Iesaki rakstu: 
Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta pildspalva” nav nekas jauns, tā ir tā pati vecišķā “godā celšanas” banalitāte, kas itin “mūsdienīgi” māca tev misijas, upurēšanās apziņu un piekodina, ka savs pašvērtējums ceļams tikai tev pašam un it kā tas raujams no zila gaisa. Vai pašapziņa neizriet no skaidri jaušamā, ka tevi atzīst un NOVĒRTĒ visaptveroši, mans skolotāj, nevis atzīšana jāmeklē prezidenta “apsveikuma” frāžainajā tukšrunībā?
Vai nebūtu jābūt tā: ja tu centies, pilnveido savu profesionalitāti, talantu, personību, radošumu, sevī atklājot agrāk nepazītus kodus, atslēgas uz bērna sirdi, tad tevi par to atalgo morāli un materiāli? Tieši no tā neceļas indivīda pašapziņa, skolas, skolotāja, izglītības prestižs? Tajā pašā nolūkā nav jātrīskāršojas skolotāja algai, ja nezaudējam būtību un negvelžam par atmesta kaula principu kaut kādas cēlas misijas vārdā?
Skumīgi – un sadrūvējos pavisam, domājot par nemitīgām sistēmiskām nedienām, par izglītības nožēlojamo eksistenci, par grūti ieraugāmu izeju. Neviens neskar cēloņa sakni. Skolotājs arī ne: viņam jāpietiek ar to, ka kaut ko atmet, pārāk neaiztiek un jābūt gatavam padancot pēc jebkuras “kompetenču stabules”, tā sakot, lai miers mājās…
Vai cēloņa sakne nav tur, ka izglītības politika pametusi novārtā trīs galvenos pedagoģijas resursus, pirmkārt, skolotāju, otrkārt, skolotāju, treškārt, skolotāju…? Jo kurš gudrs, talantīgs jaunietis būs gatavs apgūt pedagoga amatu (mākslu!), ja prestiža ziņā tas pielīdzināts mazkvalificēta darba profesijai ar nožēlojami zemu atalgojumu (70% no vidējās algas valstī, kādi 20% no Saeimas deputāta algas) un tik pārspīlēti augstu prasību, atbildības līmeni…? Kas notiks, ja šodienas skolotāju deficīta apstākļos pēc pāris gadiem pensionāri un tagad pensijai tuvu esošie pēkšņi uzteiks darbu?
Bet nav jau runa tikai par to: skolas jāpiepilda ar talantīgiem jauniem pedagogiem. No kurienes viņiem rasties, ja situāciju nelabo radikāli? Ar domāšanu - ka tik diena, gads vai deputātu sasaukums galā, ka tik prezidents krēslā, miers un Kariņš – neiet cauri!
Var jau mēģināt turēties uz jūsmīgas nots… Bet ko tāds pašapmāns var dot? Jā, priecājos par kolēģiem draugiem, par gana stalto, krietno bijušo audzēkņu pulku un ļoti piezemēti skatos uz savu lomu viņu izaugsmē: esmu rādījis tikai ceļu, gājuši viņi paši.
Jānāk jauniem talantīgiem skolotājiem. Bet pamata kvalitatīvai paaudžu maiņai nav…
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
