Iesaki rakstu: 
Publicējam abas Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunas, ko viņš 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas 93.gadadienā teica pie Brīvības pieminekļa un šai jubilejai veltītajā koncertā.
Valsts prezidenta svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa Latvijas Republikas proklamēšanas 93.gadadienā
Godātie tautieši! Visi, kas šovakar pulcējušies Rīgas sirdī – Brīvības pieminekļa pakājē! Visi, kas savās domās un sajūtās ir kopā ar mums! Visi, kam piemineklī kaltie vārdi Tēvzemei un Brīvībai ir svēti un dārgi!
Brīvības piemineklis ir Latvijas valstiskuma, tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbols. Līdzīgi Latvijas liktenim, tas ir piedzīvojis gan ziedu laikus, gan okupāciju varas un karu, gan tautas gara spēka augstāko apliecinājumu – Atmodu, bet barikāžu dienās pavisam netālu no tā skanēja šāvieni un mira cilvēki.
Brīvības piemineklis ir liecinieks Latvijas likteņa griežiem teju gadsimta garumā. Dažādās uniformās tērpti karavīri ir maršējuši gar tā pakāji, dažādas dziesmas pie tā dziedātas un dažādi karogi plīvojuši tam līdzās. Ir piedzīvots pat laiks, kad okupācijas vara nopietni apsvēra pieminekļa nojaukšanas ideju, un, tikai pateicoties cilvēku veselajam saprātam, Brīvības piemineklis Rīgas debesīs slejas vēl šobaltdien.
Tomēr neatkarīgi no valdošajām ideoloģijām īsteniem Latvijas patriotiem Brīvības piemineklis vienmēr ir bijis simbols un svētvieta. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pie tā atkal varam brīvi pulcēties valsts svētku dienās, atceres pasākumos un Latvijai nozīmīgu notikumu laikā. 18.novembris ir diženākā no dienām, kad šeit esam kopā, dziedam kopā un jūtam kopā.
Neatkarīgi no tā, kādi vēji pūš rudenīgajā novembra vakarā, atnākt pie Brīvības pieminekļa, lai apliecinātu savu cieņu visiem, kas par šo valsti cīnījušies un atdevuši dzīvības, ir katra patriotiski noskaņota cilvēka svēts pienākums. Tādēļ šai mirklī vēlos pateikt īpašu paldies tām ģimenēm, kuras 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa nāk ar bērniem, noliek šeit ziedus un stāsta jaunajai paaudzei, ko Brīvības piemineklis nozīmē Latvijai un kādēļ te nākam kopā.
Dzīves likums saka – Māte un Dzimtene cilvēkam ir tikai viena. Arī Māte Latvija mums visiem ir tikai viena. Lai vai cik tālu pasaulē mēs katrs dotos, Māte Latvija mūs gaida atgriežamies. Atcerēsimies to vienmēr, jo tikai kopībā ir mūsu spēks. Tikai kopā esot, mēs varam uzcelt stipru Latviju. Nemeklēsim ienaidniekus! Meklēsim domubiedrus! Atbalstīsim viens otru! Palīdzēsim tiem, kas paši sev vēl nevar vai vairs nevar palīdzēt! Tikai mūsu pašu rokās ir mūsu un arī Latvijas liktenis.
Dievs, svētī Latviju!
Valsts prezidenta uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 93.gadadienai veltītajā koncertā
Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Mīļie Latvijas ļaudis tuvos un tālos novados, Latvijā un plašajā pasaulē!
Vēstures notikumi ir savirknējušies tā, ka Latvijas valsts gaišākie svētki tiek svinēti gada tumšākajā laikā. Varbūt tieši tādēļ mums ir nepieciešams tik ļoti daudz gaismas šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Tādas saules gaismas, par kādas spēku savos darbos rakstījis Rainis, un tādas gara gaismas, par ko vairāk nekā pirms 100 gadiem iestājās jaunlatviešu kustība.
Ikviens dzimšanas brīdis ir zvaigznēs ierakstīts. Kā cilvēkbērnam, tā arī valstij. Dzimšanas dienu neizvēlas, bet to svin un gaviļnieku sumina. Mūsu skaistajai un dārgajai Latvijai šodien aprit 93. Katram īstenam šīs zemes patriotam tie ir tikpat īpaši svētki kā paša vai savu tuvāko cilvēku dzimšanas diena. Tāpat kā katrs savā gadu mijā, arī Latvijas gadskārtu svētkos mēs pārdomājam to, kas gada laikā noticis, kas mainījies, kas piepildījies, ko varbūt varējām darīt citādāk vai kas tomēr neizdevās.
Ko mūsu Latvija savā 93.dzīves gadā ir piedzīvojusi, un ko tās liktenī esam mainījuši mēs? Domāju, piekritīsiet tam, ka šis gads Latvijas valstij ir bijis negaidītu pavērsienu, pat pārsteidzošu notikumu, jaunu izaicinājumu un arī starptautiskas atzinības gads. Pat vienu gadu nenostrādājot, ir atlaista 10.Saeima, nesen ievēlēta 11. un pirms nepilna mēneša smagās politiķu sarunās ir izveidots jauns Ministru kabinets. Ir notikušas pārmaiņas divos varas līmeņos: parlamentā un valdībā. Kā un vai šīs pārmaiņas sevi attaisnos, to rādīs laiks. To vērtēs Latvijas tauta.
Manuprāt, ikvienas varas pārmaiņu pamatotības mēraukla ir cilvēku dzīves kvalitāte. Tikai tad politiķi ir attaisnojuši savu esību un esamību pie varas, ja sabiedrības un ikviena cilvēka dzīve mainās uz labu: ja attīstās tautsaimniecība, ja top jaunas darba vietas, ja pieaug labklājības līmenis un cilvēki ir droši par savu nākotni. Tikai drošības sajūtā rodas lieli dzīves plāni, tikai paļāvībā un savstarpējā uzticībā starp valsti un pilsoni dzimst īstens valsts patriotisms un patiesa dzimtenes mīlestība.
Tādēļ nav postošākas domas par to, kura saka: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” Šī zeme esam mēs paši, un savu valsti veidojam mēs paši. Tās ir mūsu atmiņas, vecāki, vecvecāki un ieguldījums nākamajās paaudzēs. Tā ir mūsu pieredze, zināšanas un darbs. Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni.
Dzīves lielākā gudrība sakņojas spējā piedot un spējā atvainoties. Ja mēs visi šajā mirklī apjautīsim to, cik tas Latvijai ir nozīmīgi, tā būs mūsu labo domu dāvana savai zemei un tautai – mums pašiem.
To, ka par Latviju domā un runā labu, nevar noliegt. Pēc krīzes pārbaudījumiem, kas pārvarēti, tikai pateicoties Latvijas cilvēku pacietībai un tolerancei, Eiropas un pasaules augstākajās tribīnēs un forumos Latviju slavē un liek par piemēru citiem. Te nu rodas jautājums, kādēļ mums bija jāveic visi mājas darbi un jāpilda visi aizdevēju nosacījumi, ja citi var rīkoties savādāk? Jautājums vietā. Tomēr mums pašiem der zināt, ka savu valsti sakārtojam sevis, ne citu dēļ. Tādēļ, lai vairs nekad nekristu tik dziļās krīzēs, kādu piedzīvojām pirms diviem gadiem. Diemžēl mēs nevaram būt droši par to, ka pasaules ekonomika no jauna neatgriežas recesijā. Mums jābūt tai gataviem.
Bet par to, ka Latvija ir stipra, man šaubu nav. Latvijas stiprums ir mūsu cilvēkos. Tādos, kas savus darba pienākumus veic pēc sirdsapziņas. Tādos, kas savās ģimenēs audzina krietnus un godprātīgus bērnus. Tādos, kas dzīvo un strādā savai Latvijai. Vienīgajai visā pasaulē.
Tādiem cilvēkiem ik gadu valsts nozīmīgākajos svētkos Rīgas pilī tiek pasniegti Latvijas augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Šo apbalvojumu devīzes: "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm", „Esiet stipri un cīnieties” un „Godaprāta ļaudīm” izsaka visu un atbild uz visiem jautājumiem, kādēļ apbalvots katrs konkrētais cilvēks. Katram apbalvojumam ir bijis tāds pamatojums, kas Ordeņu kapitulam ir devis pārliecību izvirzīt konkrēto cilvēku apbalvojuma saņemšanai.
Šodien, pirms dažām stundām man bija patiess gods un prieks Rīgas pils Ģerboņu zālē apbalvot šī gada labākos no labākajiem. Tos, kurus apbalvošanai virzījuši laikabiedri, darba kolēģi, skolotāji un skolnieki, draugi un kaimiņi. Tos, kas Latvijas vārdu un godu augstāk par visu turējuši un kam Latvijas vārdā mēs šodien sakām vislielāko paldies!
Augsti godātie lielkrusta komandieri, lielvirsnieki, komandieri, virsnieki un kavalieri! Visi, kas šodien Rīgas pilī saņēma apbalvojumus! Lūdzu, piecelieties, lai visa zāle un Latvija var jūs godināt ar aplausiem!
Sirsnīgs paldies visiem tiem, kas šajā nozīmīgajā dienā vēl Latvijai labu, kas tic Latvijas izaugsmei un nākotnei! Paldies visiem gaišajiem cilvēkiem, kuri savās domās un lūgšanās ir par Latviju!
Latvijas valsts ģerboni rotā uzlecoša saule. Vēlēsim savai Tēvu zemei saules mūžu!
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
