Iesaki rakstu: 
Jēlas Universitātes profesors, pasaulē labi zināmais vēsturnieks Timotijs Snaiders nesen aicināja atzīt acīmredzamo – Krievija ir fašistiska valsts. Paradoksāli, bet fakts – agresorvalstij ir veto tiesības institūcijā, kuras pamatuzdevums ir miera nodrošināšana.
Tas atgādina PSRS zinātnieka Sergeja Kapicas vadīto TV raidījumu "Očevidnoje – ņeverojatnoje" (acīmredzamais – neticamais); notiek parādības, kas liekas neticamas, un tomēr tās notiek.
Fašismu raksturojošais "gribas triumfs pār saprātu" spilgti parādās Vladimira Putina ārpolitikas avantūrās, kuras balstās uz aprēķinu, ka "toksisko maskulināti" likvidējošā Eiropa drīzāk padosies, nekā nostāsies pretī starptautiskam teroristam.
2014. gadā, kad Krievija okupēja un anektēja Krimu, tā lielā mērā arī notika, Putins sajuta nesodāmību, asins garšu, pretinieku neizlēmību un sekoja 2022. gada 24. februāra notikumi. Vienlaikus tā "vadoņa griba" grauj pašu Krieviju. Klejotāju kultūrai nerūp sava zeme, jo var aplaupīt citas. Varas piramīdas augšgals aplaupa arī savējos un iepriecina Eiropas (un ne tikai) nekustamo īpašumu tirgotājus. Mūsdienu Krievijas pārvaldes veidojumu nevar uzskatīt par valsti, jo valstij ir pilsoņi, kuriem ir tiesības, savukārt mūsdienu Maskavijā tiesības ir tikai dažiem, pārējiem ir pienākumi.
Aptuveni 20 vācu intelektuāļu nesen nāca klajā ar vēstuli1, kurā aicināja sēsties pie sarunu galda ar slepkavām, jo "miers par katru cenu", taisnīgums nav svarīgs. Viens no viņu argumentiem – atkarot Donbasu un Krimu militāri neesot reāli. Un kā ar taisnīgumu starptautiskajās attiecībās – vai tā ir tukša skaņa?
Bieži vien līdzīgos gadījumos, kad Krievija kādam ko atņem, tad daži Rietumu mierinātāji saka: šai problēmai nav militāra risinājuma... Un kāds ir? Pasēdēsiet pie galda ar slepkavām un sarunāsiet, lai vilki pārtrauc ēst gaļu? Ja NATO, pateicoties Putinam, nostiprinās un paplašinās (pag’, vai tad viņš neuzsāka lielo karu ar Ukrainu, lai šo novērstu?), tad ANO vēl un vēl parāda savu nespēju izdarīt to, kāpēc tā tika izveidota.
Jūnijā tika publicēts mans raksts "ANO impotence – zaļā gaisma Krievijas noziegumiem Ukrainā"2, kurā piedāvāju dažus ANO Drošības padomes reformas elementus. Šo rakstu var uzskatīt par minētās publikācijas turpinājumu, kurā vēlreiz atgādinu par kliedzošu netaisnību – Krievija kā agresorvalsts izmanto ANO Drošības padomes uzbūves nepilnības.
Labie nodomi
Saskaņā ar ANO Statūtu 24. pantu galvenā atbildība par miera un drošības uzturēšanu pasaulē gulstas uz ANO Drošības padomes (DP) pleciem. Izstrādājot statūtus, pastāvēja uzskats, ka DP kā aktīva struktūrvienība ar ierobežotu locekļu skaitu spēs ātri un efektīvi rīkoties globālu drošības problēmu risināšanā. Drošības padome ir pilnvarota "izmeklēt jebkuru strīdu vai jebkuru situāciju, kas var izraisīt starptautiskas domstarpības vai strīdu, lai noteiktu, vai šī strīda vai situācijas turpināšanās var apdraudēt starptautiskā miera un drošības uzturēšanu".
Tā var pieprasīt iesaistītajām pusēm strīdu risināt miermīlīgā ceļā un ieteikt atbilstošas metodes un procedūru tā risināšanai. Skan labi, bet kā arī īstenošanu? Saskaņā ar Statūtu 7. nodaļas noteikumiem "Drošības padome konstatē jebkāda miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un sniedz rekomendācijas un lemj par to, kādi pasākumu saskaņā ar 41. un 42. pantu ir jāīsteno", ieskaitot piespiedu līdzekļus, kas neietver militāra spēka pielietošanu (sankcijas).
Sankcijas var ietvert "pilnīgu vai daļēju ekonomisko attiecību un dzelzceļa, jūras gaisa, pasta, telegrāfa, radio vai citu saziņas līdzekļu pārtraukšanu, kā arī diplomātisko attiecību pārtraukšanu". Mūsdienās "telegrāfs" skan amizanti, bet būtiskais rakstītajā ir tas, ka, veidojot ANO, tika padomāts par dažādiem nemilitāriem līdzekļiem, lai agresorus savaldītu.
Ja šie pasākumi izrādās nepietiekami, DP var veikt tādas darbības kā "blokādi un citas ANO dalībvalstu gaisa, jūras vai sauszemes spēku operācijas". Drošības padomes unikālās pilnvaras starptautiskā miera un drošības saglabāšanā pasvītro fakts, ka ANO Ģenerālā asambleja nespēj dot nekādas rekomendācijas strīdu gadījumā, ja DP nav to lūgusi.
Kļūda nama projektā
Analizējot ANO DP uzbūves nepilnības, ir jāņem vērā, ka ANO Statūti neparedz nekādus mehānismus gadījumos, kad kāda no pastāvīgajām loceklēm ļaunprātīgi izmanto veto tiesības un bloķē DP iejaukšanos situācijā, kurā šī pastāvīgā locekle ir pārkāpusi starptautisko tiesību normas. Vai ANO pamatu veidotāji sprieda, ka PSRS (kuras pēctece ir mūsdienu Krievija), uzvedīsies tiesiski starptautiskajā arēnā?
Viss plūst, viss mainās. Pašreizējais ANO DP sastāvs nav atbilstošs arī mūsdienu konfliktu ģeogrāfijai. No 15 DP loceklēm piecas vietas pieder Rietumeiropas un citu valstu grupai (Western European nad Other Group – WEOG), kurā ir trīs pastāvīgās locekles, divas vietas Austrumeiropas valstu grupai (Eastern European Group – EOG), kurā iekļauta Krievijas Federācija, trīs vietas Āzijas un Klusā okeāna valstu grupai (Asia and the Pacific Group), kurā iekļauta Ķīna, trīs vietas Āfrikas grupai un divas vietas Latīņamerikas un Karību jūras grupai.
Šīs reģionālās kvotas parāda, ka trešdaļa ANO DP locekļu pieder WEOG, kamēr Austrumeiropu pārstāv vien Krievija un viena nepastāvīgā locekle. Turklāt Tuvos Austrumus – vienu no konfliktu skartākajiem reģioniem pasaulē – pārstāv tikai viena locekle no Āzijas un Klusā okeāna valstu grupas. Āzijas reģiona kvota ne vienmēr ļauj ņemt vērā to valstu nostāju, kuru intereses ietekmē virkne teritoriālo konfliktu Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās, caur kurām ved vieni no nozīmīgākajiem jūrasceļiem pasaulē.
Kurš pirmais iesprauž zemē karodziņu
Pirms daudziem gadiem kāds mans studiju biedrs LU Starptautisko attiecību institūtā lekcijas laikā uzdeva pasniedzējam jautājumu par to, ka starptautiskajās konvencijās rakstītais nesakrīt ar praksē notiekošo. Students teica, ka starptautisko tiesību normas īsti nedarbojas, jo kurš pirmais iesprauž okupētajā zemē karodziņu, tas ir uzvarētājs. Pasniedzējam nemaz nebija tik viegli pret šo apgalvojumu iebilst. Ja stiprie iestājas par patiesību, tad paveicas mazajiem, bet ja ne...
Valsts iekšienē normas darbojas ne tikai tāpēc, ka esam vienojušies, ka tās pildīsim, bet arī tāpēc, ka pastāv piespiedu mehānismi. Makss Vēbers rakstīja, ka valstij ir ekskluzīvas tiesības uz vardarbību (policija un armija to var lietot likuma noteiktajos ietvaros); valsts spēka lietošanas draudi ir veids, kā atturēt cilvēkus no nozieguma. Kas notiek, ja starptautiskajā arēnā terorists netiek apstādināts?
Tad nu revanšisma un neprāta pārņemtie Krievijas ciniķi uzsāk arvien jaunas avantūras Ukrainā un citur, labi vēl, ka Putina kleptokrātijas sistēma ir novārdzinājusi sevi un tāpēc nespēja piepildīt sapni – trijās dienās "denacificēt" kaimiņvalsti.
Iepriekšējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko ANO lomu un Krievijas rīcību komentēja šādi: "Tās ir kā tiesības nogalināt – drīkst uzsākt karu bez ANO mandāta, veikt agresīvas darbības, anektēt suverēnas valsts – Ukrainas – teritoriju, un pēc tam ANO Drošības padomē bloķēt šo darbību izmeklēšanu, lai gan Drošības padome bija izveidota kā globāla miera uzturēšanas mehānisms."
Vēl viens gadījums, kad Krievija tādā veidā izmantoja veto tiesības, bija ANO DP darba paralizēšana 2014. gada jūlijā pēc Malaysia Airlines MH17 lidmašīnas notriekšanas.
Nobeigumā
Postpadomju pazīme ir padomju tradīciju turpināšana, kas tiesību sfērā izpaužas kā melošana, dubultie standarti un atbildības neuzņemšanās. Ja pilsoniska attieksme ir pieprasīt sliktu likumu izmainīt, tad padomiska – apiet. Tiesiskajam nihilismam Krievijā ir dziļas saknes un senas tradīcijas, no kurām joprojām cieš daudzas Krievijas kaimiņos dzīvojošas tautas.
Ļaunprātīga veto tiesību izmantošana paralizē Drošības padomes darbu; pastāvīgo locekļu pārstāvniecības nevienlīdzība vēl vairāk padziļina jau tā ievērojamo nevienlīdzību starp pasaules valstīm. Drošības padomi vajag reformēt, bet nav skaidrības, vai un kad tas varētu notikt. Tad nu paliek divpusēja problēmu risināšana un apvienošanās koalīcijās, lai panāktu taisnīgumu un drošību.
Mēs, protams, neliksim lielas cerības uz eventuālajām reformām; esam izdarījuši likmi drošības politikā nevis uz ANO, bet NATO, kura stiprina ziemeļaustrumu flangu un ar prieku uzņem savā pulkā Somiju un Zviedriju.
1 Waffenstillstand jetzt! Zeit Online, 29.06.2022., https://www.zeit.de/2022/27/ukraine-krieg-frieden-waffenstillstand
2 ANO impotence – zaļā gaisma Krievijas noziegumiem Ukrainā, pietiek.com, 06.06.2022., Pietiek :: ANO impotence – zaļā gaisma Krievijas noziegumiem Ukrainā
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
