANO Drošības padome izskatot Krievijas aicinājumu nosodīt Ukrainu par sarīkoto provokāciju, noskatoties satelītu ierakstus, pārvērtās par Krieviju nosodošu paziņojumu gūzmu un garu apspriedi, kā savaldīt Krieviju. ASV pārstāve ANO pat nosauca Krieviju par noziedzīgu valsti.

Vēsture

2003. gadā Ukraina un Krievija parakstīja līgumu, kurā bija garantēta brīva kuģniecība abu valstu kuģiem Kerčas jūras šaurumā. Pēc Krimas okupācijas Krievija sāka dominēt šaurumā un pieprasīja Ukrainas kuģiem lūgt atļauju šķērsot šaurumu un tas no servitūta kļuva par tikai Krievijai piederošu ceļu, atņemot ukraiņiem izeju uz lielajiem ūdeņiem no Azova jūras Mariupoles ostas, caur kuru Ukraina eksportē graudus, metālus un citas preces.

Ja pasaule ar to samierināsies, tad Krievijas tuvošanās Mariupolei turpināsies no abām pusēm. Pa ūdeni Krievijas karakuģi, uz sauszemes aktivizēsies visādas «brīvību alkstošas» Krievijai simpatizējoās organizācijas. Atkārtosies tas, kas jau bija, pirms izveidojās Doņeckas un Luganskas republikas.

Vai šāds saasinājums ir nepieciešams Ukrainai? Ukrainai nav nepieciešamā militārā spēka, lai stātos pretī Krievijas flotei. Arī Ukrainas armijas spējas karot ar Krievijas bruņotiem spēkiem nav pārbaudītas, un tās nebūtu prātīgi pārbaudīt.

Ukrainas kara kuteri var doties uz Azovas jūru, tikai pildot Ukrainas vadības pavēli. Un šai gadījumā nav pat tik svarīgi, vai šī pavēle tika saskaņota ar Krieviju vai arī Krievijas iniciēta, lai pasaulei un «nesaprotošai» Ukrainai parādītu, ka pēc Krimas okupācijas situācija ir mainījusies un pienācis laiks okupēt ne tikai neauglīgu sauszemi, bet arī ūdeņus. Tā teikt, lūk, jums jaunā kārtība!

Kara stāvoklis

Kāpēc tas būtu nepieciešams Ukrainas vadībai. Ne tautai, bet šauri pie varas esošiem?

Pēc notikušā Ukrainas prezidents pieprasīja ieviest valstī kara stāvokli uz diviem mēnešiem.

Lai būtu saprotamāk, uzsvēršu, ka 2019. gada 31. martā Ukrainā ir paredzētas prezidenta vēlēšanas. Par to saskaņā ar likumu Ukrainas parlamentam vismaz trīs mēnešus iepriekš ir jāpieņem lēmums. Parēķiniet un sapratīsiet, ka ir pēdējais brīdis to apturēt. Likums par kara stāvokli ne tikai atceļ vēlēšanas, bet varai ļauj brīvi rīkoties, ierobežojot vai slēdzot plašsaziņas līdzekļus, vai ļaut tos izmantot «valsts vajadzībām». Ļauj slēgt nevēlamās politiskās partijas, liedz cilvēku pulcēšanās brīvības, ļauj izmantot jebkuru privātīpašumu, ļauj «atkal valsts vajadzību vārdā» pārņemt uzņēmumus un mainīt to darbību...

Šai likumā ir daudz kas ļauts kara gadījumā. Kas var būt labāks par šo! Kara nav, bet ļauts ir! Teiksiet, karš jau sen ir. Jā, ir. Bija daudz kritušo arī līdz šim. Ukraina atņēma Krimu un kara stāvokli neieviesa, bet tagad trīs kuteru dēļ, kad nav neviena kritušā...?

Ir viedoklis, ka Krieviju apmierina pašreizējā vara Ukrainā un šis konflikts ir saskaņots, lai paildzinātu P. Porošenko prezidenta pilnvaras un paplašinātu tā rīcībspēju.

Kara stāvokli pieprasīt var valsts prezidents, bet to pieņem parlaments. Un tur visi nav muļķi. Viņi lieliski saprata, kurā virzienā tiek tēmēts. Pat neatkarīgi no tā, kā radās šis jūras konflikts, visi no tā cenšas gūt labumu. Gan Krievija, gan Ukrainas vadība un valsts politiskie spēki arī grib piedalīties šā notikuma augļu dalīšanā.

Deputāti skaļi iebilda. Redzot, ka kara stāvokli neizdosies ieviest, Ukrainas prezidents mainīja nostāju. Tas ir – kara stāvokli ieviesīs tikai pierobežā ar Krieviju un Piedņestru un uz trim mēnešiemm. Neskatoties uz kara stāvokli, prezidenta vēlēšanas notiks...

Tas viss ir skaisti, bet likums par kara stāvokli nosaka, ka, tikai pieņemot to, lemj parlaments, turpmāk to pagarina, rediģē prezidents bez parlamenta piekrišanas...

Izmantojot šo gadījumu, P. Porošenko vēlētājiem atgādināja, ka viņš cīnās par Ukrainu pret Krieviju un tādejādi kaut nedaudz glāba savu reitingu, kurš ir ļoti zems un, ja vēlēšanas notiktu šodien, viņu atkārtoti nepārvēlētu.

Pat, ja pieņemt, ka tā arī ir, tad šāda rīcība nav gudra. Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija, lai palīdzētu P. Porošenko saglabāt varu Ukrainā, ļoti daudz var zaudēt un P. Porošenko var būt injicējis tādus procesus, kur iznākumu šodien nevar prognozēt.

Tā uzņēmēji, pat afēristi nerīkojas. Afēras veic tad, kad ir liela varbūtība, ka izdosies. Kam šai gadījumā būtu jāizdodas? Es nezinu. Tikai, lai saglabātu varu P. Porošenko, manuprāt, tā varētu rīkoties, bet vai V. Putinam ir izdevīgi piedalīties šai izrādē?

Vienīgais, ko šādi var gūt, ir tas, ka apmaiņā pret iespēju arī turpmāk valdīt Ukrainā P. Porošenko atdod de fakto Kerčas šaurumu Krievijai. Varbūt, bet maz ticami, tāpēc ka, ja bieži piesauktie Rietumi to sapratīs, tad P. Porošenko nokļūs vēl lielākā izolācijā, zaudēs savus sapelnītos miljardus un rezultātā arī varu Ukrainā.

Prieki būs īsi. Grimstot viņš paraus līdzi arī V. Putinu.

Gadās, ka arī ietekmīgi cilvēki rīkojas aplami, tā gadījās gan Napoleonam, gan Hitleram, gan Staļinam. Viss kādreiz sākas un kādreiz beidzas.

Plašāk

Palūkosimies uz šo plašāk. Lai kā tur nebūtu, kurš šo radušos situāciju ir spējīgs atrisināt? Atbilde nav ilgi jāmeklē. Pasaules žandarms ASV tā vadītāja D. Trampa personā.

Žandarms – tas ne vienmēr ir lamu vārds. Tam ir arī pozitīva nozīme.

Viena no varbūtībām kāpēc V. Putins varētu piekrist iesaistīties tādās darbībās, ir vēlme izlūkot, ko darīs Rietumi un D. Tramps. Viņi samierinājās ar Krimas okupāciju, boinga notriekšanu un citiem Krievijas izlēcieniem. Bet tas bija pirms gadiem četriem, kad ASV bija cita vadība...

Ja norīs, mēs iesim tālāk, ja ne, tad ar mums runās, mūs pierunās un mums piekāpsies – mīļā miera labad. Kā tas notika nesenā vēsturē, kad Ā. Hitlers atguva Vācijai atņemtās zemes un pievienoja Austriju.

Caur skatu uz ASV varam attālināties no Kerčas šauruma un palūkoties, kam dažādi notikumi pasaulē ir izdevīgi, kurš tos apmaksā un virza. Varbūt šoreiz galvenie izrīkotāji nav Krievijas un Ukrainas vadītāji, bet tie ir kādi globālāki spēki?

Viņi spēj organizēt, lai ASV plašsaziņas līdzekļi nerakstītu par D. Trampa sasniegumiem un nepārtraukti to nomelnotu. Vai tas notiek nejauši? Neticu. Nepārtraukto uzbrukumu dēļ un, pateicoties apzināti izliktām, mērķtiecīgi plānotām lamatām, D. Trampa popularitāte krītas, kaut ASV ekonomika aug, bezdarbs samazinās, un labklājība ceļas.

Pilnīgi nejauši, iepriekš nesarunājuši ASV virzienā dodas stihiski izveidojušies migrantu gājieni ar nolūku iekļūt ASV. Nesen mēs līdzīgu uzbrukumu piedzīvojām Eiropā. Vai tiešām jūs domājat, ka tas notika nejauši un notiek nejauši pie ASV robežām? Ka liels daudzums labi organizētu cilvēku pārvietojas tūkstošiem kilometru attālumā?

Kam tas nepieciešams.

Ir tādi, kas to plāno, rīko, apmaksā, organizē un kontrolē. Viņu galvenie palīgi ir cilvēku savtīgums, varaskāre, slavas kāre, citi netikumi, vientiesība, muļķība un kaisles.

Kāpēc viņiem tas nepieciešams? Mēs ar savu ierasto skatu uz lietām, kur prognozes aprobežojas ar gadu, nespējam izprast to cilvēku plānus, kuri plāno desmitgadēm un pat gadsimtiem uz priekšu.

Bēgļu krīze Eiropā parādīja, ka, ja tādā veidā nelikumīgi iekļūst tūkstotis, tad viņiem seko miljoni. Ja bēgļu kolonām izdosies iekļūt ASV, tad tiem sekos desmitiem miljonu. Tautu pārvietošana būs izdevusies. ASV nespēs viņus pabarot, savaldīt un ārstēt. Rezultātā Romas impērijas piedzīvotais atkārtosies divdesmit pirmā gadsimta izpratnē.

Runā, ka to finansē gan ASV demokrātu partija, gan Venecuēla. Ar to izskaidrojama nabadzība šai valstī.

Var likties, ka jocīgi sabiedrotie, ka tas nav iespējams. Vēsture zina vēl neloģiskākas sadarbības. Kur Venecuēla ņem naudu? Pieļauju, ka tai palīdz ar naftas dolāriem Krievija, kā palīdzēja virzīt bēgļus uz Eiropu. Un tur ir nepieciešama ne tikai nauda. Bieži pietiek radīt dzīvei neciešamus apstākļus un cilvēki būs spiesti doties prom.

Arī Latvija to piedzīvoja un vēl piedzīvo. Līdzīgs rokraksts!

V. Putinam ir daudz miljardu, un kādu no tiem ziedot, lai pārvietotu tautas Eiropā un Amerikā, ir nieks. Viņš nozags vēl. Krimas tilts oficiāli izmaksāja septiņus ar pusi miljardus, pieļauju, ka puse ir nozagta. Ar to pietiek, lai ko tādu organizētu.

Rezultātā novājināti nabadzīgi cilvēki pulcējās pie Vidusjūras un pulcēsies pie ASV robežas. Valstis, pie kuru robežām ir šie pūļi, no tā neko neiegūst, tās kļūst vājākas, un tas, kurš to organizē, kurš spēj to apturēt vai ierobežot, kļūst ietekmīgs. Ar viņu runā, ar viņu vienojas... Līdzīga prakse bija vēl nesen arī Latvijā, kad nozaga auto un īpašniekam «labi cilvēki» piedāvāja par «simbolisku» samaksu atdot viņa īpašumu. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri šādi bija spiesti izvēlēties mazāko ļaunumu.

Tas nav tāpēc, ka valda muļķi Ukrainā, Latvijā, Krievijā vai Venecuēlā. Ja palūkojas plašāk un dziļāk, var daudz ko saskatīt. Pamēģiniet, nenožēlosiet!

Mūs padara par izglītotiem muļķiem. Mēs esam iemācīti, kā darbojas simtkājim kājiņa, bet mums nav izpratnes, kā šis rāpulis pārvietojas.

Jaunā pasaules kārtība

Liekas jocīgi, ka V. Putins piedalās kopēji ar P. Porošenko organizētā provokācijā, lai panāktu, ka demokrātu partija ASV atgūtu varu un vienlaicīgi ar viņu rokām un bēgļu piešprici ja ne iznīcinātu, tad vismaz vājinātu ASV, tādejādi saglabāt Krievijas vadošo lomu pasaulē.

Es varu izteikt visādus minējumus, bet ietekmīgu valstu vadītāji ir precīzi informēti par patieso lietu stāvokli un zina, kas ir kas. Īpaši modernajā divdesmit pirmajā gadsimtā.

Krievija atkārto to, ko darīja līdz šim – rada starptautiskus konfliktus, sarežģī dzīvi tur, kur tā var aizsniegties, un tad gaida, ka to pieaicinās noregulēt radušos konfliktus. Piemēram, kaut vai Minskas vienošanās.

V. Putins ir kā apnicīga muša. D. Tramps vēl cer, ka ar viņu var vienoties. Brīdī, kad viņš sapratīs, ka tas nav iespējams, ka atšķirībā no viņa, V. Putins nav uzņēmējs un nav arī politiķis.

V. Putins ir KGB roka, un ar tādiem normālas vienošanās nav iespējamas. Nekādi noslēgtie līgumi nedarbojas. Tie saprot tikai spēku un savaldās tikai tikmēr, kamēr ir vāji.

Kad D. Trampam būs atklāsmes brīdis un kad rīkosies atbilstoši situācijai? Kad tas būs un ar ko beigsies, es neprognozēšu. Tikai uzsvēršu, ka līdzšinējā kārtība pasaulē ļoti drīz mainīsies.

Iespējams, ka tas sāksies jau šogad.

Seko mums