Šim stāstam nav nekādu paralēļu ar kādas valsts prezidentu un viņa centieniem kādu piemīlīgu juristi iekārtot Satversmes tiesā
PIETIEK07.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nekas jauns šajā pasaulē nav izdomāts. Valstu līderi mēdz ielikt savas mīļākās atbildīgos posteņos. Ir tāds sens stāsts par to, kā biedrs Ļeņins Padomju Krievijā par ārlietu valsts komisāri centās iecelt savu mīļāko Inesi Armandu, viņam tas neizdevās, Ļeņins savu mīļāko nosūtīja uz Kaukāzu atlabt, bet viņa saķēra holēru un nomira. Šis stāsts ir plaši izplatīts krievu mutvārdu un rakstu hronikās, par to uzņemtas filmas un sarakstītas grāmatas.
Pēteris Apinis
Tālajā 1919. gadā jaunās padomju valsts līderis Vladimirs Iļjas dēls Uļjanovs (Ļeņins) bija nolēmis par Padomju Krievijas ārlietu komisāri iecelt savu ļoti tuvu paziņu Inesi Armandu. Ārlietu tautas komisārs tajā brīdī bija Georgijs Vasilija dēls Čičerins, kas tika uzskatīts par Ļeņina līdzgaitnieka un konkurenta Ļeva Dāvida dēla Trocka (Leiba Deivida dēla Bronšteina) cilvēku, pie kam tieši Trockis bija pirmais Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs.
Iespējams, Trockim Ļeņina iecere nepatika. Iespējams, tieši Trockis piespēlēja ļaunajiem kapitālistiem ziņu, ka Inese Armanda ir Ļeņina mīļākā un Ļeņins viņu vēlas celt ārlietu ministra (komisāra) amatā. Ziņa izplatījās ar uguns ātrumu, parādījās ļauno kapitālistu avīžu pirmajās rindās ar abu mīlnieku attēliem. Un tad Ļeņina draugs un līdzgaitnieks, Izglītības komisārs Anatolijs Vasīlija dēls Lunačarskis visā nopietnībā paziņoja, ka tie ir kapitālistu izdomājumi un meli – biedram Ļeņinam nevarot būt mīļākās, jo viņam jau ir sifiliss. Šķiet, ka Lunačarskis bija ministrs, stratēģis un publisko attiecību speciālists vienā personā.
Tālajā 20 gadsimta sākumā sifilisam nebija tās stigmatiskās un nievājošās pieskaņas kā šodien. Ļaudis visā nopietnībā ticēja, ka sifilisu var iegūt karojot, dzerot no vienas krūzītes vai guļot gultā, kur pirms tam gulējis sifilisa slimnieks. Vēl pēc Ļeņina nāves 1924. gadā un sekcijas, kurā atklājās sifilisa pilnībā iznīcinātas smadzenes, padomju vara ar šo ziņu pārāk nekautrējās un tā nonāca pasaules medicīnas žurnālu slejās. Trīsdesmitajos gados, kad sifilisa patoģenēze bija izpētīta, tika liegts pat ar pušplēstu vārdu pieminēt Ļeņina slimību, bet daži latviešu ārsti par šā fakta zināšanu uz Sibīriju tika izsūtīti vēl četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.
Te nu derētu pastāstīt par šī stāsta galveno varoni Inesi Armandu. Viņa dzimusi kā Elizabete d'Herbanvilla (Elisabeth-Inès Stéphane d'Herbenville) Parīzē 1874. gada 26. aprīlī. Viņas tēvs bija franču operdziedātājs, māte – Krievijas pavalstniece, kuras dzīslās tecēja angļu, franču un ebreju asinis. Vecāki ātri mira, un topošā revolucionāre nonāca Pēterburgā pie savas mātesmāsas, kas strādāja par guvernanti tekstilindustrijas magnāta un daudzu rūpnīcu īpašnieka Armanda.
19 gadu vecumā mūsu varone apprecēja magnāta dēlu Aleksandru, bet viņas māsa Renē – magnāta otru dēlu Nikolaju. Toties bērnu Inese Armanda ieguva no Armandu ģimenes jaunākās atvases Vladimira, ar viņu arī apprecējās, viltoja dokumentus, nodevās revolucionārām idejām un aizbrauca uz Šveici, kur Vladimirs mira no tuberkulozes. Bet Inese Armanda tad jau bija izlasījusi Vladimira Ļeņina grāmatu „Kapitālisma rašanās Krievijā” un devās viņu iepazīt un padarīt par pasaules proletariāta līderi. Viņi iepazinās 1909. gadā, kad Inesei bija 35, bet Ļeņinam – 39.
Inese Armanda bija daudz radikālāka revolucionāre nekā viņas mīļākais, taču viņai piemita prasme un pieredze sabiedriskajās attiecībās, un tieši viņa pelēcīgo, augumā paknapo Vladimiru Iļjas dēlu padarīja par sociālistisko ideju tēvu.
Pēterburgā 1917. gada 3. aprīlī ar slēgtu vagonu cauri Vācijai ar vācu ģenerālstāba naudu kabatā, atgriezās Ļeņins kopā ar savu sievu Nadeždu Krupskaju un mīļāko Inesi Armandu vienā vagonā. Pirms izkāpšanas no vagona Inese Armanda atņēma Ļeņinam ierasto „katliņu”, bet tā vietā uzlika „naģeni”, skanot marseljēzai, viņš kāpa uz bruņutransportiera un teica revolucionāru runu.
Kaut krievu publicistikai var ticēt tikai daļēji, taču vēl krāšņāk par Ļeņina braucienu mājup un dzīvi ar divām sievietēm tiek atspoguļota Ļeņina dzīve Razļivā, kur viņš mitis kopā ar draugu Zinovjevu un Inesi Armandu, kura, tiesa, laiku pa laikam braukusi uz Pēterpili.
Pēc boļševiku mēģinājuma sagrābt varu 1917. gada 3.–4. jūlijā Petrogradā Pagaidu valdība izdeva rīkojumu arestēt 40 boļševiku partijas darbiniekus. No 1917. gada 5. jūlija līdz 9. jūlijam V.I. Ļenins, kurš tika apsūdzēts par darbu Vācijas specdienestu uzdevumā, slēpās Petrogradā, bet naktī no 9. uz 10. jūliju pārcēlās uz Razļivu un dzīvoja tur līdz 1917. gada 8. augustam kopā ar Grigoriju Jevseja dēlu Zinovjevu (īstajā vārdā vai nu Hiršs Apfelbaums vai Ovsejs-Geršons Radomisļskis) un Inesi Armandu būdā, kas bija apklāta ar sienu un atgādināja siena kaudzi. Tiesa, Ineses vārds oficālajā vēsturē no Razļivas notikumiem pazuda jau Leņina dzīves laikā.
Šajā laikā tieši Inese Armanda izstrādāja savu dzīves filozofiju, kurā nebija vietas laulībām, bet gan komunistu draudzībai visdažādākās tās formās, un šo viņas uzskatu kopumu, kurā vīrietim ar sievieti nav nekādu oficiālu attiecību, uz kādu laiku pārņēma revolucionāri un nākamie komisāri.
Inese Armanda tika iesaistīta ārlietu darbā – viņu Ļeņins 1918. gadā nosūtīja uz Franciju pārvest Krievu ekspedīcijas korpusu. Franči viņu tūlīt aizturēja un ieslodzīja cietumā, bet Ļeņins tūlīt apcietināja visus francūžus Pēterburgā un piedraudēja nošaut. Francijas valdība saprata nodomu patiesumu un Inesi Armandu atbrīvoja.
Inese Armanda bijusi ne tikai jauka no vaiga un piemīlīga skatā, bet labi zinājusi vairākas valodas un ar lielāko varbūtību kalpojusi ne tikai vienam vien specdienestam, savus panākumus gūstot tajā pašā veidā, kā guva sifilisu un, iespējams, nodeva to revolūcijas vadonim.
Ļeņins radīja Inesei Armandai speciālu posteni – sieviešu padomes vadītājas amatu komunistiskās partijas centrālajā komitejā, bet tad – nosūtīja uz Kaukāzu uzlabot veselību. Tas izrādījās liktenīgs brauciens. Pēc oficiālās versijas viņa Beslanā dabūja holēru un 1920. gada 24. septembrī mira. Sagadīšanās pēc kopā ar viņu mira amerikāņu žurnālists un publicists Džons Rīds (John Silas Reed), kurš bija revolūcijas dzejnieks un cildinātājs. Viņi abi apglabāti Kremļa sienā.
Šajā stāstā ir vairākas skaistas detaļas – liels vadonis var atļauties ne tikai sievu, bet arī mīļāko un sifilisu. Liels vadonis drīkst viņu iecelt amatos, bet, ja nesanāk – vismaz apglabāt ar valsts vadītāja regālijām.
Šim stāstam nav nekādas paralēles ar kādas valsts prezidentu un viņa centieniem kādu jauku un piemīlīgu juristi iekārtot Satversmes tiesā.
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
