Shēmotāji 14. Saeimā: Māra Sprindžuka un Andra Šķēles simbiozes gadījums
Pietiek lasītājs07.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās Saeimas vēlēšanas apliecināja, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Viens no lielākajiem Latvijas valsts izzadzējiem Andris Šķēle savā jaunākajā politiskajā projektā „Apvienotais saraksts” ir apvienojis savus vecos un uzticamos līdzbiedrus. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu rezultātus, it īpaši šodien, ir nepieciešams atgādināt un runāt par to, kas ir ievēlēts parlamentā un kas mūs varētu sagaidīt nākamo četru gadu perspektīvā.
Šoreiz no manis būs stāsts par kādu ļoti, ļoti uzticamu A.Šķēles rokaspuisi, kurš ir atkal atgriezies Saeimā un ir gatavs atkal uzticami izpildīt sava saimnieka (A.Šķēles) rīkojumus. Tas ir neviens cits kā ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.
Diplomētais agronoms M.Sprindžuks uzreiz pēc Lauksaimniecības universitātes pabeigšanas nokļūst Zemkopības ministrijā un sāk savu straujo karjeru. Ņemot vērā M.Sprindžuka labās angļu valodas zināšanas, viņš nokļūst Zemkopības ministrijas Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieka amatā un drīz pēc tam jau reorganizācijas rezultātā kļūst par Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktoru.
Un tagad ir svarīgi atgādināt, kura persona trakajos deviņdesmitajos gados pilnībā kontrolēja Zemkopības ministriju – tas bija Andris Šķēle, kurš deviņdesmito gadu sākumā pats vadīja ministriju un vēlāk caur saviem cilvēkiem kontrolēja ministrijas darbu, lai pēc tam, izmantojot savu dienesta stāvokli, pilnībā prihvatizētu Latvijas pārtikas/lauksaimniecības nozari (https://www.tvnet.lv/5026926/kurs-dirigeja-partikas-uznemumu-pri-h-vatizaciju-skele-vai-kads-cits).
Šajā valsts lielās apzagšanas laikā M.Sprindžukam bija ļoti nozīmīga un būtiska loma Zemkopības ministrijā, jo viņa atbildībā un pārraudzībā bija ļoti daudz dažādu sadarbības un investīciju projektu, kam finansējums nāca (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:333356|article:DIVL95|query:M%C4%81ris%20Sprind%C5%BEuks%20) no ārvalstu fondiem. Domāju, ka šoreiz nav jāatgādina, kā deviņdesmitajos gados notika fondu “apguve”.
Un šajā laikā sevi kā ļoti uzticamu un izdarīgu darbinieku A.Šķēlem pierādīja M.Sprindžuks, kurš tik labi kalpoja A.Šķēles interesēm, ka 1999. gadā kļuva par toreizējā premjerministra A.Šķēles biroja vadītāju (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:368835|article:DIVL282|query:Sprind%C5%BEuku%20M%C4%81ri%20). Lieki piebilst, ka, lai kļūtu par A.Šķēles biroja vadītāju, bija jāpierāda īpaša lojalitāte un uzticamība A.Šķēlem. 2000.gadā M.Sprindžuks kļūst par Saeimas deputātu (https://www.saeima.lv/arhivs/7_saeima/deputati/sprindzuks.htm).
Un tagad mazliet vairāk par nabas saiti, kas joprojām vieno Sprindžuku un Šķēli. Tā ir daudz ciešāka, nekā pirmajā brīdī var šķist. Māra Sprindžuka vecāki bija ļoti lojāli un diezgan ievērojami slavenā padomju kolhoza „Ādaži” darbinieki. M.Sprindžuka tēvs Dainis Sprindžuks jau no 1970.gada strādāja kolhozā „Ādaži” un bija viens no vadošajiem agronomiem, bet māte Marjana Sprindžuka bija kolhoza kultūras nama mākslinieciskā vadītāja.
Kā zināms, A.Šķēle padomju laikos strādāja Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas ZPI Ulbrokā un viņam izveidojās cieša sadarbība ar agronomu D.Sprindžuku, abi bija lieli puķu audzētāji, un PSRS vara deva atļauju abiem uzcītīgajiem komunisma cēlājiem tirgoties ar puķēm (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:452934|article:DIVL106|query:Dai%C5%86a%20Sprind%C5%BEuku%20) (https://adazubildes.blogspot.com/2019/09/dainis-sprindzuks.html).
A.Šķēle savas tulpes ļoti bieži tirgoja starp Ļeņina un Brīvības pieminekļiem pie veikala “Sakta”. Līdz ar to tagad mēs daudz skaidrāk ieraugām M.Sprindžuka straujo karjeras izaugsmi – gādīgā A.Šķēles roka jau no M.Sprindžuka jaunības dienām ir gādājusi par apsviedīgā puiša virzību uz augšu.
Pēc Tautas partijas izbeigšanās M.Sprindžuks ātri iekļāvās vēl vienā politiskajā partijā, kurā bija apvienojušies vecie komunisti un tagad jaunie kapitālisti – ZZS. M.Sprindžuks nekur tālu neizgāja no dzimtajām takām – tika iecelts par dzimto Ādažu novada domes priekšsēdētāju (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/). Un M.Sprindžuks uzreiz ļoti ātri parādīja sava skolotāja (A.Šķēles) vizītkarti – ideoloģijas neesamību jeb gatavību dēļ varas un naudas sadarboties ar jebko.
To pierāda kaut vai tas, kas savā laikā, kad Sprindžuks bija Ādažu domes priekšsēdētājs, viņš par savu vietnieci izvirzīja bēdīgi slaveno Karinu Tinamagomedovu (Saskaņas centrs), kura galu galā ar deviņām balsīm "par" un sešām balsīm "pret" tika ievēlēta (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/).
Vēlāk M.Sprindžuks iekļāvās vēl vienā A.Šķēles politiskajā veidojumā – “Latvijas reģionu apvienībā” (LRA). Esot Ādažu novada domes priekšsēdētājs, M.Sprindžuks atkal “strādāja” cītīgi un lobēja ZZS un LRA saimnieciskās intereses Ādažu novadā. Un tagad ar saimnieka A. Šķēles svētību Uldis Pīlēns un „Apvienotais saraksts” virza M.Sprindžuku VARAM ministra amatam. Ņemot vērā M.Sprindžuka vēsturi un darba gaitas, kā jums šķiet, kā intereses tiks vērtētas augstāk – valsts vai A.Šķēles?
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.