Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika, atbildot uz Anitas Daukštes jautājumu TV24, teicu, ka šis 9.maijs būs sarežģītāks par iepriekšējiem. Diemžēl tā arī bija. Tiesībsargi centās savu darbu darīt atbilstoši savam pamatuzdevumam - nodrošināt sabiedrisko mieru un kārtību, tikai starptautiskais, iekšpolitiskais un emocionālais konteksts ir daudz sarežģītāks.
No tāda viedokļa, manuprāt, kļūdaini bija: 1) 9.maijā pārvietot stendus ar Krievijas karā pret Ukrainu cietušo fotogrāfijām, to vēl varētu saprast no policijas viedokļa, bet tas nav attaisnojami un pieņemami no emocionālā viedokļa, izraisīja pamatotu kritikas vilni, mums nav jāslēpj patiesība, lai daži justos labi, 2) ziedu nogādāšanas “pakalpojums” radīja dīvainu sajūtu, 3) ziedu novākšana 10.maijā un atbildības futbols, tas neradīja pārliecību par pārdomātu rīcību, pielēja eļļu ugunī un pārsteidza visus (“Nekad tā nav bijis un, re, jau atkal”), 4) policistu kavēšanās pārtraukt atklātu Krievijas agresijas piekritēju pretlikumīgas darbības 10.maija pēcpusdienā.
Lai cik emocionālā stāvoklī visi esam, tomēr atklāti jāizanalizē notikušais, jānovērš problēmas un jāsaprot, ka esam hibrīdkarā un jāmobilizējas visiem.
Šobrīd būtiski ir: 1) valstij demonstrēt gatavību un apņēmību nepieļaut jebkādus likuma pārkāpumus, akcijas, piketus, demonstrācijas, kur iespējama Krievijas agresijas atainošana, valstij ir jādemonstrē demokrātijas un likuma spēks, 2) pilnībā un ilglaicīgi bloķēt pieeju Pārdaugavas stabam (vai kā nu katrs to objektu vēlas saukt), nav tur, ko svinēt vai pieminēt, atceres pasākumiem vieta ir kapos 3) atrast un saukt pie atbildības visus, kas vakar ārdījās Uzvaras parkā, tas tagad ir policijas goda jautājums, 4) jāvērtē Valsts policijas un Rīgas pašvadības policijas darbinieku, kas savlaicīgi nenovērsa likumpārkāpumus, atbildība, 5) tiesībsargiem un drošības iestādēm jāpārskata visus rīcības algoritmus, mēs neesam miera, bet hibrīdkara apstākļos, kas bija labi 2012.gadā, neder šobrīd.
Šis nebija arī pats spožākais “politiskās nācijas” brīdis, aizvainoti ir visi, tas tikai parāda, cik sarežģīta un trausla ir situācija. Joprojām uzskatu, ka ar tiem, kas atzīst Satversmi, nosoda Krievijas agresiju un vēlas dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, kopā ir jādomā par to, kā tikt pāri šādiem brīžiem. Ar tiem, kas mentāli atrodas PSRS vai Krievijā, bet fiziski ir Latvijā un draud līdzpilsoņiem, gan ir jārunā likuma valodā. Visbeidzot, Latvija ir mūsu valsts, tāpēc mums visiem nav vienalga, kas ar to un ar mums visiem notiek. Tad, kad rimušas pirmās dusmas, vēsu prātu ir jādomā, ko un ka darīt, lai mēs no šīs likstas izejam gudrāki un spēcīgāki.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
